Wednesday, June 18, 2014

Kad ūdens ir par daudz...

Pusnakts. Ciemats netālu no Igaunijas un Krievijas robežas. Sēžam uz vietējās skolas (igauniski - kool, nav brīnums, ka viņiem ir Skype) kāpnītēm. Ja neskaita alu, tad ne tas ierastākais veids kā pavadīt piektdienas vakaru.
Visapkārt miljons knišļu. Jau pēc piecu minūšu sēdēšanas esmu nosēts ar pumpām. Iespējams, šis ir mūsu pēdējais aliņš un jau rīt mēs mirsim - šādi knišļi tomēr spēj nogāzt arī govi. Un mēs esam mazāki. Aptuveni šādas arī ir mūsu sarunas, jo jau rīt (vai šodien) jādodas 24 stundu pārgājienā pa rajonu, meklējot kontrolpunktus. Jau rīt 12:00 (bet patiesībā 10:00) tiks dots starts Eiropas čempionātam rogainingā.

Sestdiena. Ap astoņiem. Šķiet, ka esmu pamodies jau agrāk, bet beidzot arī lienam ārā no guļammaisiem. Nakts pavadīta skolas zālē uz grīdas (5 eiro). Būtu bijis labi pagulēt mazliet ilgāk, bet nekad neesmu radis ilgi gulēt neierastās vietās. Lēnām sākam taisīties. Laika vēl it kā daudz. Paēdam, savācamies. Aiznesam mantas līdz mašīnai. Aizejam uz vietējo tirdziņu (trīs teltis, kurās pārdod dažādus labumus). Iepērkam sev būstu nākamajam rītam - ja nu miegs uznāks. Drīz arī sāk dot kartes.
Dabūju mums paredzētās un dodos pie mašīnas, kur sākam plānošanas darbus. Rēķinām reģionu vērtības.
Displaying surikati.jpg
Saduram adatiņas (kā pamatu izmantojam guļamo paklājiņu - ļoti parocīgi) kontrolpunktos un sākam ar diedziņu vilkt maršrutus. Saplānoju pieticīgi, bet paredzu rezerves variantus. Papildus arī beigās var izvēlēties doties uz finišu pa taisnāku ceļu vai ar apli. Viss ir izdomāts. Vēl tikai pēdējie mēri, lai noteiktu pāris atskaites punktus, pēc kuriem distancē vadīsimies, vai dodamies plānam pa priekšu, iepaliekam vai arī ejam tieši kā plānots.
Pirms starta vēlreiz aizdodamies uz tirdziņu, lai iegādātos sev leikoplastu (zinām, ka noteikti būs tulznas). Un uz startu.

















Cilvēku daudzums nesniedzas līdz Nordea Rīgas maratona cilvēku drūzmai (nemaz nerunājot par piecīša distanci), tomēr šis pasākums ir mazliet nopietnāks.

Starts!

Varētu domāt, ka sākam skriet? Nē! Sākam veiklā solī iet.
Pie pirmā punkta, lecot pāri grāvītim, paspēju iemaukties tajā - kājas slapjas, bet nekas, jo tūlīt arī ejam cauri purvainam apvidum, līdz ar to kājas tāpat būtu slapjas.
Nākamos punktus ņemam visai raiti. Tāda sajūta, ka ejam pa priekšu grafikam, tomēr pirmais atskaites punkts ir paredzēts pēc aptuveni piecām stundām, līdz ar to grūti ko spriest.
Paspējam mazliet pamainīt plānu tā, lai paņemtu par 3 punktiem vairāk (protams, ka tas arī prasa mazliet laika). Saprotam arī, ka varbūt vajadzēja plānā iekļaut dzirdināšanas punktus - lai gan par tiem punktus nedod, tomēr no slāpēm mirstošs cilvēks diez ko daudz punktus nesavāks. Par laimi maršruts nav daudz jāpārplāno, lai ietu arī caur dzirdināšanas punktiem. Pirmais (ar pašapkalpošanās sistēmu) ir avotiņš. Mazliet atpūtas ar uzpildīšanos, kas nav ļoti ērta. Pavisam neērtu to padara visi knišļi.
Nav laika atpūsties. Aprunājos ar igauni un dodamies tālāk. Esam savākuši 35 punktus aptuveni 3 stundās. Visu laiku rēķinu, kā mums iet pret plānoto. Pašlaik punktu ziņā ejam mazliet pa priekšu. Tomēr apzinos, ka naktī punktu ņemšanas ātrums varētu kristies.
Nonākam arī līdz Sāremā meteorīta krāterim:

4h 40min. Nonākam pie pirmā laika atskaites punkta. Pēc plāna mums šeit bija jābūt pēc 40 minūtēm. Cool (vai varbūt kool, kā skola, ko tikko izgāju plānošanā?)!
Drīz dosimies purvā. Šo brīdi gaidu ar nepacietību un bailēm. Nav ne jausmas, kāds būs purvs, bet gan jau būs interesanti. Purvs ir arī svarīgs no stratēģijas viedokļa - purvā un tā tuvā apkārtnē savāksim 50 punktus (no mazliet mazāk kā 400 iespējamajiem un no mazliet mazāk kā 250 plānotajiem).
Kad esam purvā, rodas sajūta, ka ne velti organizatori šeit ir ielikuši tik vērtīgus punktus. Vismaz sākumā pārvietojamies pa laipu un izbaudām apkārtni.

Kādā brīdī, nokāpjot no laipas, paveras skats uz absolūtu klajumu - viens vienīgs purvs bez mazākā kociņa. Skats ir iespaidīgs. Diemžēl nav laika to izbaudīt. Jādodas. Dodamies pēc visiem purva punktiem. Tas sevī ietver arī virziena turēšanu purvā aptuveni kilometra garumā. Izrādās, ka es to spēju un pat saprotu, kur mēs beigās iznākam. Nokristu sevi par Orientēšanās monstru.
7h 00min. Pie šī punkta mums pēc plāna bija jābūt pēc stundas. Tad nu metam ieplānoto loku, kura laikā savāksim vēl 10 punktus.
Dodoties pēc tiem un no tiem saprotam, ka kaut kas nav labi ar kājām. Šķiet, ka slapjums ir darījis savu. Piestājam pie dzirdināšanas punkta. Man ir bail, tomēr to daru - novelku zeķi kājai, kas jūtas dīvaini. Skats nav no tiem patīkamākajiem - tā kāja varētu izskatīties līķim, kas ir izvilkts no ūdens pēc 3 dienu peldēšanas tajā. Uzlīmēju leikoplastu jūtīgajam īkšķim un ātri velku zeķi un kedu atpakaļ - odi un knišļi liek par sevi manīt.
Uzpildāmies (man ūdens rezervuārs jau kādu laiciņu bijis tukšs) un dodamies tālāk - šo dienu nevēlamies beigt kā to mēdz darīt govis vasaras depresīvākajās dienās.
Paņemam pēdējos pie-purva kontrolpunktus. Pulkstenis rāda mazliet pēc deviņiem un esam savākuši 100 punktus. Tikai aizmirstam nosvinēt.
Vēl pēdējie punkti pa gaismu. Solis vairs nav tik raits un kāju slapjās pēdas liek par sevi manīt. It kā brienot pa purvu stigām kājas jūtas labāk, bet tas diez vai palīdzēs brīžos, kad nokļūsim atpakaļ uz ceļa.
Jūtu, ka es neesmu vienīgais, kam pēdas nejūtas tik labi kā gribētos. Šķiet, ka izdzirdu vaidu no Ieviņas puses, tomēr viņa turas un uz jautājumu par pašsajūtu nestāsta reālās izjūtas.
Tomēr palēnām mūsu sarunas nonāk tieši pie pēdām. Katrs solis ir sāpīgs. Un tās nav tulznas, ar kurām esam rēķinājušies un kurām esam gatavojušies.
Domāju par mūsu iespējām. Šķiet, ka pirmo reizi mērķtiecīgais "es" piekāpjas saprātīgajam (?) "es". Sākam par to runāt skaļi. Laikam būs jādodas uz finišu. Sākumā tomēr aizstaigāsim līdz tuvējam dzirdināšanas punktam, pārvilksim zeķes un paskatīsimies, kā jūtas kājas pēc tam. Pa ceļam mēģinu pierunāt Ieviņu izmest mazu aplīti līdz vienam punktam, tomēr viņa nav pierunājama... un es ar savām kājām esmu ātri atrunājams.
Mazliet pēc pusdiviem esam dzirdināšanas punktā, kur mūs sagaida fotogrāfs. Sākam dažādas kāju apkopšanas procedūras (diemžēl šeit ar leikoplastu nepietiek).
Displaying HJP_01443.jpg
Salst. Nebiju rēķinājies ar tik ilgu stāvēšanu un tik drastisku ātruma krišanos. Pasēžam, uzpildāmies un dodamies. Laikam jau mums abiem ir skaidrs un nav pat jēgas to skaļi teikt - mēs dodamies uz finišu. Purvi, purviņi un citi slapjumi ir piebeiguši mūsu kājas. Sākas aptuveni 3 stundu pārgājiens. Velkamies un salstam. Pa ceļam paņemam vēl pēdējo kontrolpunktu, kas ir tieši ceļa malā. 140 punktu. Aptuveni 100 mazāk nekā bija plānots. Tomēr nebijām ieplānojuši līķu kājas.
Ejot sāku migt ciet. Vairs nav mērķa, vairs nav jāskatās kartē. Koncentrēšanās krītas, līdz ar to arī nāk virsū miegs. Varētu, protams, iešaut būstu, bet, aizejot galā, plānoju iet gulēt. Fuck it! Izvilkšu. Bet laiks velkas lēnām. Iespējams, lēnāk par mums.
Esam nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka par tualeti izmantojam ceļa malu, nevis pāris metrus tai blakus. Tāpat ir nakts/ agrs rīts, neviens nebrauks garām (lai gan tajā brīdī ejam cauri kaut kādam ciematam vai citai apdzīvotai vietai) un ir pārāk grūti ieiet dziļāk krūmos.
16h 40min. Mēs tuvojamies finišam. Un beidzot parādās saulīte. Žēl, ka jau pēc 5 minūtēm esam finišā.
Lēnām (grūti) pārģērbjamies un ēdam. Dāmas pie katliem ir uzdevuma augstumos - pienāk un apvaicājas, vai nevēlamies kafiju vai tēju. Garšīga zupa. Tāda pati, kā 12h skrējienā Igaunijā. Un atkal esam pie igauņiem un atkal šī zupa. Varbūt biežāk te jābrauc?
Drīz vien ejam uz mašīnu pagulēt.
Vienmēr esmu sevi uzskatījis par cilvēku, kas nespēj aizmigt neierastos apstākļos, piemēram, jebkurā krēslā. Lidmašīnā pēc 24h augšā būšanas? Varbūt uz 5 minūtēm. Mašīnā pēc 24h negulēšanas? Jāpaguļ 15 minūtes, bet ne vairāk - braucam tālāk. Es nespēju pagulēt šādās vietās.
Pēc minūtes vai divām jau krācu un noguļu kādas 2.5 stundas. Jauns sasniegums. Un viss, kas bija vajadzīgs - 17h/ 75km pastaiga.
Pēc pamošanās mēģinu atkal iemigt, tomēr tam laikam vajadzīga vēl kāda garāka pastaiga. Tā nu tur griežos no vieniem sāniem uz otriem, līdz kādā acu atvēršanas momentā saprotu, ka laikam mūsu līdzbraucēji arī ir finišējuši. Tas nozīmē tikai vienu - jāiet brokastīs. Tās (tāpat kā vakariņas, ko baudījām pirms 3 - 4 stundām) nodrošina organizatori. Zupa. Mmmmm...
Dodamies uz mašīnu, krāmējamies un braucam.
Pēdējais selfijs (šoreiz ar konkurentiem/ līdzbraucējiem) jau mašīnā.


