xRace, Rīga

Visticamāk, ka lielākā daļa regulāri neieskatās xRace web vietnē. Līdz ar to daudzi nebūs ievērojuši Rīgas posma rezultātus. Tie, kas tagad tos apskatīs, visticamāk ievēros, ka pirmā vieta Tautas klasē ir komandai π,    zem kuras slēpjas Surikatu galvenā (pagaidām arī vienīgā) piedzīvojumu sacensību komanda.

Rezultāts ir zināms, bet kā mēs līdz tam nonācām?

Rīts kā jau rīts. Vienīgi mazliet satraucošāks. Mērķis ir skaidrs - 1. vieta MIX.
Laicīgi ierodamies sacensību centrā Kongresu namā, piereģistrējamies un dodamies nolikt velo otrā Vecrīgas pusē (pie Dzelzsceļa tilta). Pēc tam dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur paredzēts arī starts.


Apņēmīga došanās uz sacensību centru. Prātā tikai viens - uzvara

Kārtējā kapteiņu sapulce, pēc tam jau palēnām stājamies ierindā. Vienam no komandas jāskrien pēc uzdevuma, pārējie gaida. Šoreiz skrienu es. Izraujos vadībā un drīz vien esmu atpakaļ pie komandas. Pa ceļam uzdevums ir izlasīts un viss skaidrs - jāmaina kārtis komandu starpā, lai iegūtu 4 vienādas kārtis. Mazliet laiciņš paiet un rinda uz kartēm jau izveidojusies (kartes izsniedz pret šīm kārtīm). Maza gaidīšana un varam sākt patiesās sacensības.


Snadis kā biržā

Pirmais uzdevums ir apskraidīt Kronvalda parku. Jāvāc vērtības dilstošā secībā tā, lai beigās savāktu 21 (vai tik distances plānotājs nav kaislīgs kāršu spēlmanis?). Tā kā jau esam sākuši doties vienā virzienā (jo nez kāpēc šķita, ka pirmais uzdevums būs Vecrīgā), tad neizvēlamies optimālo ceļu, tomēr izvēlamies labāko, ko no savas pozīcijas varam ņemt.
Ātri izpildām uzdevumu, bet neesam pārāk izrāvušies. Vēl cīnamies ar citām komandām. Nākamais uzdevums cauri Vecrīgai. Jādalās. Ieviņa ņem tuvāko punktu un dodas uz velo parku. Mēs ar Snadi ņemam katrs savu tālāku punktu un pēc tam vēl vienu tālāku. Mans ceļš ved cauri Centrāltirgum, kas ir visai interesanta vieta, kur skriet. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi... Izskrienu tam cauri un dodos uz tālāko punktu (pretī Zinātņu Akadēmijai), kur mani jau gaida Snadis. Tagad arī mēs varam skriet uz velo parku.
Kāpjam uz velo un dodamies tālāk. Aizbraucam līdz veloleģendas sākumam, kur ir izvēle starp trīs veloleģendām. Izrādās, ka tā, kuru izvēlamies mēs ir kļūdaina, līdz ar to zaudējam dārgo laiku. Tomēr šī (ne mūsu kļūda) liek man pieiet veloleģendai radošāk. Saīsinu, cik varu, un drīz vien esam šo posmu beiguši.
Nākamais pārbrauciens ir uz Zaķusalu. Esam kaut kur priekšā, bet nav skaidrības, kurā vietā.
Ātrumā pieļaujam nākamo kļūdu - tā vietā, lai paņemtu 4 punktus, paņemam sešus. Izskatās, ka divas komandas mums ir priekšā. Jāsaka, ka nav nekāds brīnums, jo iepriekšējais bija informācijas vākšanas uzdevums, bet šīs divas komandas sadarbojas, līdz ar to daudz ātrāk var izpildīt šāda tipa uzdevumus.
Tomēr šīs komandas mani pārāk nesatrauc divu iemeslu dēļ - viņi nav starp top komandām, kas cīnās par kopvērtējuma pirmajām vietām, kā arī šīm komandām parasti ir veiksmīgs sākums, kam seko kritums.
Dodamies uz kāju posmu tur pat Zaķusalā.


Sastrēgums pie starpfiniša atzīmēšanās

Jāizmanto veloleģendā iegūtā informācija, lai saprastu, kādā secībā jāapmeklē punkti. Drīz vien dodamies posmā. Bez aizķeršanās izskraidām posmu, pa vidu vēl paspēju palasīties informāciju par laivu posmu, kas izlikta starpfinišā. Diemžēl neizlasu pietiekami daudz, jo tad zinātu, ka pēc pēdējā punkta savākšanas varam doties uzreiz uz laivu posmu, kas atkal atrodas tur pat Zaķusalā.
Tad nu caur starpfinišu dodamies uz laivu posmu (atkal pazaudētas kādas divas minūtes).


