Thursday, May 8, 2014

Nordea Rīgas Maratons

Pag, pag! Kas notiek? Rīgas maratons vēl nav noticis, bet top jau ieraksts par to? Kaut kas nav tīri...

Mazliet par vēsturi.

2009. gadā pirmo reizi piedalījos Rīgas maratonā. 5km distancē. Kāpēc? Tāpēc, ka darbā tika veidota komanda. Ja visi skrien, es arī skriešu. Es tomēr esmu komandas spēlētājs.
Skrēju kedās - nekā labāka (vai varbūt sliktāka - atkarīgs no tā, vai esi baspēdu skriešanas kultūras piekritējs) man toreiz nebija. Atceros, ka jau pēc kādiem 3km vairs nevarēju normāli paskriet. Vilkos. Kāds mani mēģināja uzmundrināt, bet šo cilvēku drīzāk gribējās sūtīt... Tomēr finišēju. Noskrēju 32:53.


Jutos varen lepni. To var redzēt pēc manas stājas un tā, kā turu cigareti zobos.

Nākamajā gadā atkal vajadzēja pārstāvēt darba komandu. Šis gads man īpaši palicis atmiņā nav. Bet šķiet, ka vismaz vienu reizi pirms tam devos arī uzskriet treniņa nolūkos. Rezultāts - 29:45 (6 min/km).

2011. gadā jau trenējos nopietnāk - šķiet, ka pat vairākas nedēļas pirms tam regulāri (2 reizes nedēļā) centos no rītiem doties paskriet pa 3 - 4 km. Bija grūti. Atceros, ka finišā vajadzēja uzsprintot (neatceros gan kāpēc), tomēr ātro skrējienu tomēr apturēju un finišā iedevos samērā mierīgā tempā - izrādās, ka no pārķertā tempa man rāva uz augšu. Rezultāts - 30:15 (6:03 min/km). Domāju, ka lēnāk nekā iepriekšējā gadā, jo biju tālākā starta koridorā. Varbūt arī karstums (šis bija gads, kad mans kolēģis, kas skrēja 10 km, tika aizvests ar ātrajiem).

2011tais bija arī pārmaiņu gads - sāku piedalīties piedzīvojumu sacensībās. Ar laiku sapratām - ja vēlamies kaut ko sasniegt nāksies mācīties orientēties. Līdz ar to arī regulāri skriešanas treniņi.
Pa ziemu sāku doties uz sporta klubu no rītiem skriet. Pavasarī paskraidīju pa āru un 2012. gadā biju gatavs pieteikties pusmaratona distancei. Vismaz man tā šķita. Protams, finišēju. Bet pēdējie 3 km bija grūti! Ļoti grūti. Tikai vēlāk sapratu, ko bija domājis garām skrienošais ar jautājumu, vai es gadījumā nedzirdu, kā dzeguze kūko. Par maz treniņu, nekāda treniņu plāna. Tāds arī rezultāts. Tomēr krietni labāks par iepriekšējiem gadiem - mans pirmais pusmaratons pieveikts 1:57:16 (5:33 min/km, labāks nekā visi piecīši pirms tam). Sakarīgi pastaigāt nespēju visu nākamo darba nedēļu.

Pēc tam jau sāku skraidīt biežāk. Gan pa asfaltu, gan mežā orientējoties. Pēc kārtējajām grūtajām sacensībām (Siguldas Kalnu maratons 33km distance) sapratu, ka 2013. gadā gribu noskriet maratonu un ka treniņiem jāpieiet ar lielāku nopietnību, jāsastāda treniņu plāns. Tāds arī tapa.
Ar janvāri sāku savu ceļu uz 42.195 km. Regulāri treniņi. Bija brīži, kad bija grūti, jo treniņus biju izvēlējies salīdzinoši intensīvus, pie tam 5 dienas pēc kārtas, kam sekoja divas (fizisko aktivitāšu) brīvdienas. Līdz ar to dažreiz ceturtdienās, skrienot uz un no darba, vilkos kā gliemezis. Bet neviens neteica, ka būs viegli.
Paspēju arī apslimt nedēļu pirms liktenīgās dienas, tomēr par laimi paspēju arī atveseļoties (vēlāk gan sapratu, ka tas gan jau atstāja iespaidu uz manu sniegumu).
Liktenīgajā dienā kārtējo reizi varēju dabūt mācību par pārķertu startu (vai pēc-slimības startu). Ja pirmo pusi veicu ļoti labā ātrumā, tad otrajā biju vienkārši nožēlojams. Tomēr galvenais bija finišēt. 3 stundas 32 minūtes un 3 sekundes (5:01 min/km, un atkal krietni labāks temps par iepriekšējiem gadiem). Šoreiz finišā arī bija finiša spurts un intervija kādam televīzijas kanālam (tomēr maratons).