Ceļš. Sarunas. Rīga. Mājas.

Secinājumi

1. Vai pietika? Nē! Mazuma piegarša, nepabeigtības sajūta. Jāpiedalās Latvijas čempionātā.
2. Tulznas? Nē, mitrums. Jālieto smēres.
3. Plānošana? Grūti teikt, kas būtu noticis otrajā pusē, ja katrs solis nebūt sāpēm caurvīts. Palikšu pie piesardzīgās plānošanas ar potenciālajiem apļiem. Laika atskaite ir svarīga - atskaites punktus varētu aprēķināt biežāk un ātrāk, lai varētu labāk sekot līdzi, kā ejam salīdzinot ar plānu.
4. Igauņu zirņu zupa? Hell yeah!
5. Novelc apavus! Tā vietā, lai uzreiz pēc sacensībām nomainītu vienus apavus pret nākamajiem, atstāj kājas basas, ļauj tām elpot. Vispār biežāk jāstaigā basām. Šis gan nav pēc-rogaininga secinājums, tomēr pēc padsmit līdz divdesmit stundu pastaigas īpaši noderīgs.
6. Rogainings? JĀ! Hell yeah x2

Thursday, June 5, 2014

Darvas karote (xRace Saldus II)



Prieks par paveikto bija arī nākamajā dienā. Tomēr pēcpusdienā šis prieks izplēnēja, kad, apskatoties xrace.lv rezultātos, uzzināju, ka esam saņēmuši 15 minūšu sodu - līdz ar to nokritāmies uz trešo vietu. Trešā vieta, protams, arī ir forši, bet par ko sods? Un kāpēc tik ilgi pēc finiša?
Nācās izveidot tēmu xRace forumā ar nosaukumu "Jautājums par sodiem", kurā rakstīju:

Surikats 01.06.2014 20:07
Līdz šim radusies sajūta, ka šo forumu lasa tikai dalībnieki, bet ne organizatori, tomēr ceru, ka saņemšu kaut kāda veida atbildi.

"5.1.3. Protesti iesniedzami rakstveidā 30 minūšu laikā pēc rezultātu paziņošanas, iemaksājot 30 EUR drošības naudu. Tā tiks atdota, ja protests tiks apmierināts. Protests tiek izskatīts uzreiz, ja nav nepieciešama papildu informācija un izmeklēšana. Par pieņemto lēmumu tiek informētas visas ieinteresētās puses. Galvenā tiesneša lēmums ir galīgs un visiem sacensību dalībniekiem saistošs."

Rezultāti mums tika paziņoti uzreiz pēc finiša - sodu nebija, līdz ar to arī nekādu iebildumu.

"5.2.5. Apstiprinātie sacensību rezultāti tiek publicēti sacensību mājas lapā www.xrace.lv triju dienu laikā pēc sacensībām. Apstrīdēt rezultātus pēc šī laika vairs nav iespējams."

Tagad, kad rezultāti ir nopublicēti mājas lapā, izrādās, ka mums ir piešķirts 15 min sods.

Vai es pareizi izprotu, ka mums vairs nav iespēju apstrīdēt šos rezultātus? Ja jā, tad sanāk, ka tīri teorētiski organizatori var finišā pateikt vienus rezultātus, bet pēc tam mājas lapā nopublicēt mistiskus sodus, bet dalībniekiem vairs nebūs tiesību apstrīdēt šos rezultātus. 
Ja nē, tad kādas ir iespējas apstrīdēt šos rezultātus?

P.S. Lasot nolikumu, atradu arī šādu punktu:
"Ja trūkst SI atzīmes starpfiniša (SF) KP, tad sods komandai 5 min;"
Te nekā nav teikts, ka par katru trūkstošo SI atzīmi ir sods 5 min, līdz ar to arī par 3 trūkstošām atzīmēm vajadzētu dot tikai 5 min sodu. Ievēroju, ka ir vismaz viena komanda, kurai trūkst 3 atzīmes SF, bet tāpat ir piešķirtas 15 soda minūtes.

Sākums varbūt mazliet uzbrūkošs, bet tiešām bija radusies sajūta, ka viņi īpaši savu forumu nelasa (vai vismaz nereaģē uz klientu sūdzībām/ jautājumiem).
Tomēr drīz vien (man par pārsteigumu) saņēmu atbildi:

xRace 01.06.2014 20:49
Forumu mēs lasām un sekojam tam līdzi. Tieši šī tā vieta (un arī oficiālais e-pasts xrace@xrace.lv), kur mēs saņemam ieteikumus/kritiku un atsauksmes, kas, savukārt, ļauj mums veidot sacensības kvalitatīvākas.

Kas attiecas par rezultātiem, tad 3 dienas ir laiks, kad tos var apstrīdēt un pēc šīm dienām tie vairs nav maināmi.

Gaidām Jūsu iebildumus par rezultātu uz epastu xrace@xrace.lv lai varētu uz Jūsu iebildumu atbildēt

Jau sāku rakstīt viņiem e-pastu, tomēr drīz vien saņēmu e-pastu no xRace.

Dārgie Surikāti!

Vēlamies skaidrot situāciju attiecībā uz Jūsu komentāru forumā!

Jums ir mainīts rezultāts, tāpēc, ka Jūs neesat ievērojuši distances apraksta secību un uzsākuši Globālo score-o ātrāk, kā to atļāva distances apraksts. Rezultātu tiesnesis apspriežoties ar mums piedāvāja Jums samazināt 3:30h sodu (kas pienāktos ja noņemtu šo pirmo punktu) un tā vietā pieņemt to, ka neesat atzīmējušies SF4 IN. Tādējādi Jūs esat uzsākuši Blobālo score-o, pēc pēdējā veloleģendas punkta.

Kas attiecas par sodu starpfinišos, tad tas, lai samazinātu sodus dalībniekiem kopumā, no vēsturiskajiem 45min tika samazināts uz 15min, jeb 5 min par katru SI atzīmi uz komandu, kā tas ir rakstīts.

Beigās vēlos piebilsts, ka mūsu vēlme ir pēc iespējas samazināt sodus dalībniekiem, kā arī vēlamies lai dalībnieki veiktu distanci bez tiem. Diemžēl tā ir piedzīvojumu sacensību specifika, ka nav cita kontroles mehānisma, lai nodrošinātu uzdevumu izpildi.  

Būsim pateicīgi, ja šādus jautājumus Jūs risinātu sūtot savus iebildumus uz e-pastu, jo mūsu pārliecība ir tāda, ka mūsu lēmums ir bijis Jums maksimāli pozitīvs – salīdzinot ar to, kāds būtu ja SF atzīme tiktu ieskaitīta.

