Tuesday, September 24, 2013

xRace sezonas noslēgums, Jūrmala

Dīvaini! Pirms visiem iepriekšējiem posmiem biju satraucies. Šoreiz tā nav. Ja iepriekš satraukums ir jau parādījies pāris dienas pirms sacensībām, tad šoreiz tāda nav. Ne iepriekšējās dienās, ne sestdienas rītā. Laikam jau tas skaidrojams ar faktu, ka esam pietiekami daudz padarījuši sezonas ietvaros, nav arī nekas daudz kas varētu mainīties. Skaidrs ir viens - par pirmajām četrām vietām Tautas klasē sezonas kopvērtējumā cīnās četras komandas. Pārējās pat teorētiski netiek četriniekā. Par pirmajām divām vietām MIXā cīnās divas komandas - mēs un LMP.

Skatoties trīs konkurentu komandas aina ir sekojoša:
mežā galvenais - potenciāls uz 1. vietu Tautā, 1. vietu vīriem, lai mēs viņus apdzītu, viņiem jāpieļauj kāda (vai drīzāk vairākas) rupja kļūda, kas ir diez gan nereāli, jo viņi visu sezonu ir startējuši ļoti stabili;
Statoil Miles - potenciāls uz 1. vietu Tautā, 1. vietu vīriem. Līdzīga situācija kā komandai "mežā galvenais", bet aizvadījuši vienu sliktu posmu (tomēr kopvērtējumā skaita 4 no 5 posmiem). Tomēr "sliktais" posms aizvadīts bez komandas līdera. Ja viņi startēs ar komandas līderi, tad apdzīt viņus būs diez gan nereāli, bet, ja startēs bez, tad viņi mums nav konkurenti;
LMP - šķiet, ka uz pirmo vietu Tautā nekandidē, bet teorētiski var mūs izstumt no pirmās vietas MIXā. Tā kā LMP no mums atpaliek par aptuveni 70 punktiem, tad mums jāpieļauj diez gan rupja(s) kļūda(s), lai mēs tiktu gāzti no troņa. Tomēr mūsu veikums ir diez gan stabils (varētu pat teikt - augšup kāpjošs).

Šķiet tieši šī trīs galveno konkurentu analīze ir galvenais apstāklis, kāpēc šoreiz esmu tik mierīgs - nekas daudz nevar mainīties.

...

Šodien starts mazliet pamainīts - xRace ieviesuši intervālu startu. Tas nozīmē, ka komandas startē ar minūtes intervālu - sākumā vājākās, pēc tam stiprākās. Mums starts ir 13:42. Var izgulēties, mierīgi paēst. Nekur tālu nav jābrauc. Galīgi ne tā, kā parasti - drīzāk tādas parastas sestdienas sajūtas.

Esam nonākuši startā. Piereģistrējamies, sataisāmies, izbaudām lietu un priecājamies, ka ne lietus, ne citas jakas (vismaz divi no mums) nav turējuši par vajadzīgu paņemt līdzi. Tomēr drīz lietus pāriet.

Tiekam starta koridorā, kur saņemam kartes - mums ir dotas 5 minūtes apdomām. Esam vienojušies, ka pirmo uzdevumu izdomāju es, bet pārējie jau lasa pārējos.
Pirmais uzdevums ir 2 velo leģendas ar četriem kontrolpunktiem, no kuriem jāpaņem trīs. Uzreiz saprotu, kā rīkosimies.

STARTS!

Braucam. Drīz vien panākam LMP, kā arī citus konkurentus. Tomēr pie pirmā kontrolpunkta mūs ir panākuši arī mežā galvenais, kas paņēmuši šortkatu. Neko darīt. Turpmāk braucam kopā vairākas komandas. Velo leģendu drīz esam izbraukuši, varam doties nākamajā uzdevumā - jāsavāc trīs punkti pa ceļam uz laivu posmu. To arī bez lielām problēmām (varbūt ar aptuveni minūtes vai divu kļūdu) paveicam.