Sēžamies laivā un dodamies uz pirmo punktu

Jau laivā esot, saprotam, ka esam izvirzījušies vadībā. Dodamies pāri Daugavai. Iet samērā lēnām. Kad esam tikuši pāri un iečekojušies, jādodas atkal atpakaļ. Tomēr saprotam, ka turpceļš nevedās tik labi, kā gribētos, tad nu pamainām sēdvietas. Tagad tā vietā, lai sēdētu vienā rindā, Ieviņa sēž priekšā (ik pa brīdim pieairē), bet mēs ar Snadi sēžam blakus un airējam visu laiku. Šķiet, ka šāda stratēģija ir labāka. Apbraukājam pārējos punktus (par laimi pārbrauciens atpakaļ pāri Daugavai ir pēdējais tik garais) un dodamies atpakļ krastā. Kā vēlāk izrādīsies, laivās esam bijuši visātrākie (tas šķiet kaut kas neticams).
Atpakaļ uz velo parku un dodamies tālāk. Saprotam, ka varam dalīties. Es ņemšu divus punktus, bet pārējie brauks uz citiem punktiem, kur jāievāc informācija. Pēc tam atkal tiksimies.
Pirmajā punktā satieku MINI klases komandu, kas izģērbjas peldkostīmā, lai varētu doties pēc punkta (kas kā var noprast atrodas ūdenī). Man tādām lietām nav laika - brienu iekšā un ņemu punktu. Nākamais punkts ir mazliet interesantāks. Izrādās, ka jāuzrāpjas 4 metru augstumā (to gan zināju pēc apraksta), bet vienīgais veids ir izmantot stieņus, kas atrodas mazliet vairāk kā 2 metru augstumā. Tajā brīdī velo esmu atstājis kādus 10 metrus nostāk, līdz ar to par pakāpšanos neaizdomājos. Tomēr izrādās, ka spēju gana veikli arī pievilkties, pieķerties nākamajam stienim, pievilkties atkal... un esmu augšā. Paņemu punktu un dodos tālāk.
Satiekamies sarunātajā vietā. Vēl pēdējais informācijas punkts un varam doties pēc "reālajiem" kontrolpunktiem. Paņemam arī tos un tagad uz speciālajiem uzdevumiem.
Diviem jāpilda virvju uzdevumi, tikmēr trešajam jāpeld pēc punkta. Tā kā Snadis ir labākais peldētājs, tad viņš dodas Daugavā. Mēs tikmēr izpildam virves - parastais variants ar dāžādos veidos starp kokiem novilktām virvēm, kur jānokļūst no viena koka uz otru. Izpildām uzdevumus un varam doties tālāk.
Lecam uz velo un dodamies pēdējā velo leģendā. Braucot ārā, satiekam divas komandas. Tas laikam mums dod papildus stimulu - tempu turam diez gan ātru. Pa ceļam vēl jāsavāc divas vērtības, kas jāizmanto kodam (jānosauc tiesnesim), lai drīksētu atzīmēties nākamjā punktā. Bez problēmām veicam šo uzdevumu. Kārtējo reizi vēlāk uzzinām (atkal ne bez pārsteiguma momenta), ka esam bijuši visātrākie šajā velo posmā. Kopumā šajā posmā svarīgākajos posmos esam bijuši ātrākie vai arī vieni no ātrākajiem.
Pēc šā punkta savākšanas ir laika kontroles uzdevums, kurā jādodas uz nākamo punktu, bet nedrīkst ierasties (atzīmēties) ātrāk par 10 minūtēm (šādus uzdevumus organizatori ieviesuši, lai dalībnieki pārāk nenestos pāri Rīgas tiltiem, pa kuriem pārvietojas neko sliktu nenojaustoši iedzīvotāji). Tad nu nav nekur jāstiedzas. Braucam lēnām, bet tāpat nokļūstam pie punkta kādas 4 minūtes par ātru. Tad nu varam stāvēt, gaidīt un skatīties uz nākamo uzdevumu.
Tornis. Vēl viens tornis. Un apmēram 6 metru augstumā šie torņi ir savienoti.


Tāds ir mūsu uzdevums


Vēl mazliet. Gandrīz jau var aizsniegties.



Ar mokām un trīcošām kājām, bet uzdevumu izpildām. Iečekojamies finiša punktā un tagad pats galvenais - nolasīt čipus, lai pārliecinātos, ka neesam nekur kļūdījušies, neko izlaiduši.


Priecīgi finišā (vēl gan ne 100% pārliecināti par uzvaru)

Šķiet, ka pie rezultātu tiesneses kājas trīc vēl vairāk nekā 6 metru augstumā. Tomēr rezultātus vēl neuzzinu - tiesnese vēlas visam iziet cauri un pārliecināties, ka dators visu sarēķinājis pareizi. Satraukums. Tomēr drīz jau uzzinām priecīgo ziņu.
Tad nu atliek tikai sagaidīt vēl pēdējo formalitāti un svinēt.



Vēl tikai pieminēšanas vērts fakts, ka nākamjā dienā 2 surikati izlēma piedalīties Nike Riga Run 10 km distancē, kur sasniedza savus PB (personal best) rezultātus - 53:22 un 40:06.

24h

Iepriekšējās nedēļas nogales (03.08, 04.08) Līdzsvars ar 20 stundu kontrollaiku (ko pilnībā arī izmantojām) bija tikai iesildīšanās. Iesildīšanās šai nedēļas nogalei (10.08, 11.08), kad notika RAID 24h piedzīvojumu sacensības. Lai gan mēs ar Snadi jau esam šādās sacensībās piedalījušies, savā parastajā sastāvā šādās sacensībās vēl neesam startējuši.

Šoreiz viss sākas jau piektdienā, kad pa taisno pēc darba dodamies uz Latgali. Šoreiz sacensības notiek pie Ežezera apdzīvotā vietā Ezernieki. Ceļa garums - 285 km. Pa vidu paēdot vakariņas sanāk sacensību centrā ierasties jau tumsā - mazliet pēc vienpadsmitiem vakarā. Teltu uzcelšana, pāris aliņi un tad jau jāliekas uz auss.