Šajā sakarā arī vēlamies laipni palūgt, kā mēs varētu samainīt balvas – respektīvi Jūsu dāvanu kartes nodot MADMEN komandai un nodot Jums no viņiem?

Ja rodas vēl kādi jautājumi, droši jautājiet!

Jānis  

Uz šo e-pastu, protams, atbildēju (centos būt draudzīgs):

Sveiki!

Pirmkārt, turpmāk zināsim, ka forums jāizmanto tikai globālām atsaucēm par sacensībām, bet par konkrētiem gadījumiem vērsīsimies uz šo e-pastu. Vēlos arī piebilst, ka vakardienas sacensības mums šķita interesantas (lielā mērā tieši zaļo punktu dēļ).

Otrkārt, ja jūs pieņemsiet galīgo lēmumu atstāt mums 15 soda minūtes, tad varam kādā dienā ienest dāvanu kartes jūsu ofisā (ja nemaldos, tas ir kaut kur VEFā?) vai sarunāt kādu citu tikšanos. Tomēr vispirms vēlētos izklāstīt mūsu viedokli par notikušo.

Sacensību aprakstā par globālo Score-O rakstīts:
"KP šajā uzdevumā var apmeklēt jebkurā laikā un veidā (atbilstoši nolikumam) līdz pat distances beigām."
Nekur nebija rakstīts, ka šos punktus jāapmeklē tikai pēc SF4 apmeklējuma, tieši pretēji - bija norādīts, ka tos drīkst apmeklēt "jebkurā laikā". Līdz ar to uzskatām, ka zaļos punktus drīkstēja apmeklēt arī pirms SF4 un mūsu 15 min sods ir nepelnīts.
Vēlētos arī pieminēt, ka pēc finiša, apspriežot savu stratēģiju ar citām komandām, neviena komanda neteica, ka mūsu stratēģija nebūtu "pēc noteikumiem", līdz ar to pieņemu, ka arī citām komandām šis izpildījums šķita korekts un globālā Score-O nesākšana pirms SF4 bija viņu stratēģija, nevis leģendas izpratne.
Vislielāko sarūgtinājumu rada fakts, ka šis 15 minūšu sods parādījās jau pēc apbalvošanas, ilgi pēc finiša. Ja to būtu uzzinājuši uzreiz pēc finiša, tad arī uzreiz būtu rakstījuši savus iebildumus. Uzskatu, ka sodus pēc apbalvošanas var vai nu anulēt (ja komanda iesniedz iebildumu un viņiem ir taisnība) vai arī piešķirt tikai par tādām lietām, kas nav saistītas ar punktu ņemšanu, bet gan saistīta ar faktiem, kas uzzināti vēlāk (piemēram, par nolikuma pārkāpumu).
Visbeidzot, ceru, ka šo mūsu iebildumu skatīsiet no viedokļa, kā leģendā rakstītais teksts bija izprotams, nevis vadoties no tā, kā tas bija iecerēts.

Paldies!

Ar cieņu,
Pēteris

P.S. Ieteikumu sakarā - globālais Score-O uzdevums būtu bijis vēl interesantāks, ja punkti ar lielākām vērtībām būtu grūtāk pieejami, bet punkti ar mazākām vērtībām vieglāk. Šoreiz uzreiz bija skaidrs, ka nav jēgas mainīt vienu punktu ar vērtību 9 pret trīs punktiem ar vērtību 3.

Uz šo saņēmām atbildi:

Sveiks,

Distances  nolikuma 4.2.1. punkts nosaka kā jāveic distance, jeb tā nosaka secību. Attiecīgi Global posms sākās pēc SF4 IN. Lai dalībniekiem būtu ērtāk, norādījām to ar sarkanu rāmi.

Tas ir labi, ka lasiet distances aprakstu uz priekšu, bet šoreiz tas Jūs iegāza, jo tieši distances apraksts un tā secība nosaka to kā jāveic distance. Visdrīzāk mēs būtu ierakstījuši to pašā sākumā, ka distancē ir Global uzdevums, un ka tas jāveic tā. Tieši drošības dēļ aizvedām Jūs uz laivām un tad to sākām.

Varbūt pamanījāt, ka uzdevumu skaidrojumi ir palikuši stipri garāki ar piemēriem. Un mēs redzam, ka tas labi ietekmēja, ka kļūdu un attiecīgi sodu skaists strauji samazinājās. Tagad mēs visus tekstus arī testējām uz citiem cilvēkiem, lai pārliecinātos, ka tekstus maksimāli saprot tā, kā mēs sagaidām.
Gribam arī akcentēt, ka jebkura soda piešķiršana sagādā rūgtumu arī mums, jo sacensību mērķis ir sagādāt prieku un labas emocijas ikkatram, nevis kādu sodīt.

Kas attiecas uz dāvanu kartēm (arī medaļām – atvainojos, ka tās nepieminēju), tad varam sazvanīties un sarunāt samainīties.
Vēlējos arī pajautāt vai varam pagaidīt informāciju par to, vai Madmen piedalās D-Pilī un tad iespējams visu to maiņu izdarīt tieši pirms sezonas garākā posma?

Cerot uz sapratni,
Jānis Vanags

Šoreiz piestrādājām pie e-pasta kārtīgāk, cerot, ka visu faktu izklāsts liks organizatoriem apdomāties un saprast savu kļūdu:

Sveiki!

Vēlreiz atgriežoties pie nolikuma 4.2.1 punkta, kurā rakstīts, ka distance "jāveic distances aprakstā norādītajā secībā un veidā". Kā jau minēju iepriekšējā meilā distances aprakstā bija rakstīts "jebkurā laikā", ko arī uztvērām kā "distances aprakstā norādīto secību un veidu". Ja šajā aprakstā būtu teksts "no šī brīža" vai kas tamlīdzīgs, tad tiešām viss būtu viennozīmīgi saprotams un nebūtu nekādu iebildumu (par soda faktu, ne par tā piešķiršanas kārtību). Savukārt, par šī uzdevuma apraksta atrašanās vietu distances aprakstā - to uztvērām drīzāk kā priekšrocību komandām, kas aprakstu lasa tālāk par tekošo posmu, nevis tikai brutāli skrien. Attiecībā uz sarkano rāmi - nekur aprakstā vai kur citur nav teikts, kā būtu jāuztver sarkans rāmis, šajā gadījumā paļāvāmies uz tekstu, kur viss skaidri un gaiši rakstīts, nevis uz rāmi, ko nezinājām kā interpretēt.

Pieņemot, ka sods tomēr tiek piešķirts, joprojām paliek neskaidra nolikuma 5.1.1. punkta piemērošana: „Laika sods tiek piešķirts šādos gadījumos: 
(...)Ja trūkst SI atzīmes starpfiniša (SF) KP, tad sods komandai 5 min."
Ja mūsu iebildumi par sodu un soda piešķiršanas kārtību netiek pieņemti, tad uzskatām, ka mums nedrīkst piešķirt vairāk par 5 minūšu sodu (jo pēc nolikuma 5 minūšu sodu komanda saņem par iztrūkšanas faktu, nevis par katru trūkstošo atzīmi).

Un kopumā vēlamies norādīt, ka šoreiz lielākais rūgtums nav tik daudz par pašu sodu kā tādu, bet gan tieši par tā piešķiršanas veidu. Nolikuma 5.1.3. punktā teikts: "Protesti iesniedzami rakstveidā 30 minūšu laikā pēc rezultātu paziņošanas, iemaksājot 30 EUR drošības naudu. Protests tiek izskatīts uzreiz, ja nav nepieciešama papildu informācija un izmeklēšana. Par pieņemto lēmumu tiek informētas visas ieinteresētās puses." Tālāk punktā 5.2.5. noteikts, ka "apstiprinātie sacensību rezultāti tiek publicēti sacensību mājas lapā triju dienu laikā pēc sacensībām. Apstrīdēt rezultātus pēc šī laika vairs nav iespējams."

Pēc finiša nododot identus, tika nolasīts mūsu rezultāts. Tā kā līdz apbalvošanai nedz kāda komanda, nedz tiesneši neapstrīdēja nolasīto rezultātu, mums, atbilstoši nolikumam bija tiesības uzskatīt, ka nekas vairs nemainīsies. Nolikumā diemžēl nav precizēts, kurš brīdis ir uzskatāms par "rezultātu paziņošanu", taču loģiski gribētos pieņemt, ka tas ir identu nodošanas/rezultātu lapas izdrukāšanas brīdis, kurš arī ir pirms apbalvošanas. Tāpat pieņēmām, ka apbalvošana uzskatāma par rezultātu apstiprināšanu. Līdz ar to, principā sanāk, ka sacensību dalībniekiem saistošais nolikums tiesnešiem tāds īsti nav. Turklāt, jāatzīmē arī tas, ka "par pieņemto lēmumu" (lai kad tas arī būtu ticis pieņemts) ieinteresētās puses netika informētas tieši.