Laivās jābraukā pa mazu ezeriņu, izveidojot piecstūru zvaigzni. Uzdevums problēmas nesagādā, vienīgi tā realizācija ir pagrūta - šodien mums ir iedota šķībā laiva, kas ik pa brīdim ļoti vēlas iet pa labi, ik pa brīdim - pa kreisi. Šķiet, ka šodien laivā esam īpaši lēni.
Kamēr mēs ar Snadi airējamies, Ieviņa lasa nākamo uzdevumu - uzdevums par krāsām. Apraksts tieši tik garš, lai negribētos to atstāstīt, bet galvenā doma, ka vienam dalībniekam jāpaņem divi punkti, bet pārējiem diviem - katram pa četriem. Izdomājam stratēģiju - visi aizskriesim pēc pirmajiem diviem, tad divatā ar Snadi aizskriesim pēc trešā, sadalīsimies un (lai risinājums atbilstu nosacījumiem) katrs paņemsim savu (pēdējo) punktu.
Lai gan karte ir orto-foto, par laimi izvēlamies arī "pareizos" pirmos divus punktus, ko visiem ņemt kopīgi. Ceļš uz pārējiem diviem, maigi sakot, nav tas pats vieglākais - nākas skriet pa purvu, savukārt tur, kur nav purva, kājas ķeras mazos krūmājos. Šķiet, ka šeit atstāju padaudz no enerģijas, ko iedevusi rīta putra.
Tomēr uzdevumu izpildām labi un starpfinišā ar Snadi ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Ieviņa ir jau priekšā un izlasījusi nākamos uzdevumus. Taču vispirms mums ir jāizpilda speciālais uzdevums - virves. Par laimi paspējam tieši pirms sāk veidoties rinda.

Braucam uz Ķemeriem. Ieviņa man pa ceļam izskaidro uzdevumus. Pirmajā jāsavāc pieci punkti tā, lai to summa būtu 30. Otrajā jāatrod pareizie kontrolpunkti kartē pēc priekšā noliktiem palielinātiem kartes fragmentiem.
Vispirms atzīmēsim pareizos punktus kartē, pēc tam dosimies pirmajā uzdevumā, tad arī otrajā.
Tā arī darām. Lai gan pareizo punktu atzīmēšana kartē sagādā problēmas, tomēr to izpildām un dodamies pirmajā uzdevumā. Nekādu problēmu. Tagad tikai jāsadalās un jāpaņem otrā uzdevuma punkti.
Vispirms skrienam kopā ar Ieviņu, jo mūsu punkti atrodas vienā virzienā. Tomēr mazliet misējas - aizskrienam mazliet nepareizi. Ātri vien problēma atrisinām un esam atkal uz pareizā ceļa. Atstāju Ieviņu pie viņas punkta un dodos uz savējo. Paņemu. Skrienu pēc nākamā. Tomēr šī punkta dzīvē nav. Saprotu, ka laikam esam kļūdījušies ar pareizā punkta noteikšanu. Neko darīt - jāskrien uz nākamo potenciālo vietu (katram punktam ir trīs iespējamās atrašanās vietas). Tur arī to atrodu. Gānos gan uz sevi, gan uz organizatoriem - kaut kā šķiet, ka tomēr pēc paraugkartes pirmā vieta atbilda daudz labāk.
Skrienu uz starpfinišu, kur uzzinu, ka LMP aizbraukuši pirms 4 - 5 minūtēm. Tātad esam iepalikuši par 2 - 3 minūtēm, jo LMP startēja divas minūtes par mums ātrāk. Uzzinu arī to, ka pārējiem arī katram bija pa vienam nepareizi atrastam punktam - tomēr labi, ka visi esam gana ātri atrisinājuši savas problēmas.