Vakariņas Čili pica wanna-be Jēkabpilī

Vai nu aliņi vai piektdienas nogurums, bet vismaz es aizmiegu diez gan labi. Problēma gan tāda, ka pieceļos arī tīri labi - pirms astoņiem. Neko darīt. Palēnām sāku kārpīties ārā. Piereģistrējamies. Kaut ko sākam krāmēties. Vēl jāpamodina Snadis. Un drīz jau esam paēduši brokastis un sākam domāt par startu. Vēl kapteiņu sanāksme, kuras laikā kārtējo reizi tiek noskaidroti visiem zināmas lietas (vismaz man tā šķiet) un palēnām dodamies starta virzienā.
Starp citu, šāda tipa sacensībās posmi un to apraksti ir zināmi jau pirms tam - maršruta aprakstu dabūjām līdz ar reģistrēšanos.
Ir skaidrs, ka pirmajā posmā varam izmantot vienu velosipēdu. Tātad viens brauks, divi skries. Vienojamies, ka uz velo brauks Ieviņa.
Sacensības var sākties. Dabūjam kartes. Un pirmā kļūda - tā vietā, lai papētītu kartes, paņemam vienu un dodamies distancē. Diez gan veiksmīgi atrodam divus punktus, kā arī ir nojausma par "slēpto punktu" - kontrolpunktu purviņā,visvērtīgāko no punktiem, kura atrašanās vietu viegli varēja noteikt ar citas kartes palīdzību. Šis punkts jāapmeklē diviem no komandas. Vienojamies, ka dosimies ar Snadi, bet Ieviņa tikmēr paņems citu punktu, kas jāņem vienam dalībniekam, kā arī savāks vajadzīgo informāciju.
Tā kā neesam apskatījuši citas kartes, tad uz purviņu dodamies pa taisno cauri brikšņiem uz vietu, kur varētu būt punkts. Ne tikai varētu, bet arī atrodas. Vienīgi mēs šo punktu neievērojam, jo pieejam no nepareizas puses. Līdz ar to izdomājam doties uz blakus purviņu, kas vairs nav tik viegli brienams. Te pazaudējam kādu pusstundiņu. Toties redzam divas stirnas. Beigās pieejam tam pašam pirmajam purviņam no otras puses, ieraugām punktu, paņemam un skrienam uz tikšanās vietu. Pretī jau brauc pirmā komanda, kas dodas uz nākamo posmu. Kļūdas maksā dārgi.
Aizskrienam uz tikšanās vietu, kur mūs jau sagaida Ieviņa. Uzzinām divu punktu atrašanās vietu un dodamies tiem pakaļ. Viens tur pat pie sacensību centra. Pēc tā arī sēžamies uz velo un dodamies uz nākamo posmu.
Peldēšana.
Pieskrienam pie ezera. Uzmetu acis kompasam un nospriežu, ka jāpeld turpat, kur piepeldējušas citas komandas. Atšķirībā no citām komandām mums nav nekādu palīglīdzekļu - izmantojam tikai savas rokas un kājas. Ieviņa ik pa brīdim izmanto Snadi vai mani. Kaut kā aizkuļamies līdz saliņai un sākam meklēt punktu. Pēc aptuveni piecu minūšu meklēšanas sāku pētīt karti. Saprotu, ka laikam neesam startējuši no pareizās vietas - līdz ar to, lai gan azimuts bija pareizs, tomēr sākumpunkts (līdz ar to arī beigu punkts) nebija pareizs. Tad nu atkal esam pazaudējuši diez gan daudz laika.
Neko darīt, sākam appeldēt pareizās saliņas. Palēnām savācam visus punktus un peldam ārā. Esam daudz lēnāki par pārējiem. Un vēl šīs divas kļūdas abos pirmajos posmos. Šķiet, ka pirmajās 4 stundās esam jau pazaudējuši vienu stundu, kā arī sabojājuši vienu karti un vienu maršruta aprakstu - izrādās, ka mana ūdens drošā karšu mape ir paspējusi laist cauri ūdeni. Par laimi sākumā iedots pa diviem eksemplāriem no visiem papīriem.
Dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur tieši atbrīvojas viena kanoe laiva (varam doties kanoe, kāju vai velo posmā). Sēžamies kanoe un šķiet izbraucam optimālo maršrutu. Protams, kārtējo reizi mums ir iešķiebta šķība laiva, kas negrib braukt taisni.
Pēc kanoe sēžamies uz velo. Tas ir stratēģisks lēmums - zinām, ka pēc šiem diviem (kāju un velo) posmiem atkal būs velo, līdz ar to gribam dažādību. Velo pirmie divi punkti jāvāc vadoties pēc apmēram 45 gadu vecas kartes. Sākumā aizbraucam mazliet nepareizi, tomēr tad izvēlos drošo ceļu un viss aiziet. Ar pāris apstāšanās reizēm paņemam pirmos divus punktus (izrādās 45 gados mainās ne tikai mazie ceļi, bet arī šosejas), pēc tam jau iebraucam citā (mūsdienu) kartē. Pirmais punkts neiepriecina - jārāpjas ~ 5m kokā. Saprotam, ka mums tas nebūs pa spēkam un dodamies tālāk. Nākamais punkts jau viegls. Pēc tā atkal sacensību centrs, kur atstājam velo un dodamies ar kājām (atkal izmantojot 67. gada karti). Pirmo punktu paņemam ātri. Otro neejam apkārt pa taciņām, bet ejam pa taisno. Uzejam virsū diez gan veiksmīgi. Pēc tam gan mazliet noveicas ar uziešanu pareizajai taciņai, kur ieraugam jau zināmo velo posma punktu.