Lai jau lēmums ir kāds tas ir, taču ļoti žēl, ka tas ir pieņemts šādā dīvainā veidā, situāciju padarot ļoti nepatīkamu un pat mazliet pazemojošu. Mūsuprāt, šāda rīcība grauj uzticību. Acīmredzot, nākamajos posmos jebkurus rezultātus nāksies pieņemt ar lielu piesardzību, jo tie varēs mainīties jebkurā brīdī nākamo dienu laikā pēc sacensībām.


Vēlamies arī ieteikt mainīt iebildumu risināšanas kārtību. Raid.lv sacensībās tiek noteikti 6 dalībnieki, no kuriem 3 (neieinteresētie) vajadzības gadījumā izskata iebildumus. Varbūt līdzīga prakse jāievieš xRace? Jo tikai tā jūs varēsiet garantēt, ka iebildumi tiks izskatīti objektīvi un balstoties uz sacensību aprakstu, nevis to, ko ar šo aprakstu bija domājuši tiesneši (vēlreiz vēlos uzsvērt, ka tās ir divas dažādas lietas).


Visbeidzot, lai gan šis incidents mums (un laikam arī jums) šķiet nepatīkams, tomēr vēlos atzīmēt, ka esam pateicīgi par xRace ieguldījumu piedzīvojumu sacensību attīstībā Latvijā. Pēdējos pāris gados ne tikai jūs esat auguši, bet, lielā mērā pateicoties jums, arī mēs. Tomēr, attīstot pasākumu, jāatcerās arī attīstīt nolikumu - gan nolikumā, gan distances aprakstā svarīgākais ir tas, kā tas ir uzrakstīts, nevis ko ar to ir domājuši tiesneši. No mūsu puses varam uzreiz ieteikt pamainīt punktu par trūkstošām atzīmēm SF.

Pēteris

Vēl joprojām centos e-pastu nobeigt draudzīgi, lai norādītu savus labos nodomus. Tomēr piespiest sevi beigt e-pastu ar "ar cieņu" gan vairs nespēju.
Drīz vien saņēmu atbildi:

Pēteri,
 
Paldies par komentāriem un atvainojamies vēlreiz par radušos situāciju!
 
j.

Tieši tik vienkārši. Piedrāzt jūsu argumentus un ejiet dirst.

Un pēc šī mēs sapratām, ka nav jēgas turpināt "diskusiju".



Medus muca (xRace Saldus)

Kad sākām savas xRace piedzīvojumu gaitas, mēdzām pārdzīvot, ka mūs nekad sacensību laikā nefotografē - cīnījāmies pa beigām, bet fotografēti tiek uzvarētāji. Nācās trenēties un tikt līdz labākajām komandām, lai arī mūs noķertu bildēs. Tomēr izrādījās, ka arī tad mūs lielākoties neviens nefotografē. Vai nu bija pamainījusies taktika (vajag bildēt masas), vai arī tas tā vienmēr bija bijis.
Bet vismaz mums sāka parādīties pjedestālu bildes:


Viss sākās piektdienā, kad gribējās palikt kāzu svinībās un zvanīt Snadim un teikt, ka negribam sestdienā nekur braukt. Tomēr saņēmāmies un laicīgi devāmies mājās...

Sestdienā ieradāmies Saldū. Pēdējo reizi (varbūt arī vienīgo) te biju bijis, lai atrastu pāris kešus un vietu, kur tirgo Saldalu (Rainiņam ļoti vajadzēja).
Sataisījāmies. Viss kā parasti. Starts un skrienam. Šoreiz nešķiet, ka cīnāmies par vietām - Ieviņa tikko vēl bija traumēta, es arī tāds pustraumēts. Vai mēs šādi spējam kaut ko sasniegt?
Pirmais standarta posms pa pilsētu - sameklē vērtības un uzzini, kur atrodas kontrolpunkti. To arī samērā veikli izdarījām. Es starpfinišā ierados kā pēdējais un uzzināju, ka ir globālais uzdevums, kur jāsavāc kontrolpunkti 170 punktu vērtībā (dažādiem punktiem dažādas vērtības) visu sacensību laikā. Fiksi izplānoju, kurus punktus ņemsim un dodamies veloleģendā. Šoreiz, mēģinot nogriezt kādu stūri, sapinos meistarībā. Tomēr domāju, ka izbraucam mazliet ātrāk nekā to būtu izdarījuši braucot visu veloleģendu. Visi punkti savākti un pieņemam lēmumu sākt ar globālā uzdevuma tālākajiem punktiem. Izrādās, ka esam gandrīz vai vienīgā komanda, kas tā ir rīkojusies (izskatās, ka vēl viena komanda ir braukusi pirms mums). Braukājam gar ezeriņiem un vācam punktus. Apskatām dzērves. Pāri laukam aizlec zaķis. Varētu pabaudīt vairāk, bet nav laika - jāmin. 140 punkti kabatā un dodamies uz laivu posmu. Pretī sāk mīties pirmās komandas, kas tikko beigušas laivu posmu. Nav ne jausmas, kur attiecībā pret viņām esam.
Pa ceļam izdomājam stratēģiju. Pie laivām sanāk mazliet pastresot, jo izskatās, ka nav nevienas brīvas. Tomēr tieši airējas ārā viena komanda, kuras laivu paņemam. Esam izdomājuši, ka līdz pirmajam punktam aizdosimies visi kopīgi, tad 3 nākamos punktus (kuros jāatzīmējas tikai diviem dalībniekiem) ar Snadi savāksim peldus (no vienas saliņas uz otru), kamēr ļausim Ieviņai vienai cīnīties ar laivu un aizairēties uz mūsu tikšanās vietu. Tā arī darām. Izskatās, ka plāns ir bijis pareizs, jo visus punktus savācam gana veikli. Satiekam Ieviņu, savācam tuvējo globālo punktu (149 kabatā), airējamies pēc pēdējiem 3 punktiem un tad krastā.
Kārtējais pārbrauciens ar velo. Paņemam pāris punktus, kā arī vienu globālo (nu jau 152).
Nākamais uzdevums ir mežā. Mazliet dalīšanās. Palaižam garām, ka uz dažiem kontrolpunktiem ir sarakstītas vērtības, kas vēlāk noderēs, tad nu jāskrien atpakaļ. Tomēr attālumi ir mazi un neko daudz nezaudējam. Apskraidām pārējos punktus un no meža ārā. Pa ceļam redzu vienu no potenciālajām MIX līderu komandām. Tātad laikam esam kaut kur priekšgalā.
Pārbrauciens uz nākamo posmu. Pa ceļam savācam vienu kontrolpunktu un kārtējo globālo (159, vēl tikai 11 jāsavāc).
Nākamais uzdevums ir ar kājām. Izskatās, ka baigā mežģīšanās. 15 kontrolpunkti, kuros atzīmējoties jāzīmē trīsstūri. Fiksi izplānojam maršrutu un skrienam. Mazliet kalniņi. Redzu, ka Ieviņa besās. Visu laiku mierinām viņu ar domu, ka pēdējos divus tālos kontrolpunktus jāapmeklē tikai 2 dalībniekiem, līdz ar to viņa varēs atpūsties.
Apkārt skraida vēl vismaz 3 MIX komandas. Drīz parādās arī ceturtā. Spriežu, ka tieši ar šīm 4 komandām mēs cīnāmies par pjedestālu.
Viena, šķiet, ir gabaliņu priekšā mums. Divas ir aptuveni tur pat kur mēs (izbrauc no šī posma par aptuveni minūti ātrāk nekā mēs). Par vienu savukārt nav skaidrības - it kā no mums iepaliek, bet uzzinām, ka globālo uzdevumu jau izpildījuši.
Sekojam tām divām, kas izbraukušas mirkli pirms mums. Savācam pēdējos 11 punktus globālajā uzdevumā un dodamies uz nākamo posmu.
Bet vispirms ir speciālais uzdevums. Vienam dalībniekam jāvelkas (un pārējiem viņš jāvelk) skurstenī. Nav ne jausmas, cik tur ir augstu - man jau šķiet, ka apmēram 20 metri, bet varētu būt arī mazāk. Tiesneši iesaka, ka jāvelk augšā dalībnieks ar stiprākajām rokām. Varētu būt, ka tas ir Snadis, varbūt arī es... Bet tā kā man augstums galīgi nav stihija, tad ļauju šo prieciņu izbaudīt. Bet laikam jau vajadzēja vilkt Ieviņu. Kaut kā izmocām šo uzdevumu, bet viegli tas nav.
Izskatās, ka MIX konkurentiem Gandram tā ir bijusi kā pastaiga, savukārt otra komanda, kas ar mums ir līdzīgās pozīcijās, arī pacīnās, tomēr mežā (Saldus parkā) ieiet pāris minūtes pirms mums. Kad mēs jau ejam mežā, parādās arī ceturtie mūsu konkurenti.
Esam izlēmuši, ka Ieviņa viena aizdosies pēc vienpunktīgā kontrolpunkta, kamēr mēs ar Snadi aizskriesim pakaļ 8 un 11 punktu vērtajiem kontrolpunktiem (kopā jāsavāc 20 punktus).
Skrienot no viena punkta uz otru, ieraugām vienus konkurentus. Man jau šķiet, ka viņi mums ir krietni priekšā, tomēr vēlāk izrādās, ka globālajā uzdevumā viņiem trūka vēl ļoti daudz punktu.
Savācam pēdējo kontrolpunktu un skrienam lejā no kalna, lai pēc tam atkal varētu skriet augšā. Gandrīz pie starpfiniša satiekam vienu konkurentus, kas izrādās tikai tagad dodas parkā (viņiem skurstenis ir bijis ļoti liels izaicinājums).
Sēžamies uz velo un laižam. Vēl pēdējie divi punkti gar upīti un finiša spurts.
Finišs.