Man personīgi šī bilde patīk labāk nekā tā no 2009. gada. Interesanti, ka sakarīgi pastaigāt spēju jau pāris dienas pēc maratona (treniņi dara savu).

Tāda ir vēsture, ko šajā vakarā atcerējos. Laikam jau Rīgas maratons man ir īpašs. Pirmais pilngadības piecītis (šķiet, ka iepriekšējo reizi tik garu gabalu biju pieveicies 1998. gadā Tautas dziesmu maratonā). Pirmā pusīte. Pirmais maratons. Pirmā lepnā bilde ar pīpi zobos pēc noskrieta piecīša. Kā arī pirmā bilde, kurā nav uzspīlēts lepnums, bet gan vienkārši cilvēks, kura būtība saka - es to izdarīju un jūtos labi.

Organizatori sola, ka šis gads būs īpašs - sakarā ar Rīga 2014 maratons būs grandiozāks nekā ierasts. Arī man tas būs īpašs... Piecus gadus esmu audzis kā skrējējs kopā ar šo maratonu, tomēr šogad ir pienācis laiks apstāties. Šis nav mans gads. Šis gads ir jāizlaiž.

Lēmums bija grūts, ņemot vērā visus solījumus par to, cik šogad viss būs forši, tomēr šodien sev pavaicāju, kāpēc es skrienu. Lai gan man patīk skriet pa asfaltu, man patīk pieveikt garas distances, tomēr skriet sāku piedzīvojumu sacensību dēļ. Un tās manā dzīvē vēl joprojām ir svarīgākas par noskrietu maratonu. Protams, varētu noskriet maratonu Rīga, bet vai pēc 2 nedēļām būšu gatavs piedalīties xRace Saldus posmā? Vai pēc 3 nedēļām būšu gatavs bradāt pa Igaunijas purviem 24h no vietas? Varbūt, bet šoreiz riskēt negribu.

Visbeidzot! Kāpēc tapa šis ieraksts?
Dažreiz arī es mēdzu izklausīties banāls - šī bija cīņa starp prātu un sirdi. Un prāts uzvarēja. Bet tas nenozīmē, ka sirdij nesāp.
Vēl joprojām gribu skriet Rīgā. Vēl joprojām ir tā sajūta, ka varbūt tomēr vajadzēja. Gribas izkliegt savu sāpi uz āru, lai visi dzird:



ES NEPIEDALĪŠOS RĪGAS MARATONĀ
 UN
MAN
TAS
BESĪ!



P.S. Tiem, kas nezina - pēc maratona aliņš gardāks:


Wednesday, May 7, 2014

xRace I, Ādaži

Finišējot iepriekšējā xRace sezonā pieņēmām lēmumu, ka šogad startēsim sporta klasē, jo sapratām, ka 3.5 - 4 stundas sacensību mums vienkārši ir par maz. Vairs nebija izaicinājuma. Tā nu šogad jau februārī pieteicāmies uz visiem pieciem xRace posmiem sporta klasē.
Diemžēl viss negāja kā vēlējāmies - visi pēc kārtas (vai varbūt vienlaicīgi) satraumējāmies, visiem dažādi atlabšanas periodi, tad nu sanāca, ka šī gada pirmajās sacensībās no pamatsastāva startējām divatā - es un Snadis. Piecinājām internetā atrasto Ildzi (orientējas, skrien, bet maz minas).

Sestdienas rītā pie manis ieradās Snadis un devāmies ceļā. Šajā reizē pamanīju būtisku atšķirību no visiem pagājušā gada posmiem - nebija nekāda uztraukuma. Šoreiz nekas nav jāapliecina - vienkārši jāizbauda distance.
Sakārtojāmies, piereģistrējāmies, satikām Ildzi, pēdējās pārrunas pirms starta un jau jādodas uz starta līniju.