Mēs neesam pazuduši - man rokās kompass

Nākamais punkts ir bērziņā 3 līdz 4 metru augstumā. Blakus vēl citi bērziņi, līdz ar to izmantojam visus dabas dotos kāpšļus, lai paņemtu šo punktu. Bērziņu, kurā punkts, mazliet noliecam, bet pārējos izmantojam kā liftu, lai paceltu Ieviņu līdz punktam. Pēc tam fiksi atzīmējas arī Snadis un es. Maza aizķeršanās pie pēdējā kāju posma punkta (sakarā ar pārcelto šoseju), bet drīz jau skrienam atpakaļ uz sacensību centru.
Saprotam, ka bez skriešanas neiztikt. Zinām, ka aiznākamā posma sākumā jānonāk vēl pa gaismu - tajā no torņa augšas jāmeklē divi punkti (pēc bildēm). Tad nu dodamies ar velo nākamajā posmā. Ir apmācies un neizskatās labi. Ja citā dienā vēl varētu paspēt, tad šodien jau deviņos ir patumšs.
Pie torņa nonākam bez starpgadījumiem, bet ir jau tumšs. Šo brīdi varētu nosaukt par pēdējo krēslas brīdi pirms nakts. Bet varbūt tā jau ir nakts. Katrā ziņā rāpjamies augšā, jo tornī ir arī punkts. Pa ceļam satiekam MySport komandu, kas mums pakonsultē par viena punkta atrašanās vietu. Uzkāpjam augšā - it kā vēl kaut ko saredzu tur, kur viņi mums teikuši. Tad nu tur arī dosimies. Nokāpjot lejā, vēlreiz apskatos karti un attēlus. Saprotu, ka patiesībā zinu arī otra punkta atrašanās vietu. Sāk līt un mēs dodamies pēc abiem punktiem.
Pirmais punkts ir pļavā, krūmos. Meklējam to kādu pusstundu - pļava ir diez gan liela un tomēr tumsā neko no tā torņa neesmu redzējis, līdz ar to meklēšana rit uz labu laimi. Beigās jau esam gandrīz atmetuši cerības, bet pēkšņi atrodam punktu pavisam netālu no vietas, kur atstājām velo.
Tad nu dodamies uz nākamo vietu. Tā kā šī ir atrasta pēc kartes, vietu zinām pavisam precīzi. Lietus ik pa brīdim pieņemas spēkā. Pēc punkta atrašanas sāk gāzt kā no spaiņiem. Saprotam, ka prātīgāk būs doties atpakaļ uz sacensību centru pa šoseju, nevis paņemt vienu piecpunktīgo kontrolpunktu - braukšana uz to būtu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem un šādā lietū tas būtu pārāk lēni. Jau braukšana pa šoseju ir izaicinājums.
Pēc laika esam sacensību centrā. Mazliet atkopjamies un aprunājamies ar citām komandām, kas jau bijušas nākamjā - kanoe nakts posmā. Izrādās, ka viņiem vējš bijis tik liels, ka nav spējuši paņemt nevienu punktu. Tomēr lietus ir mitējies un mēs izlemjam doties ezerā.
Pa ceļam satiekam vietējos, kas izbraukuši pavizināties. Šķiet, ka viņi mums sola pa seju, jo esam viņus apžilbinājuši (viņi pārvietojas bez lukturīšiem). Tomēr škiramies. Mēģinam arī mēs ik pa brīdim pārvietoties bez lukturīšiem, tomēr tas ir pagrūti - nakts ir ļoti tumša. Vienu punktu paņemam un tas ir arī bijis mūsu mērķis - viens punkts paņemts nozīmē, ka nedabūsim sodu par izlaistu posmu. Dodamies atpakaļ uz krastu. Nu jau vieglāk pārvietoties pa tumsu, jo parādījušās zvaigznes un uzlabojusies redzamība. Līdz ar to pārvietojamies bez lukturīšiem.
Esam krastā un taisām pirmo kārtīgo atpūtu. Pārģērbjamies. Uzēdam. Padomājam par nākamajiem posmiem. Viens ir skaidrs - būs izaicinājums.
Dodamies tālāk. Nakts, grantinieks. Minās lēni. Piebraucam pie vietas, kur vajadzētu būt starpfinišam, bet nekā nav. Sākam riņķot, bet neko nevar atrast. Atkal jau pazaudēts dārgais laiks (gan jau atkal kāda pusstunda). Beigās tomēr atrodam tur pat blakus. Kā gan varēja nepamanīt šitik lielu ceļu. Laikam jau nakts dara savu.
Noliekam velo un dodamies kāju posmā. Šis varētu būt izaicinošs - aprakstā teikts, ka posms ir 17 km garš (protams, pa optimālo līniju). Pulkstenis nu jau ir pāri trijiem (vai varbūt jau tuvojas četri). Ieviņa sāk migt ciet. Laikam arī iemieg. Jāiešauj kafijas šots. Tas palīdz. Kā saka Ieviņa - pretīgā garša pamodināja.


Tādi mēs izskatāmies tumsā pusaizmigušas Ieviņas acīm

Paņemam pirmo punktu, tad dodamies uz karjeru. Ja līdz šim man bija iebildumi pret estrādēm (cits stāsts), tad tagad, iespējams, tādi radīsies pret karjeriem. Pirmkārt, šis starpfinišs (kuru tikko bijām meklējuši pusstundu) bija karjerā. Tagad arī šis punkts. Meklējam kādu stundu, bet rokā nevedās. Un tad atnāk viena ekspertu komanda (eksperti ir tie, kuriem sacensības ilgst 44 stundas) un ātri vien atrod. Un kā mēs tādu neatradām. Punkts acu priekšā. Piecreiz esam gājuši tam garām.
Nākamais atkal vieglais punkts. Pēc tam gan atkal izaicinājums. Kārtējo reizi karte un realitāte ir divas dažādas lietas, līdz ar to mazliet pamaldāmies. Sāk līt. Sāk gāzt. Tomēr punktu atrodam (daļēji ar citas komandas palīdzību). Tad nu kopā ar šiem arī dodamies ārā no šī posma (tuvojas kontrollaiks).
Mēs vēl uzdrošināmies paņemt vēl vienu vieglo punktu un arī dodamies uz starpfinišu. Ierodamies apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika (starp citu, par kavētu kontrollaiku posms netiek ieskaitīts). Lietus ir mitējies. Nezinu gan kad. Tādas lietas vairs neievēroju.
Dodamies priekšpēdējā posmā ar velo. Savācam divus punktus. Mīšanās ir apgrūtināta - tomēr divreiz gāzis. Ceļi ir klāti ar māliem. Velo knapi velkas kalnos. Pēc kalna augšā uzreiz seko kalns lejā, kas arī nav daudz vieglāks, jo velo slīd. Protams, pēc kalna lejā atkal seko kalns augšā. Vieni vienīgi amerikāņu kalniņi. Vienīgā atšķirība - lēni un grūti. Un nespiedzam.
Domājam vēl par viena punkta paņemšanu, kuram braucam garām, tomēr izlamjam par drošo neņemšanu un iekļaušanos kontrollaikā, nevis riskēšanu (vēlāk saprotu, ka vajadzēja riskēt).
Nonākam sacensību centrā, kur jau tusējas visas komandas. Vēl pēdējais posms. Izlemjam, ka es došos ar velo pakaļ vienam punktam, tikmēr pārējie skries uz citu punktu, kur es tiem piebiedrošos pēc tam. Vairāk punktus šodien nepaņemsim.
Izrādās, ka mans punkts ir sarūsējis ūdens tornis.