Čipu nolasīšana. Kļūdas?
NAV!
2. vieta MIXā.
Prieks un laime. Uz pjedestāla gan nākas kāpt divreiz - pirmajā reizē reālajā apbalvošanā, kad organizatori negrib sagaidīt Ieviņu, kas vēl dušojas, bet otrajā reizē jau kopā ar Ieviņu, kad sarunājam ar pārējām MIX komandām uztaisīt pilno pjedestāla foto.

Brauciens mājās un alus. Tērvetnieks. Garšīgi. Un pelnīti.

Thursday, May 8, 2014

Nordea Rīgas Maratons

Pag, pag! Kas notiek? Rīgas maratons vēl nav noticis, bet top jau ieraksts par to? Kaut kas nav tīri...

Mazliet par vēsturi.

2009. gadā pirmo reizi piedalījos Rīgas maratonā. 5km distancē. Kāpēc? Tāpēc, ka darbā tika veidota komanda. Ja visi skrien, es arī skriešu. Es tomēr esmu komandas spēlētājs.
Skrēju kedās - nekā labāka (vai varbūt sliktāka - atkarīgs no tā, vai esi baspēdu skriešanas kultūras piekritējs) man toreiz nebija. Atceros, ka jau pēc kādiem 3km vairs nevarēju normāli paskriet. Vilkos. Kāds mani mēģināja uzmundrināt, bet šo cilvēku drīzāk gribējās sūtīt... Tomēr finišēju. Noskrēju 32:53.


Jutos varen lepni. To var redzēt pēc manas stājas un tā, kā turu cigareti zobos.

Nākamajā gadā atkal vajadzēja pārstāvēt darba komandu. Šis gads man īpaši palicis atmiņā nav. Bet šķiet, ka vismaz vienu reizi pirms tam devos arī uzskriet treniņa nolūkos. Rezultāts - 29:45 (6 min/km).

2011. gadā jau trenējos nopietnāk - šķiet, ka pat vairākas nedēļas pirms tam regulāri (2 reizes nedēļā) centos no rītiem doties paskriet pa 3 - 4 km. Bija grūti. Atceros, ka finišā vajadzēja uzsprintot (neatceros gan kāpēc), tomēr ātro skrējienu tomēr apturēju un finišā iedevos samērā mierīgā tempā - izrādās, ka no pārķertā tempa man rāva uz augšu. Rezultāts - 30:15 (6:03 min/km). Domāju, ka lēnāk nekā iepriekšējā gadā, jo biju tālākā starta koridorā. Varbūt arī karstums (šis bija gads, kad mans kolēģis, kas skrēja 10 km, tika aizvests ar ātrajiem).

2011tais bija arī pārmaiņu gads - sāku piedalīties piedzīvojumu sacensībās. Ar laiku sapratām - ja vēlamies kaut ko sasniegt nāksies mācīties orientēties. Līdz ar to arī regulāri skriešanas treniņi.
Pa ziemu sāku doties uz sporta klubu no rītiem skriet. Pavasarī paskraidīju pa āru un 2012. gadā biju gatavs pieteikties pusmaratona distancei. Vismaz man tā šķita. Protams, finišēju. Bet pēdējie 3 km bija grūti! Ļoti grūti. Tikai vēlāk sapratu, ko bija domājis garām skrienošais ar jautājumu, vai es gadījumā nedzirdu, kā dzeguze kūko. Par maz treniņu, nekāda treniņu plāna. Tāds arī rezultāts. Tomēr krietni labāks par iepriekšējiem gadiem - mans pirmais pusmaratons pieveikts 1:57:16 (5:33 min/km, labāks nekā visi piecīši pirms tam). Sakarīgi pastaigāt nespēju visu nākamo darba nedēļu.

Pēc tam jau sāku skraidīt biežāk. Gan pa asfaltu, gan mežā orientējoties. Pēc kārtējajām grūtajām sacensībām (Siguldas Kalnu maratons 33km distance) sapratu, ka 2013. gadā gribu noskriet maratonu un ka treniņiem jāpieiet ar lielāku nopietnību, jāsastāda treniņu plāns. Tāds arī tapa.
Ar janvāri sāku savu ceļu uz 42.195 km. Regulāri treniņi. Bija brīži, kad bija grūti, jo treniņus biju izvēlējies salīdzinoši intensīvus, pie tam 5 dienas pēc kārtas, kam sekoja divas (fizisko aktivitāšu) brīvdienas. Līdz ar to dažreiz ceturtdienās, skrienot uz un no darba, vilkos kā gliemezis. Bet neviens neteica, ka būs viegli.
Paspēju arī apslimt nedēļu pirms liktenīgās dienas, tomēr par laimi paspēju arī atveseļoties (vēlāk gan sapratu, ka tas gan jau atstāja iespaidu uz manu sniegumu).
Liktenīgajā dienā kārtējo reizi varēju dabūt mācību par pārķertu startu (vai pēc-slimības startu). Ja pirmo pusi veicu ļoti labā ātrumā, tad otrajā biju vienkārši nožēlojams. Tomēr galvenais bija finišēt. 3 stundas 32 minūtes un 3 sekundes (5:01 min/km, un atkal krietni labāks temps par iepriekšējiem gadiem). Šoreiz finišā arī bija finiša spurts un intervija kādam televīzijas kanālam (tomēr maratons).


Man personīgi šī bilde patīk labāk nekā tā no 2009. gada. Interesanti, ka sakarīgi pastaigāt spēju jau pāris dienas pēc maratona (treniņi dara savu).

Tāda ir vēsture, ko šajā vakarā atcerējos. Laikam jau Rīgas maratons man ir īpašs. Pirmais pilngadības piecītis (šķiet, ka iepriekšējo reizi tik garu gabalu biju pieveicies 1998. gadā Tautas dziesmu maratonā). Pirmā pusīte. Pirmais maratons. Pirmā lepnā bilde ar pīpi zobos pēc noskrieta piecīša. Kā arī pirmā bilde, kurā nav uzspīlēts lepnums, bet gan vienkārši cilvēks, kura būtība saka - es to izdarīju un jūtos labi.

Organizatori sola, ka šis gads būs īpašs - sakarā ar Rīga 2014 maratons būs grandiozāks nekā ierasts. Arī man tas būs īpašs... Piecus gadus esmu audzis kā skrējējs kopā ar šo maratonu, tomēr šogad ir pienācis laiks apstāties. Šis nav mans gads. Šis gads ir jāizlaiž.

Lēmums bija grūts, ņemot vērā visus solījumus par to, cik šogad viss būs forši, tomēr šodien sev pavaicāju, kāpēc es skrienu. Lai gan man patīk skriet pa asfaltu, man patīk pieveikt garas distances, tomēr skriet sāku piedzīvojumu sacensību dēļ. Un tās manā dzīvē vēl joprojām ir svarīgākas par noskrietu maratonu. Protams, varētu noskriet maratonu Rīga, bet vai pēc 2 nedēļām būšu gatavs piedalīties xRace Saldus posmā? Vai pēc 3 nedēļām būšu gatavs bradāt pa Igaunijas purviem 24h no vietas? Varbūt, bet šoreiz riskēt negribu.

Visbeidzot! Kāpēc tapa šis ieraksts?
Dažreiz arī es mēdzu izklausīties banāls - šī bija cīņa starp prātu un sirdi. Un prāts uzvarēja. Bet tas nenozīmē, ka sirdij nesāp.
Vēl joprojām gribu skriet Rīgā. Vēl joprojām ir tā sajūta, ka varbūt tomēr vajadzēja. Gribas izkliegt savu sāpi uz āru, lai visi dzird:



ES NEPIEDALĪŠOS RĪGAS MARATONĀ
 UN
MAN
TAS
BESĪ!



P.S. Tiem, kas nezina - pēc maratona aliņš gardāks:


Wednesday, May 7, 2014

xRace I, Ādaži

Finišējot iepriekšējā xRace sezonā pieņēmām lēmumu, ka šogad startēsim sporta klasē, jo sapratām, ka 3.5 - 4 stundas sacensību mums vienkārši ir par maz. Vairs nebija izaicinājuma. Tā nu šogad jau februārī pieteicāmies uz visiem pieciem xRace posmiem sporta klasē.
Diemžēl viss negāja kā vēlējāmies - visi pēc kārtas (vai varbūt vienlaicīgi) satraumējāmies, visiem dažādi atlabšanas periodi, tad nu sanāca, ka šī gada pirmajās sacensībās no pamatsastāva startējām divatā - es un Snadis. Piecinājām internetā atrasto Ildzi (orientējas, skrien, bet maz minas).

Sestdienas rītā pie manis ieradās Snadis un devāmies ceļā. Šajā reizē pamanīju būtisku atšķirību no visiem pagājušā gada posmiem - nebija nekāda uztraukuma. Šoreiz nekas nav jāapliecina - vienkārši jāizbauda distance.
Sakārtojāmies, piereģistrējāmies, satikām Ildzi, pēdējās pārrunas pirms starta un jau jādodas uz starta līniju.