Starts.

Skrienam pēc kartēm, paķeram tās un saprotam, ka jāskraida pa Ādažiem, jāvāc foto-punkti. Papildus tam jāpaņem pāris punkti uz ūdens un vēl pārītis, kas atkarīgi no foto-punktos atrastajām vērtībām. Pieņemam lēmumu savākt foto punktu vērtības, sarēķināt punktu atrašanās vietas, divatā ar Snadi izbraukāt ūdens punktus, kamēr Ildze paskraida pa sauzemes punktiem. Pa vidu tiekamies un uzzinām, ka Ildze atradusi tikai vienu no trīs sauszemes punktiem. Sūdīgi! Nekas turpinām. Paņemam pēdējo ūdens punktu un atkal uz tikšanās punktu, kur uzzinām, ka vismaz vēl viens punkts atrasts. Tātad vēl viens jāatrod.
Apmaināmies ar Ildzi vietām (viņai arī jāatzīmējas divos ūdens punktos), es lecu ārā no laivas un meklēju pēdējo punktu. Vēlreiz visu izpētu. Kur gan varētu būt kļūda? Varbūt tomēr 4 x 12 <> 24? Jā, laikam tomēr 48 un laikam tomēr iepriekšējā vakarā vajadzēja par vienu aliņu mazāk izdzert.
Atrodu punktu! LABI! Skrienu satikt Snadi un Ildzi laivu starpfinišā pa ceļam vēl savācot vēl vienu punktu. Satieku viņus, dodu norādes, kur kuram jādodas (vēl katram jāapmeklē pa vienam punktam) un pats dodos uz velo parku un apdomāju turpmāko stratēģiju.

Visi sarodas un lecam uz velo. Tagad saprotu, ko Ildze domāja ar tekstu, ka velo nav viņas stihija - jūtos kā tādā mierīgā sestdienas izbraucienā. Nu nekas, toties esam izgājuši no pirmā posma kopā ar diez gan stipru (regulāru pjedestālu apmeklētāju) MIX komandu. Tas priecē.
Kamēr priekšējās komandas sapinas meistarībā kartes lasīšanā (attiecīgais pagrieziens gan nebija ļoti viegls), mēs ar savu lēnumu (esot beigās) paspējam neviena nemanīti aizsprukt uz pareizo pusi, kamēr pārējie apjukuši nesaprot, kur tālāk doties. Paņemam nākamo punktu un dodamies uz nākamo kāju posmu.