Apmēram šādi izskatījās tornis

Protams, tornī jārāpjas augšā. Kāpnes šūpojas, bet - kas jādara, jādara. Nopriecājos, ka neesam sūtījuši Ieviņu uz šo punktu. Kaut kā uzrāpjos.
Sēžos velo un dodos satikt Ieviņu un Snadi. Viņi jau mani gaida pie punkta. Pēc punkta paņemšanas nolaižam velo sēdekli, lai Ieviņa var braukt. Mēs ar Snadi skrienam. Šķiet, ka ātrums ~ 5 min/km. Nodomāju, ka nav peļams priekš 24. stundas.
Esam nonākuši atpakaļ sacensību centrā. Vēl pēdējais uzdevums - aizpeldēt līdz finišam (tā kā skolā nav dušas, tad tieši šāds ir mazgāšanās risinājums). Tas ir izdarīts. Tad nu tagad tikai jānolasa čipi, jāpaēd un jāpaguļ. Dodamies gulēt mazliet pēc vieniem, Snadis (viņš laikam nav vēl gulējis) mūs pamodina mazliet pirms diviem uz apbalvošanu. Kā izrādās ar visām savām kļūdām esam iekļuvuši TOP6 (t.i. mums ir 6. vieta). No vienas puses - labs rezultāts. No otras - kas būtu, ja nebūtu kļūdas...
Novācam teltis un dodamies ceļā. 45 minūtes miega, kāds Red Bull un kāds kafijas šots pa ceļam un patiesībā gandrīz 300 km nav tik traki arī pēc negulētas nakts.
Visbeidzot atziņa - domāt, domāt un vēlreiz domāt. Mazliet mazāk skriet (jo vairāk domāt).

Nākamgad 44h?

Līdzsvars Carnikavā

Sestdienā ap vieniem devāmies ceļā. Starts 15:00 - kā nekā nakts posms tomēr. Tieši tā! Šoreiz bijām izvēlējušies startēt Līdzsvara Sporta klasē, kas nozīmē, ka posms jāsāk jau dienas vidū.
Savā ziņā pasākums mums bija kaut kas jauns, jo, lai gan piedzīvojumu sacensības ir bijušas visādas, Līdzsvaram jau Tautas klase mēdz būt brutāla, līdz ar to no Sporta klases gan jau sagaidāms kaut kas īpašs.
Neziņā stāvam startā, bet par vienu man ir liels prieks - beidzot nav pirmsstarta satraukuma par to, ka jācīnās par vietām. Mērķis - izbaudīt pasākumu.
Starta uzdevums mums liek apskraidīt Carnikavas centru. Tajā sadalāmies un visus punktus (šajā gadījumā - informāciju punktos) savācam. Pēc tam dodamies mazliet tālāk līdzīgā uzdevumā, bet jau ar riteņiem. Te mazliet nokļūdījušies organizatori, kas mūs mazliet aizkavē, bet tomēr visas vērtības salasām (vienu gan ar 1188 un dzelzsceļa informatīvā dienesta palīdzību, jo stacijā lapiņa ar biļešu cenām ir pārplēsta uz pusēm). Apsēžamies netālu ēnā un sākām rēķināt. Uzdevums diez gan parasts - izmantojot atrastās vērtības, jāaprēķina vērtības punktiem nākamajā posmā, savukārt pēc tam katram komandas dalībniekam jāsavāc notiekts punktu skaits. Pēc nelieliem aprēķiniem nonākam pie pareizās stratēģijas un dodamies ceļā uz nākamo starpfinišu, kur arī aizsāksies mūs skrējiens pa mežu.
Noliekam velo un dodamies mežā pēc punktiem. Lai gan teorētiski var dalīties, šo iespēju neizmantojam, jo kartē pie punktiem nav doti to numuri, līdz ar to punkta vērtību uzzinām tikai nonākot līdz tam. Te vēl arī vērts pieminēt, ka daļā kartes atstāti tikai reljefs un ūdeņi, bet viss pārējais (piemēram, ceļi un stigas) ir izdzēsti. Tomēr uzdevums mums problēmas nesagādā, tāpēc lēnā garā (ik pa brīdim uzskrienot) vācam punktus. Pa vidu apjēdzam, ka es visas vērtības sev esmu savācis, tad nu dodos atpakaļ uz starpfinišu, lai domātu par nākamajiem uzdevumiem, kamēr pārējie dodas pēc saviem pēdējiem punktiem.
Starpfinišā uzzinu, ka nākamajam uzdevumam varu izvēlēties vienu no divām kartēm - mūsdienu karti ar notiekumu, ka punkti jāapmeklē noteiktā secībā, vai arī 100 gadus vecu karti ar lielisko iespēju punktus apmeklēt sevis izvēlētā secībā. Apskatot kartes, saprotu, ka 100-gadīgā galīgi nederēs, jo skaidrības, pa kādiem ceļiem un kā braukt, man galīgi nav. Tad nu paņemu jaunāko (kā izrādās vēlāk arī šī nav 100% precīza) un apsēžos izdomāt, kā brauksim. Kad tas izdarīts, sāku domāt arī nākamos uzdevumus (kas lielākoties izpaužas velo leģendu izpētē).
Pēc kāda laiciņa atgriežas Ieviņa un Snadis. Lecam uz velo un braucam. Lai nonāktu līdz nākamā uzdevuma startam, vispirms jāiziet velo leģenda, kas arī salīdzinoši veikli padodas. Nākamais uzdevums gan vairs nav tik veikls, jo sanāk pāris vietās kļūdīties (pie kā daļēji var vainot arī kartes precizitāti). Tomēr palēnām visus punktus aplasam. Pa vidu, protams, sanāk arī tāds punkts, kura paņemšanai jāstumj velo pa pārpurvojušos stigu (tas tomēr ir Līdzsvars). Pie nākamā punkta savukārt jārāpjas paaugstu kokā, ko atsakās darīt Ieviņa, līdz ar to mūsu pirmais izlaistais punkts (Līdzsvarā gan viens tāds drīkst būt). Kad posmu pabeidzam, ir jau krietni sācis krēslot. Tagad tikai velo leģenda atpakaļ gaitā un nākamā jau pareizā secībā. Pa vidu pāris vietās kaut kas jāpaskaita, bet galvenais izaicinājums ir atrast punktu, kas atrodas "50 grādu azimutā augstākās virsotnes nogāzē". Protams, tas nebūtu Līdzsvars, ja augstākā virsotne nebūtu pus kilometra attālumā (kas naktī nav redzams, līdz ar to pārmeklējam tuvākās virsotnes), kā arī beigās izrādās, ka nogāze ir uzkalna augšā. Kārtējā zaudētā pusstunda.
Dodamies tālāk un drīz vien nonākam pie laivām. Jāpārbrauc Gauja un jādodas tuvējā ezerā. Šoreiz punktu tā pavairāk. Sākumā viss iet gludi, līdz brīdim, kad jāsāk ķemmēt kādas salas tuvējie meldri. Atkal kāda pusstunda... varbūt pat stunda. Tas nomāc. Kādā brīdī esam vismaz piecas komandas, kas meklē šo punktu, līdz viena arī atrod (līdz ar to arī pārējās). Ir kļuvis auksti, bet paliek vēl kādi 5 punkti. Četrus no tiem veiksmīgi savācam, bet viens tomēr nedodas rokā. Domāju, ka pie vainas ir dažādu apstākļu kombinācija - šis punkts bija mazliet neprecīzi pārzīmēts no paraugkartes, atkal meldri, aukstums (līdz ar to nevēlēšanās atkal ieslīgt meklēšanā uz stundu).
Atgriežamies starpfinišā pārsaluši. Kā vēlāk, pētot maršrutu, izrādās, laivu posmā esam pavadījuši ap 4 stundām. Par laimi te ir ugunskurs, pie kura sildāmies kādas 20 minūtes (lielākoties tāpēc, ka negribas doties tālāk - te ir tik patīkami!):