Starts.

Skrienam pēc kartēm, paķeram tās un saprotam, ka jāskraida pa Ādažiem, jāvāc foto-punkti. Papildus tam jāpaņem pāris punkti uz ūdens un vēl pārītis, kas atkarīgi no foto-punktos atrastajām vērtībām. Pieņemam lēmumu savākt foto punktu vērtības, sarēķināt punktu atrašanās vietas, divatā ar Snadi izbraukāt ūdens punktus, kamēr Ildze paskraida pa sauzemes punktiem. Pa vidu tiekamies un uzzinām, ka Ildze atradusi tikai vienu no trīs sauszemes punktiem. Sūdīgi! Nekas turpinām. Paņemam pēdējo ūdens punktu un atkal uz tikšanās punktu, kur uzzinām, ka vismaz vēl viens punkts atrasts. Tātad vēl viens jāatrod.
Apmaināmies ar Ildzi vietām (viņai arī jāatzīmējas divos ūdens punktos), es lecu ārā no laivas un meklēju pēdējo punktu. Vēlreiz visu izpētu. Kur gan varētu būt kļūda? Varbūt tomēr 4 x 12 <> 24? Jā, laikam tomēr 48 un laikam tomēr iepriekšējā vakarā vajadzēja par vienu aliņu mazāk izdzert.
Atrodu punktu! LABI! Skrienu satikt Snadi un Ildzi laivu starpfinišā pa ceļam vēl savācot vēl vienu punktu. Satieku viņus, dodu norādes, kur kuram jādodas (vēl katram jāapmeklē pa vienam punktam) un pats dodos uz velo parku un apdomāju turpmāko stratēģiju.

Visi sarodas un lecam uz velo. Tagad saprotu, ko Ildze domāja ar tekstu, ka velo nav viņas stihija - jūtos kā tādā mierīgā sestdienas izbraucienā. Nu nekas, toties esam izgājuši no pirmā posma kopā ar diez gan stipru (regulāru pjedestālu apmeklētāju) MIX komandu. Tas priecē.
Kamēr priekšējās komandas sapinas meistarībā kartes lasīšanā (attiecīgais pagrieziens gan nebija ļoti viegls), mēs ar savu lēnumu (esot beigās) paspējam neviena nemanīti aizsprukt uz pareizo pusi, kamēr pārējie apjukuši nesaprot, kur tālāk doties. Paņemam nākamo punktu un dodamies uz nākamo kāju posmu.

Iebraucot posmā ieraugu, ka džeku komanda dodas jau prom. Pieņemu, ka tā varētu būt pirmā vieta (kā vēlāk izrādās, tā arī ir). Kamēr mināmies, Snadis jau izdomāja stratēģiju - savācam punktu trijatā, pēc tam dalāmeis un es dabūju mazliet vairāk paskraidīt. Man jau skriet patīk. Tomēr plānā rodas mazas izmaiņas (domāju uz labo pusi), taču vēl joprojām dabūju paskraidīt.
Tā kā Snadis un Ildze ieradās starpfinišā ātrāk, uzzinu, ka nākamais posms jau izplānots - es dodos pēc 3 tālajiem punktiem, kamēr viņi lēnāk dodas uz nākamo punktu un savāc trīs citus. Tajā brīdī man tā nešķiet tik slikta ideja (jo tomēr esmu mazliet ātrāks par Snadi un krietni ātrāks par Ildzi). Tomēr sastopoties ar kalniņiem un smiltīm, kas mani sagaida šo 3 punktu savākšanas ceļā, vairs par šo stratēģiju neesmu tik priecīgs. Posmu pieveicu, tomēr tas no manis prasa krietni daudz spēka.
Kārtējo reizi man priekšā jau ir Snadis un Ildze un posms ir izplānots. Snadis vēl izpilda speciālo uzdevumu (kā vēlāk uzzinu - šaušana ar kaķeni) un varam doties. Smiltis. Tomēr varu ne par ko nedomāt un palēnām atgūstu spēkus. Posma otrajā pusē jau sāku plānot nākamo posmu - velo leģenda (pareizāk - divas, kas ik pa brīdim krustojas). Izplānoju un drīz arī kāju posms ir cauri.
Dodamies ceļā. Kārtējo reizi satiekam pārīti komandu, kas it kā mums ir priekšā (jau devušās velo leģendā). Tomēr veikli savienojot abas velo leģendas pie pirmā kontrolpunkta jau viņus panākam (lai gan uz velo esam lēni). Turpinām jau vairākas komandas kopā.
Dzirdu, kā kāda komanda saka, ka jāseko pirmajiem (no mūsu bariņa), jo viņi neko tajā velo leģendā nesaprot. Izskatās, ka tā arī visi dara. Pēc trešā punkta visi aizšaujas pakaļ pirmajiem, kamēr mēs kārtējo reizi (velo taču) mazliet iepaliekam... un atšķirībā no visiem pārējiem izvēlamies pareizo ceļu.
Tomēr misējas arī mums - izbraucot no velo leģendas sajaucu austrumus ar rietumiem (man to patīk darīt, pie tam - galva šodien nestrādā tik labi kā gribētos) un veicam ~ 2 liekus kilometrus.
Kā vēlāk izrādās šajā brīdī palaidām garām 1. vietu MIXā. Diez vai būtu šo vietu saglabājuši, ņemot vērā savu ātrumu uz velo, tomēr apziņa, ka līdz pusei vai pat mazliet ilgāk bijām pirmie, priecē.
Starpfinišs atkal Ādažos ar speciālo uzdevumu - orientēšanās "labirintā". Snadim tik ļoti iepatīkas, ka viņš paņem par diviem punktiem vairāk nekā nepieciešams.
Viss paveikts - varam doties tālāk. Atkal velo.
Jāsavāc pāris vērtības, tad atkal jābraukā pa ne pārāk izbraucamu mežu (ar smilšainām stigām) un jāvāc kotrolpunkti. Te vēl pāris reizes satiekam 1. vietu MIXā, tomēr uz velo viņi ir ātrāki.
Nākamais ir kāju posms. Komandai sāk zust spēki, tomēr pateicoties gana labai taktikai posmu veicam diez gan labi (5. labākais laiks kopvērtējumā).
Saprotot, ka trūkst spēku, iestiprināmies, un dodamies ceļā. Tomēr šajā brīdī atklājam, ka Snadim ir plīsusi riepa. Kāmēr to mainām, mums garām paiet vēl viena MIX komanda.
Pēc kāda laiciņa esam gatavi doties. Atkal ievēroju, ka galva šodien kaut kā nestrādā. Punkti kaut kā nevedas rokās, jaucu takas. Tomēr visi tiek atrasti un dodamies pa garāko, bet vieglāko ceļu tālāk. Finišs vairs nav tālu - vēl tikai 3 punkti.
Pššššš. Atkal jau riepa. Sākam maiņas procesu un šajā brīdī mums garām paiet 3. MIX komanda.
Šoreiz cītīgi pārbaudu, vai var atrast kādu iemeslu caurajai kamerai. Neko neatrodu un kameru nomainu, cerot, ka tas vairs neatkārtosies (tomēr pēdējā kamera).
Lēnām ripinamies pēc pēdējiem punktiem. Tie tik savākti un finišējam.


Mazliet škrobe par tām divām riepām. Tomēr atklājam, ka esam nopelnījuši 45 minūšu sodu par nepareizā secībā paņemtiem 2 punktiem (galva tiešām nestrādā). Vismaz nav tik lieli sirdsēsti par to, ka neesam uz pjedestāla kameras dēļ.
Vēl ievērojam, ka Snadim priekšējais ritenis atkal ir tukšs. Labi, ka izvilkām līdz finišam. Varētu būt diez gan interesanti pēdējos pāris kilometrus kādam no mums skriet, blakus stumjot velo.

Secinājumi?
Sporta klase ir ņemama.
Sporta klasē ir vairāk vietu kļūdām.
Jāņem līdz vairāk kameru un Snadim jānomaina riepas.
Jāņem par vienu aliņu mazāk.
Nākamajā dienā var noskriet Biķernieku pusmaratonu (3 apļus treniņu režīmā + pēdējo ejot visiem garām).

Thursday, January 9, 2014

I'm back! Back in the saddle again!

Muzikālais pavadījums šim bloga ierakstam: http://www.youtube.com/watch?v=uIPS4LyveJs

Vakar pirmo reizi kopš septembra beigām noskrēju piecīti lielākoties noturot tempu zem 6 min/km, un šim zīmīgajam notikumam par godu nolēmu, ka arī man beidzot Surikatu blogā dzīve mazliet jāapcer.

Neskriet ir depresīvi. Kopš noķēru to skriešanas mušu, kas sākotnēji mazliet izvairījās, bet beigās padevās rokā un iekoda, ja kāda fiziska iemesla dēļ man skriešana ir liegta, es kļūstu neciešama. Pičs zina. (Es ļoti atvainojos, un milzīgi pateicos par pacietību!) Man laikam vispār nepatīk, ja mani ierobežo kustību brīvībā, bet tas, iespējams, jau ir cits stāsts.