Iebraucot posmā ieraugu, ka džeku komanda dodas jau prom. Pieņemu, ka tā varētu būt pirmā vieta (kā vēlāk izrādās, tā arī ir). Kamēr mināmies, Snadis jau izdomāja stratēģiju - savācam punktu trijatā, pēc tam dalāmeis un es dabūju mazliet vairāk paskraidīt. Man jau skriet patīk. Tomēr plānā rodas mazas izmaiņas (domāju uz labo pusi), taču vēl joprojām dabūju paskraidīt.
Tā kā Snadis un Ildze ieradās starpfinišā ātrāk, uzzinu, ka nākamais posms jau izplānots - es dodos pēc 3 tālajiem punktiem, kamēr viņi lēnāk dodas uz nākamo punktu un savāc trīs citus. Tajā brīdī man tā nešķiet tik slikta ideja (jo tomēr esmu mazliet ātrāks par Snadi un krietni ātrāks par Ildzi). Tomēr sastopoties ar kalniņiem un smiltīm, kas mani sagaida šo 3 punktu savākšanas ceļā, vairs par šo stratēģiju neesmu tik priecīgs. Posmu pieveicu, tomēr tas no manis prasa krietni daudz spēka.
Kārtējo reizi man priekšā jau ir Snadis un Ildze un posms ir izplānots. Snadis vēl izpilda speciālo uzdevumu (kā vēlāk uzzinu - šaušana ar kaķeni) un varam doties. Smiltis. Tomēr varu ne par ko nedomāt un palēnām atgūstu spēkus. Posma otrajā pusē jau sāku plānot nākamo posmu - velo leģenda (pareizāk - divas, kas ik pa brīdim krustojas). Izplānoju un drīz arī kāju posms ir cauri.
Dodamies ceļā. Kārtējo reizi satiekam pārīti komandu, kas it kā mums ir priekšā (jau devušās velo leģendā). Tomēr veikli savienojot abas velo leģendas pie pirmā kontrolpunkta jau viņus panākam (lai gan uz velo esam lēni). Turpinām jau vairākas komandas kopā.
Dzirdu, kā kāda komanda saka, ka jāseko pirmajiem (no mūsu bariņa), jo viņi neko tajā velo leģendā nesaprot. Izskatās, ka tā arī visi dara. Pēc trešā punkta visi aizšaujas pakaļ pirmajiem, kamēr mēs kārtējo reizi (velo taču) mazliet iepaliekam... un atšķirībā no visiem pārējiem izvēlamies pareizo ceļu.
Tomēr misējas arī mums - izbraucot no velo leģendas sajaucu austrumus ar rietumiem (man to patīk darīt, pie tam - galva šodien nestrādā tik labi kā gribētos) un veicam ~ 2 liekus kilometrus.
Kā vēlāk izrādās šajā brīdī palaidām garām 1. vietu MIXā. Diez vai būtu šo vietu saglabājuši, ņemot vērā savu ātrumu uz velo, tomēr apziņa, ka līdz pusei vai pat mazliet ilgāk bijām pirmie, priecē.
Starpfinišs atkal Ādažos ar speciālo uzdevumu - orientēšanās "labirintā". Snadim tik ļoti iepatīkas, ka viņš paņem par diviem punktiem vairāk nekā nepieciešams.
Viss paveikts - varam doties tālāk. Atkal velo.
Jāsavāc pāris vērtības, tad atkal jābraukā pa ne pārāk izbraucamu mežu (ar smilšainām stigām) un jāvāc kotrolpunkti. Te vēl pāris reizes satiekam 1. vietu MIXā, tomēr uz velo viņi ir ātrāki.
Nākamais ir kāju posms. Komandai sāk zust spēki, tomēr pateicoties gana labai taktikai posmu veicam diez gan labi (5. labākais laiks kopvērtējumā).
Saprotot, ka trūkst spēku, iestiprināmies, un dodamies ceļā. Tomēr šajā brīdī atklājam, ka Snadim ir plīsusi riepa. Kāmēr to mainām, mums garām paiet vēl viena MIX komanda.
Pēc kāda laiciņa esam gatavi doties. Atkal ievēroju, ka galva šodien kaut kā nestrādā. Punkti kaut kā nevedas rokās, jaucu takas. Tomēr visi tiek atrasti un dodamies pa garāko, bet vieglāko ceļu tālāk. Finišs vairs nav tālu - vēl tikai 3 punkti.
Pššššš. Atkal jau riepa. Sākam maiņas procesu un šajā brīdī mums garām paiet 3. MIX komanda.
Šoreiz cītīgi pārbaudu, vai var atrast kādu iemeslu caurajai kamerai. Neko neatrodu un kameru nomainu, cerot, ka tas vairs neatkārtosies (tomēr pēdējā kamera).
Lēnām ripinamies pēc pēdējiem punktiem. Tie tik savākti un finišējam.


Mazliet škrobe par tām divām riepām. Tomēr atklājam, ka esam nopelnījuši 45 minūšu sodu par nepareizā secībā paņemtiem 2 punktiem (galva tiešām nestrādā). Vismaz nav tik lieli sirdsēsti par to, ka neesam uz pjedestāla kameras dēļ.
Vēl ievērojam, ka Snadim priekšējais ritenis atkal ir tukšs. Labi, ka izvilkām līdz finišam. Varētu būt diez gan interesanti pēdējos pāris kilometrus kādam no mums skriet, blakus stumjot velo.

Secinājumi?
Sporta klase ir ņemama.
Sporta klasē ir vairāk vietu kļūdām.
Jāņem līdz vairāk kameru un Snadim jānomaina riepas.
Jāņem par vienu aliņu mazāk.
Nākamajā dienā var noskriet Biķernieku pusmaratonu (3 apļus treniņu režīmā + pēdējo ejot visiem garām).