Tomēr saņemamies un dodamies tālāk... Ar mazām problēmām tomēr sasniedzam nākamo starpfinišu. Minoties esam arī sasildījušies. Te sākas viens no sacensību interesantākajiem posmiem - balta karte (tikai ar augstumlīknēm un ūdeņiem), pāris vietās jāpārpeld Garezeri (laikam tā tos sauca), bet pats jautrākais - jāpārpeld arī Gauja. Par laimi kļūst gaišs, gaiss iesilst un patiesībā ūdens ir ļoti patīkams. Gandrīz visus punktus paņemam bez starpgadījumiem, izņemot ķirsi, kur kāds labvēlis (bez organizatoru ziņas) pārlicis punktu gandrīz pašā galotnē. Mēs ar Snadi ar mokām punktu paņemam, bet Ieviņa nemaz necenšas - izskatās mazliet pārāk bīstami.
Atgriežamies starpfinišā un sēžamies uz velo. Atlikušas mazliet vairāk par 3 stundām līdz kontrollaikam. Nākamais posms ir viena gara veloleģenda. Viss izdodas diez gan labi. Šķiet, ka man veloleģendās veicas labāk par citām komandām. Tomēr ir arī aizķeršanās (kur iegūto pārsvaru atkal zaudējam) - piemēram, viens punks dabā fiziski nepastāv (atkal kādas 20 minūtes). Kādā brīdī saprotam, ka jādodas uz finišu. Esmu iekarsis un saku (kaut ko tamplīdzīgu): "Piedrāzt kontrollaiku! Savācam visus punktus!" Tomēr komanda mani pierunā, ka jādodas uz finišu. Kādā brīdī saprotu, ka jāsakopo visi atlikušie spēki un jāminas tā it kā no tā būtu atkarīga dzīvība. Beigu rezultāts - esam ieradušies finišā 19 sekundes pirms kontrollaika beigām. Diezgan ideāli.
Priekš pirmās reizes Sporta klasē sniegums diez gan labs. Vēlāk, skatoties rezultātus, saprotu, ka esam finišējuši tikai aptuveni stundu vēlāk par uzvarētājiem. Pie tam neviena komanda nav finišējusi bez sodiem. Kopumā paliekam astotie un kā ceturtie MIX. Tas priecē vēl vairāk un dod pārliecību par saviem spēkiem.
Vēl brokastis, kuras pienes dusmīga apkalpotāja - laikam ar nepareizo kāju no gultas izkāpusi. Mums gan nav šādu problēmu - gulējuši neesam, līdz ar to arī no gultas ārā neesam kāpuši.
Mazliet noskaņojumu pabojā dušā atrastā ērce (diemžēl viņa bija izdomājusi mazgāt tikai savu pakaļu, bet galvu bija iebāzusi manī).
Kopumā Līdzsvars kārtējo reizi bija pārcentušies, bet tas tikai sacensības padarīja par lielāku piedzīvojumu.

xRace Ventspils posms

Sestdienā (6.07) startējam uz Ventspili – šodien jāstartē xRace Venstpils nakts posmā (Tautas klase). Sakrāmējam riteņus uz jumta un dodamies ceļā. Venstpils šoseja jau ir apnikusi – trešo nedēļu pēc kārtas dodamies šajā virzienā (pirms nedēļas uz orientēšanās pasākumu Kāpa, vēl pirms nedēļas uz Venstpils pusmaratonu). Kārtējo reizi pusceļā man nāk virsū lūziens. Labi, ka neesmu pie stūres…

Ar pāris ceļu remontiem pa vidu (jau n-to reizi pieredzētiem) nonākam galā, atrodam vietu, kur paēst vakariņas. Vakariņās vēlējāmies ēst pastu, bet nākas samierināties ar picām, jo neko labāku neatrodam. Sēžam ārā, līdz ar to apkārt tusējas baloži, bet mūs viņi nesatrauc – runājam par mērķiem. Šis ir trešais posms, pirmajos divos esam paņēmuši 3. vietu MIX klasē un abās reizēs esam bijuši viena soļa attālumā no 2. vietas (bet tie jau ir citi stāsti). Vienojamies, ka šoreiz mērķis ir pavisam vienkāršs – augstākais pjedestāla pakāpiens.

Pie starta nokārtojam visas formalitātes un lēnā garā gatavojamies. Vēl pēdējie tualetes apmeklējumi un drīz vien varam stāvēt startā, kas paredzēts 22:00. Ja jau mērķis ir iegūt 1. vietu, tad esam nostājušies arī pašā priekšā, lai neviens netraucē.