Kam man tas viss vajadzīgs? Šis ir jautājums, ko visbiežāk dzirdu no mammas un reizēm sanāk arī pašai sev uzdot, kad stumju sevi ārā 6 no rīta, pilnīgā tumsā, pilnīgi tukšās, aukstās ielās. Jo ilgāk šo jautājumu apcer, jo tālākos filozofiskos apcerējumos var aizklīst, un, raugi, arī tas jau pats par sevi ir viens no iemesliem - skrienot var daudz ko izdomāt. Pičs man reiz teica, ka skrienot reizēm vispār atslēdz domas, bet es tā nevaru; ja nediskutēju ar sevi par kaut ko, jebko, kaut vai to, ko pēc dušas vilkšu mugurā, sāku neveselīgi koncentrēties uz katru soli un līdz ar to metri un kilometri kļūst garāki.

Bet pārdomu laiks  galīgi nav galvenais iemesls. Tā ir uzvara. Šeit nepieciešama neliela atkāpīte: kad septembra beigās piedzīvoju vienas cīpslas nodevību un sapratu, ka no skriešanas uz laiku jāatsakās, aktīvāk pievērsos velobraukšanai, peldēšanai un jogai (par pēdējo droši vien kādreiz arī būtu jāuzraksta plašāk). Internetā lasīju kādas meitenes blogu, kas bija ar līdzīgu problēmu saskārusies un viņa apgalvoja, ka peldēšana esot vienīgais sporta veids, kas sniedz tādu pašu endorfīnu devu kā skriešana. Nu, naz, varbūt pie vainas tas, ka neesmu diez ko ātra peldētāja, bet drīzāk pieņemu, ka tā meitene nekad nebija braukusi ar riteni. Mīties pēc iespējas ātrāk un spēcīgāk līdz šķiet, ka kājas no sevis vairāk izspiest vairs nevar - tas ir tuvākais skriešanai. Bet. Braucot ar velo es augstāko gandarījumu izjūtu, ja kaut īsā distancē spēju bliezt ātrāk par citiem, kas par mani lielāki un stiprāki (lasīt - atsevišķas xRace startējošas komandas). Bet skrienot es to pašu gandarījumu rodu brīdī, kad skrienu ātrāk pati par sevi - kad atklāju, ka 10 km distancē spēju noturēt stipri ātrāku tempu, nekā treniņos esmu mēģinājusi, kad savu maratona laiku laboju par pusstundu vai iekļaujos 2 stundās pusmaratonā, un patiesībā pat nav jābūt tik lieliem mērogiem - tas gandarījums ir noķerts arī parastā skrējienā par to, ka esmu izvilkusies ārā par spīti visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, ka skrienu mazliet ātrāk kā dienu iepriekš, vai ka apkārt tāds skaistums kā saullēkts miglā, piemēram. Uz citu skrējēju fona šie sasniegumi galīgi nav nekas īpašs, bet man tās ir manas dzīvītes uzvaras. Un man gluži vienalga, ka neesmu ātra skrējēja un nekad nepretendēšu uz pjedestāliem. Tas, kādēļ man tas viss vajadzīgs ir apziņa, ka es to apņēmos, strādāju, sevi piespiedu un izdarīju. Tas ir tas skriešanas kaifs. Tas pats arī attiecas uz orientēšanos, kur šī sasnieguma sajūta ir vēl papildināta ar lepnumiņu par savu intelektuālo advancētību, kas ļauj izlasīt karti un ātri atrast kontrolpunktus. Te gan arī tikpat bieži nākas piedzīvot lielākus pašpārmetumus, nekā “parastajā” skriešanā sev jebkad izvirzu. Bet arī tas, ka reizēm ir lielas dusmas uz sevi, galu beigās tikai palielina prieciņu par labi pieveiktu distanci.

Beigās šis bloga ieraksts laikam sanāca par manu motivāciju skriet… nu, kā ievadraksts manai dalībai Surikatu rakstiskajā dzīvē gan jau derēs.

Ko varu teikt nobeigumā? Kādas mācības guvu 2013. gada neskrienošajā rudenī? To, ka nevajag stresot; traumas gadās, tāda dzīve, tās visas reiz pāriet. To, ka tam izdaudzinātajām mākonim patiesi ir ar’ tā izdaudzinātā spožā maliņa, jo šajā laikā sāku regulāri jogot un man arī tā lieta ellīgi patīk. To, ka vairumā gadījumu vēršanās pie Latvijas medicīnas speciālistiem ir tīrā finansiālā labdarība, jo viss, ko šajā procesā uzzini ir, ka tev nekas nav lauzts. Par bargu naudu.
Un visbeidzot to, ka atgriešanās vai nu, vismaz atgriešanās sākšana ir izcils vispārējā dzīves garastāvkoļa uzlabotājs.

Uz atvadām - pašas sagādātais apbalvojums sev par rudens pārdzīvošanu un 70 km pieveikšanu Igaunijas mežā:


Tuesday, January 7, 2014

Simtnieks - secinājumi

Rakstīju, rakstīju... bet secinājumus neuzrakstīju.
Tad nu secinājumi.
  1. Pirms sacensībās jāpadomā par drēbēm pēc sacensībām un starplaikos. Apģērbā, kurā, staigājot apkārt, šķiet silts, sasvīdušam, nekustīgam visticamāk būs auksts. Labāk saģērbties par biezu, lai vajadzības gadījumā kaut ko novilktu, nevis saprast, ka drēbju trūkst. Arī tas, ka šķiet, ka ilgāk par 5 minūtēm nestāvēsi, nenozīmē, ka kādā brīdī negribēsi pasēdēt uz ilgāku laiciņu. Noderētu arī dvielis, lai apslaucītos pēc finiša (varbūt arī skriešanas pauzēs).
  2. Jādomā arī par drēbēm sacensību laikā. Apakšējā daļa (bikses, zeķes, kurpes) bija ok, bet problēmas radās ar augšdaļu - šķiet, ka tagadējās drēbes gana labi neizvadīja sviedrus un samirka. Šķiet, ka jāiegādājas labāks krekls, kā arī džemperis, ar kuru skrēju, nebija domāts skriešanai. Šādā pasākumā tas vēl nav tik svarīgi, jo var paņemt līdzi kaudzi ar maināmām drēbēm, bet skrējienā no punkta A uz punktu B varētu rasties problēmas.
  3. Jātrenē saites. Pagaidām pamēģināšu jogu, kas varētu stiprināt ne tikai saites, bet arī ķermeņa augšdaļu (sen jau gribēju ko darīt šajā sakarā). Papildus vajadzētu arī vairāk garos skriešanas treniņus. Piedzīvojumu sacensības ir devušas izturību, bet ar to vien nepietiek - kājas nav pieradušas tik ilgi skriet.
  4. Skriet pa apli, skriet vienam, skriet 12 stundas - ar to man nav problēmas. Laikam jau tāpēc, ka esmu vairāk intraverts cilvēks, līdz ar to jūtos gana komfortabli savā sabiedrībā.
Tagad tikai jācer, ka pats šo kādreiz izlasīšu, lai nākamreiz būtu gudrāks.


Saturday, January 4, 2014

Ceļa gals I


Es pat neatceros, kā tas sākās. Laikam doma parādījās jau pirms Siguldas Kalnu maratona, bet nostiprinājās novembra laikā. Šogad gribējās citādas Vecgada svinības. Viss gads pagājis vienā skriešanā (burtiskā nozīmē – uz to brīdi pieveikti vairāk kā 2.5 tūkstoši kilometru), līdz ar to kāpēc lai gada beigas būtu citādas. Nolemts – Veco gadu izvadīsim un Jauno gadu sagaidīsim Igaunijā Dream of the Final Night 12 stundu skrējienā.
Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Laikam jau ir vairāki iemesli:
   1. Lai cik ļoti arī man patiktu pavadīt laiku ar saviem draugiem, viņi labi apzinās, ka mūs vieno tikai un vienīgi alkohols, līdz ar to pasākumam draugu lokā var būt tikai viens iznākums. Šogad gribējās mazliet citādu iznākumu;
   2. Vai viss ir galvā? Kā ir skriet tad, kad kājas vairs neklausa, bet smadzenes tām liek skriet. Varbūt ko līdzīgu piedzīvoju Nordea Rīgas maratonā, kad pārķēru sākumu un otro pusi noskrēju tikai tāpēc, ka jānoskrien. Tomēr 12 stundas ir kas pavisam cits. Kādas gan būs šīs sajūtas?
   3. 100km! Būtu forši! Pareizi? … PAREIZI!
Šis pasākums mani arī pamudina pieveikt divus apļus skrējienā ”Par Lielu Latviju”.
Nekādi citi dižie treniņi vairs nesanāk. Protams, ir skrējieni uz 30km un paceļu nedēļas kilometrāžu (kā nekā sacensību sezona beigusies – var sākt vairāk skriet), bet tiešām gari treniņi nesanāk.
Tuvojas tā diena. 30. decembrī izbrauksim kopā ar vēl ~40 cilvēkiem, kam līdzīgi nodomi kā mums (kopā pasākumā piedalījās 80 cilvēku, no kuriem 41 bija no Latvijas). Viss būtu labi, ja nebūtu tik daudz brīvdienu, kuru laikā alkohola patēriņš ir virs vidējā. Neesmu pārliecināts, vai tas ir veselīgi pirms šādas slodzes. Organisms ir mazliet novājināts. Pēdējās dienās cenšos sevi iegrožot, tomēr tas pārlieku labi neizdodas. Pāris ali, pāris vīna glāzes… Kas gan tur liels?
Tā diena ir klāt. Sakrāmējam somas. Divi pāri botu, dažādi skriešanas apģērbi. Kopumā skriešanai domātās lietas aizņem vairāk vietas nekā pārējās (kā vēlāk izrādīsies – vajadzēja vairāk gan ikdienas, gan skriešanas drēbes). Paņemu līdzi arī divus liekus lukturīšus, ko vajadzības gadījumā kādam aizdot (gribu būt populārs). Mans lukturītis ir uzlādēts pilnībā. Garmin arī uzlādēts līdz 100%. Esam gatavi ceļam. Kārtējo reizi soma piestūķēta līdz nemaņai 3 dienu (2 nakšu) ceļojumam. Ko es tur vienmēr pamanos sabāzt. Tikai vēlāk uzzināšu, ka kārtējo reizi salīdzinājumā ar citiem mums līdzi ir maz mantu.
Sagaidām autobusu pieturā, līdz ar to lielākā daļa jau tajā sakāpusi. Oficiāls ”Čau!”, apsēžamies pašās beigās un varam doties.
Pēc neilga laika tuvumā sākas diskusija par LV rekordiem dažādās disciplīnās. Tas viss aiziet tik tālu, ka viens no diskusijas dalībniekiem izvelkt savu pierakstu blociņu, kur sarakstīti visi rekordi. Saskatāmies ar Ieviņu – ”Kur mēs esam iekūlušies?”
Pa ceļam vēl pāris reizes apstājamies. Divas no tām - lai sastaptu džekus, kas izdomājuši no Salacgrīvas skriet uz Tallinu.
{Pirms sāku rakstīt šo ierakstu pret šo pasākumu bija vairāk negāciju – kam gan tas ir vajadzīgs utml. Tagad pēkšņi aptveru, ka pats reiz sevi pieķēru pie domas, ka varētu noskriet Santjago ceļu vai kādu citu garāku distanci. Katram ir sava motivācija kaut ko darīt vai nedarīt. Ziema, tumsa var būt sagadīšanās, bet varbūt tāds arī bija pašmērķis.}
Viesnīca (kaut kādas izbijušas kopmītnes Tallinas pievārtē?), kurā mums pasaka, ka vēl viss nav gatavs (laikam negaidīja tik daudz cilvēku), Tallina (pasta + iepirkšanās), atkal viesnīca, mazliet pasēdēšana un gulētiešana (četrvietīgās istabiņās). Ja nu šo kādreiz lasa mūsu istabas biedri – piedodiet par mūsu vēlāko gulētiešanu, par manu dīdīšanos gultā, meklējot ērtāko pozīciju (nezinu, vai tas traucēja), par aizmāršību ar kopīgajām atslēgām…
Nākamais rīts. Tiek pagatavota putra lieliskajā virtuvē. Lai gan pirms tam no viesnīcas personāla puses tika teikts, ka virtuve (kur pašam kaut ko pagatavot) viņiem esot, tomēr tikai pēc uzprasīšanās tika sagādāta elektriskā plītiņa un katliņš (labi, ka bijām vienīgie, kas šo iespēju izmantoja).
Izbraucam. Apmeklējam tuvējo ūdenskritumu (laikam tradīcija no iepriekšējā gada) un dodamies uz sacensību centru. Pierēģistrējamies, noliekam maiņas drēbes maliņā. Ieslēdzu Garmin un saprotu, ka tomēr neesmu to uzlādējis - visticamāk līdz beigām neizturēs. Apskrienam vienu iepazīšanās aplīti (ar nākamajiem n-10 būs par maz) un starts jau ir klāt.
Vispirms jānoskrien 100 metri turp un atpakaļ (lai gribētāji varētu salasīt 42.2km a.k.a. maratona distanci) un tad dodamies kilometru garajā aplī.
Jau pirms kāda laiciņa esmu izdomājis tēmas, kuras pārdomāšu šajā visai garajā piedzīvojumā - domāšu par:
   1. skriešanu;
   2. citiem sūdiem.
Sāku ar domām par skriešanu - cītīgi sekoju līdzi savam ātrumam. Negribētos pārforsēt jau pašā sākumā. Jau pirms laiciņa esmu izdomājis, ka sākšu ar 5:27 min/km jeb 11 km/h. Protams, apkārtējā gaisotne dara savu un skrienu mazliet ātrāk (ap 5:10 - 5:15). Tā kā nesen lasīju, ka ultramaratona ātrumam vajadzētu būt aptuveni pus minūti lēnākam par maratona ātrumu, un mans pēdējā maratona vidējais ātrums bija 4:42 min/km, tad iestāstu sev, ka viss ir ok - varu turpināt šādā tempā.
Pēc aptuveni 3h45min esmu pieveicis maratonu. Uztaisu mazliet garāku pauzi. Skrienu tālāk un izdomāju, ka 50km distancē jāpalien zem 4.5 stundām. Kam tas ir vajadzīgs? It kā jau nekam, bet gribas. Tad nu tā arī skrienu. Darīts! Pauze. Ieēdu putru.
Ko tālāk... Skriešu kā sanāks. Temps krītas. Bet laiks vēl daudz. Man galvenais tikt līdz simtnieciņam. Skrienu mazliet virs 6 min/km. Ik pēc kāda laiciņa paņemu zupu un apstaigāju aplīti - lai nekavētu laiku stāvot uz vietas.
Pēkšņi uznāk nepārvaram vēlme skrien ātri. Nometu džemperi malā un skrienu. Aplis pieveikts 4 minūtēs un 27 sekundēs. Kurš vēl varēs pateikt, ka 75. kilometrs viņam bija visātrākais šodien?
Vēl pēc apļa izslēdzu Garmin un uzlieku parasto pulksteni. Pagājušas gandrīz 8 stundas. Turpinu skriet tikai kreklā - tajā brīdī tā šķiet pareizi.
Ik pa brīdim kādu apli apstaigāju. Saprotu, ka kaut kas līdz galam nav kārtībā ar kāju - esmu sācis klibot. Skrienot, to tik labi nejūt, bet ejot gan.
Turpinājumā nospraužu sev dažādus mērķus, lai vieglāk skriet - 80km, 2 maratoni, 90km. Pie diviem maratoniem gribas kādam pastāstīt, ko esmu tikko izdarījis, bet neizskatās, ka es kādam interesēju, tad nu palieku ar savām domām pie sevis.
Pēc kādas atpūtas sāku skriet un aukstums pēkšņi ielaužas līdz kaulam (esmu atgriezies pie džempera) - tas man liek atkal palielināt ātrumu.
Kādā brīdī apjaušu, ka esmu sācis klibot arī skrienot. Bet vēl jāiztur. 95km... 97km... Saprotu, ka varētu 100km palīst zem 10h45min. Kārtējo reizi - vai tas ir vajadzīgs? Laikam jau nē, bet gribas.
99km... Pēdējais aplis pirms 100km (100.2km) sliekšņa.
IR! 100.2km 10h44min15sek. Mazliet atpūtīšos un skriešu tālāk. Sāk salt. Pārvelku sasvīdušās, slapjās drēbes. Turpina salt. Ierodas arī Ieviņa - viņai arī salst. Saģērbjam visas drānas, kas paņemtas līdzi un nav slapjas. Uzvelkam igauņu dāvātās bikses (tiešām siltas). Ēdam pastu un dzeram tēju. Man tomēr vēl salst. Saprotu, ka vairs trasē nedošos - esmu morāli sagrauts, vairs neko negribu. Nododu savu laika uzskaites čipu.
Sāku saprast, ka ar labo kāju viss nav labi - nevaru to ne līdz galam salocīt, ne iztaisnot.
Pēc kāda laiciņa kāds mums pastāsta, ka mazajā teltī, kas atrodas netālu, ir krāsniņa - tur var pasildīties. Lieliski, ka to neviens nepastāstīja agrāk - būtu vēl saslidījies pirms čipa nodošanas un devies atpakaļ trasē. Nu neko darīt - savu mērķi esmu izpildījis, par to jāpriecājas (tomēr apziņa par šiem nepiebeigtajiem kilometriem mani mazliet grauž).
Sasildāmies. Ēdam, dzeram. Paguļu:

Nāk Jaunais gads. Ejam ārā un taisām vaļā savus aliņus. Happy, happy! Ja neskaita, ka atkal sāk salt un man ir sačakarēts celis, tiešām happy.
Apbalvošana. Hotelis. Remdena duša. Pāris aliņi. Atziņa, ka 100km pa apli nav priekš manis. Gulta. Nākamā rīta kopterniņš, kurā kilomteru pieveicu  (par skriešanu to grūti nosaukt) aptuveni 11 minūtēs. Brokastis. Autobuss mājās.

Neskatoties uz savu atziņu un sačakarētās ceļa saites, nu jau esmu sācis prātot par to, ka 100km distancē reiz vajadzētu palīst zem 10h. Laikam jau neesmu līdz galam normāls.