Tiek dots starta signāls (vairs pat neatceros tieši kāds) un mēs skrienam (šeit arī pirmā skriešana). Jau iepriekš ir zināms, ka pirmais skrējiens būs pakaļ kartēm, līdz ar to esam sarunājuši, ka skriešu pa priekšu un jau sākšu pētīt kartes. Tā arī notiek – pie kartēm esmu pirmais gan no savas komandas, gan starp konkurentiem. Sāku piņķerēt vaļā kartes, kas salīmētas ar līmlentu, bet kaut kā nevedās. Pieskrien arī Snadis, vēl pēc brītiņa Ieviņa, un tikai tad dabūju veļā kartes. Sākam pētīt.

Kārtējo reizi pirmais uzdevums pa pilsētu – jāapskraida pāris punkti, lai iegūtu vērtības, kā arī 2 punktos jāiečekojas. Viss skaidrs, nepaiet ne pus minūte, kā jau skrienam. Plāns ir zināms – mazliet dalīšanās un ar Snadi jau esam pie velo. Drīz pievienojas arī Ieviņa.

Sēžamies un laižam. Izskatās, ka esam līderu grupā un turamies aptuveni vienā ātrumā. Vēl pārītis neredzētu seju, bet daļa no viņiem drīz atkrīt (nespējot turēt ātrumu). Kārtējo reizi (vismaz īstermiņa) plāns ir gatavs. Paņemam 2 punktus, pēc tam dalāmies. Pa ceļam vēl ar Snadi padiskutējam par dalīšanos un nonākam pie visiem pieņemama (cerams arī optimāla) varianta. Dalāmies. Es viens paņemšu trīs punktus (pareizāk – savākšu informāciju trīs punktos) ar līkumu, Ieviņa un snadis – pārējos četrus pa taisnāku trajektoriju.

Paņēmis visus punktus, dodos uz starpfinišu. Man par brīnumu, tuvojoties starpfinišam, ieraugu džipu, kas brauc jūras virzienā (tur, kur jānonāk man). Netālu pirms starpfiniša tas apstājas, izlec satraucies puisis un prasa, vai es esmu pirmais. Izrādās, ka viņš ir starpfiniša tiesnesis, kas mazliet kavējas. Pastāstu viņam, kuru ceļu labāk izvēlēties un kopīgi dodamies tālāk. Situāciju mani mazliet uzjautrina.

Starpfinišā mūs jau gaida puisis no vienas no vīriešu līderu komandām. Saprotu, ka pagaidām esam pirmie, bet komandas biedru vēl nav – ne man, ne viņam. Pēc laiciņa ierodas arī viņa komanda. Pārāk nesatraucos, jo mērķis ir būt pirmajiem MIX grupā. Drīz viņi dodas mežā (starp citu – kāju posms, sākas skriešana), kad ierodas arī mana komanda. Izrādās, ka Snadis tomēr paņēmis arī vienu no maniem punktiem, tāpēc arī kavēšanās (mācība nākotnei – labāk ieklausies komandas biedros). Pie sevis nodomāju – nebūtu ņēmis, būtu starpfinišā ieradušies gandrīz vienlaicīgi.

Fiksais plāns un mēs jau skrienam. Pagaidām grūti skrienams mežs, bet tomēr ejam uz visu banku. Skrienam Ieviņas tempā, tomēr šonakt šķiet, ka viņa arī neizlaiž no galvas ārā domu par mērķi, jo šoreiz skrienam mazliet ātrāk nekā parasti. Varbūt arī palīdz nakts, kas tomēr ir atsvaidzinošāka… Esam paņēmuši trīs punktus, kad prasu Snadim, vai pie nākamajiem diviem viņam vajadzēs palīdzību. Nē, nākamie divi ir viegli! Ļoti labi – varu pētīt nākamos posmus. Kārtējo reizi plāns drīz vien ir gatavs – nākamajā velo posmā izvēlēsimies garāko, bet drošāko ceļu (kārtējā mācība no iepriekšējiem posmiem). Vēl pēdējais pārskrējiens, kura laikā vienojos ar pārējiem, ka manis izvēlētā taktika ir pareizā.

Atkal esam starpfinišā, kur jau parādījušās arī citas komandas, kas vēl tikai dosies šajā posmā. Par to gan pārāk ilgi nedomāju, jo kas gan man daļas gar šiem. Vairāk satrauc tas, ka vēl viena džeku komanda tomēr kāju posmā mūs ir apsteigusi (ātrums nav mūsu komandas stihija). Lecam uz velo. Rēķinu, ka mēs varētu būt trešie kopvērtējumā un pirmie MIX.

Braucam un tālumā vēl redzu džeku aizmugurējās gaismiņas. Izskatās, ka viņu taktika šajā posmā ir tāda pati kā mūsējā. Tomēr drīz vien šos vairs neredzu – vai tiešām mēs esam tik ļoti lēnāki? (Vēlāk uzzināšu, ka nē – viņi bija nepareizi nogriezušies, līdz ar to mēs viņus apdzinām) Paņemam pirmo punktu, aizbraucam līdz otrajam, bet pašu punktu nekur neredzam. Labi, pabrauksim mazliet tālāk – varbūt esmu kaut kur kļūdījies. Tomēr pēkšņi Ieviņa iekliedzas, ka punkts tepat vien ir – aizlikts aiz koka tā, ka no vienas puses nav redzams. Jā, komanda darbojas ideāli – visi ir uzdevuma augstumos. Te jāpiebilst par lomu sadalījumu komandā. Es atbildu par taktiku un orientēšanos uz velo, Snadis atbild par orientēšanos mežā kāju posmos, bet Ieviņa ir tā, kurai visu laiku jātur acis vaļā un jāatgādina mums par jebko, ko varētu būt aizmirsuši.

Vēl pēdējais punkts šajā posmā, kas tiek paņemts ar mazu (pāris minūšu) kļūdu un esam pie ezera – sēžamies laivās. Uzdevums it kā vienkāršs – ezerā ir 8 punkti, kas izvietoti uz bojām ar piestiprinātiem mirgojošiem velo lukturīšiem, mums jāsavāc pieci. Braucam iekšā ezerā un pa ceļam jau esam izdomājuši taktiku. Pēc laiciņa saskaramies ar problēmu – vairs nav redzamas divas bojas, uz kurām vēlējāmies braukt (kā saprotam, “mirkšķus” gan kāds var nejauši ieslēgt vai izslēgt, gan tie var sagriezties uz citu pusi un nebūt vairs redzami). Fiksi pārplānošanas darbi un nākas irties pāri visam ezeram uz diviem citiem punktiem. Iramies! Pār naksnīgo ezeru skan trīs cilvēku lamas. Saprotam, ka šī (varētu teikt, ka organizatoru) kļūda mums varētu dārgi maksāt. Rēķinu, ka varētu būt zaudējuši kādas 10 minūtes.

Beidzot esam krastā. Mazliet sašļukuši, bet dodamies tālāk  - uz nākamo posmu. Vairs nav ne jausmas, vai vēl joprojām esam pirmie no MIX. Bet nav laika par to pārlieku ilgi domāt – ir jāatdod sevi visu sacensībām un jāaizmirst kļūdas (vismaz pašlaik, par tām varēs domāt vēlāk).

Esam ieradušies nākamajā posmā. Pašiem jāsazīmē punkti, uz kuriem jādodas (dots centrālais punkts, no kura dažādos leņķos un attālumos novietoti punkti, kurus jāsavāc). Priekšā redzam trīs komandas (visas džeku, kas mazliet priecē). Sāku zīmēt, tomēr pieļauju mazu kļūdu, kas atkal maksā kādu minūti. Ātri visu izlaboju. Pa to laiku mums blakus piesēžas cita MIX komanda. Nav labi! Zinu, ka iepriekšējos posmos viņi tieši kāju posmos par mums ir izrādījušies stiprāki. Divas džeku komandas jau devušās posmā, mēs dodamies reizē ar trešo (atkal sākas skriešana). Kārtējo reizi pieļaujam mazu kļūdu, sekojot viņiem, nevis veicot posmu tikai uz savu galvu (kārtējā zaudētā minūte). Pirmos trīs punktus turamies cieši blakus. Kārtējo reizi pabrīnos par Ieviņu, kas šoreiz ir krietni ātrāka par citām reizēm. Vēl pēdējais punkts (izvēle no diviem punktiem dabā). Izskatās, ka džekiem taktika mazliet atšķiras no mūsējās, līdz ar to mēs škiramies. Vai nu viņi izdomājuši ņemt otru punktu, vai arī iet pa citu ceļu. Kārtējo reizi mani tas neinteresē. Mēs esam rokas stiepiena attālumā no finiša.

Bez problēmām paņemam pēdējo punktu un dodamies pakaļ velo. Pa ceļam redzam, kā viena no komandām, kas devās mežā pirms mums, pabrauc mums garām.

Kārtējo reizi apdomāju par mūsu izredzēm. Šķiet, ka mēs vēl varētu būt pirmie, bet pārliecības nav. It sevišķi tāpēc, ka visspēcīgākā MIX komanda (pirmo divu posmu uzvarētāja) nav redzēta. Bet nav laika domāt, ir jāsēžas uz velo un jābrauc velo leģenda (doti attālumi un virzieni). Atkal izvēles iespējas – braukt garāk, bet vieglāk, vai arī mazliet sarezģīt sev dzīvi, bet toties veikt īsāku gabalu. Izvēlos otro variantu, jo velo leģendās jūtos gana spēcīgs. Bez problēmām paņemam punktu un dodamies uz pēdējo uzdevumu. Traucamies, cik nu mūsu komandai atlicis spēka. Vēl varētu ierakstīties zem 5 stundām.

Ierodamies pie pēdējā uzdevuma. Ou, F$%K! Alpīnisma siena. Uzdevums katram uzrāpties ~ 5 metru augstumā, vai arī viens var nerāpties, bet tad citam jāuzrāpjas vēl mazliet augstāk. Ņemot vērā, ka divām trešdaļām no komandas ir problēmas ar augstumu, neesmu pārāk priecīgs par šo uzdevumu. Pirmais rāpjos es. Kaut kā samocīti, bet līdz punktam tieku. Lielākās problēmas sagādā atlaišanās no sienas – nepatīk man šī sajūta. Tomēr saņemos un to izdaru. Nākamā ir Ieviņa. Mazliet pāri pusei un rodas pirmās problēmas – izskatās, ka nav skaidrības, kur likt kāju. Izskan “Es nevaru”, bet tas vairāk skan kā izmisums, nevis kā padošanās. Cenšamies palīdzēt ar norādēm. Pienāk arī viens no sienas darbiniekiem un mazliet piepalīdz ar padomu. Un Ieviņa ir arī augšā. Nākamais ir Snadis. Kamēr Ieviņa vēl velk nost drošināšanas iekari, Snadis ir jau paspējis uzskriet augšā un nolaisties lejā.

Lecam uz velo un laižam. Atzīmējamies finišā. Mazliet pirms trijiem. Tātad esam palīduši zem 5 stundām. Bet tas nav galvenais. Kuri mēs esam? Cik komandas ir pirms mums? Vai ir finišējusi kāda MIX komanda?

Dodamies nolasīt rezultātus. Rezultātu tiesnese pastāsta, ka esam finišējuši kā otrie kopvērtējumā un kā pirmie MIX. Vai tiešām? Vēl pēdējais satraukums gaidot, kad tiks izdrukāti rezultātu lapa – vai tik nebūs kāda kļūda! NAV!

MĒS ESAM PIRMIE NO MIX!

Uz brīdi aizdomājos par ezeru, kas mums, iespējams, maksāja pirmo vietu kopvērtējumā. Bet nekas. Mērķis ir sasniegts. Lai gan saule vēl nav lēkusi, gaisma ir sasniegta.

Duša, brokastis (vai kā lai šo ēdienreizi nosauc), aliņš (viens miegam) un palūziens uz stundu pie Venstpils Olimpiskā centra guļammaisos – jāgaida, kad finišēs Sporta klase, jo šoreiz apbalvošana visiem kopā.

Guļam pēc finiša:

Apbalvošana:

Tagad pēc 3 posmiem esam pakāpušies uz 1. vietu MIX grupā, tomēr jāņem vērā, ka sezonas griezumā tiek ņemti vērā 4 posmi no pieciem, līdz ar to vēl daudz kas var mainīties – nav laika atslābumam, tomēr mazliet drošāk par citām komandām, kas nedrīkst kļūdīties, varam justies.