Lecam uz riteņiem un laižam. Vēl pāris punkti ar riteņiem un tad jau pēdējais kāju posms (ko Ieviņa un Snadis jau izplānojuši, kamēr skraidīju pa Ķemeriem). Riteņa punkti problēmas nesagādā, tomēr atkal pazaudējam aptuveni divas minūtes, jo iegriežamies nepareizā taciņā.

Kad nonākam līdz starpfinišam (kas ir arī starts un finišs), ieraugu, ka LMP dodas pēdējā kāju posmā. Tātad mums vēl ir cerības - neko daudz no viņiem neatpaliekam.

Es tieku fiksi iepazīstināts ar plānu un varu doties pakaļ saviem punktiem. Skrienu un jūtos salīdzinoši drausmīgi - esmu noguris. No vienas puses priecājos par līdzi paņemto somu, kurā ir ūdens, no otra puses - papildus nasta. Paņemu visus savus punktus un lēnām tipinu uz pēdējo punktu, kur mums visiem jātiekas. Lai gan šķiet, ka brutāli velkos, patiesībā temps priekš sacensību beigām nav nemaz tik slikts - ap 11 km/h.

Kad ierodos pie 100. (pēdējā) punkta, redzu, ka no tā tieši skrien LMP. Skaidrs! Mums ir divas minūtes, lai finišētu, ja šodien vēlamies pirmo vietu MIXā. Snadis mani jau gaida. Bet Ieviņas nav. Sākam nervozēt. Paiet kāds laiciņš (šādā brīdī piecas minūtes var šķist kā mūžība). Paspēju jau mazliet sākt satraukties arī par kopvērtējumu. Tomēr tad parādās arī Ieviņa. Tā kā pilsētas karti aizsedza balti pleķi, tad viegli vien varēja nokļūdīties un aizskriet pa nepareizu ielu, kas šajā gadījumā arī bija noticis.
Paņemam 100. punktu un skrienam uz finišu.

FINIŠS!




















Skaidrs, ka mēs neesam pirmie MIXā, bet tomēr punktiem vajadzētu būt gana, lai aizstāvētu 1. vietu MIXā sezonā, kā arī 3. vietu Tautas klasē sezonā. Protams, ja neesam pieļāvuši kādu kļūdu...

Neesam:




















2. vieta MIXā Jūrmalā
1. vieta MIXā sezonā
3. vieta Tautas klasē sezonā.


Kas tālāk?

Nākamgad Sporta klase!

Monday, September 23, 2013

Valmiera, 15.09.2013.


Līdz Murjāņiem
Līdz Jelgavai
Līdz Ciemupei
Līdz Iecavai
Līdz Kaņierim

Kā izrādās šīs ir pāris vietas, līdz kurām no Rīgas centra varu aizskriet zem 3 stundām un 20 minūtēm. Tieši to uzzināju, kad 15. septembrī Valmierā finišēju savu otro maratonu. 3 stundas 18 minūtes un 53 sekundes - tas ir laiks, kas man bija vajadzīgs, lai pieveiktu 42.195 km.

4 minūtes un 43 sekundes - laiks, kurā veicu vienu kilometru.
12.72 km/h - mans vidējais ātrums maratona laikā.

Šie skaitļi man lika aizdomāties. Mazāk kā pirms divarpus gadiem skrēju Nordea piecīti mazliet virs 30 minūtēm. Tas ir lēnāk kā kilometrs 6 minūtēs jeb 10 km/h.

Grūti teikt, vai šī izaugsme ir kas dižs. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka treniņi atmaksājas... 

Tomēr ir kāda lieta, kas man mazliet kremt - netiku nofilmēts finišā. Kā izrādījās vēl biju paglabājis gana daudz spēka, lai finišā ienestos riktīgā sprintā. Ātrums gan man nav zināms, bet izskatījās tas apmēram šādi:



















Varbūt tomēr par visu pēc kārtas?

(atgriežamies pagātnē)

Mazliet māc šaubas, kāda izvērtīsies svētdiena Valmierā. No vienas puses visu vasaru esmu pavadījis aktīvi, gana daudz skrējis. No otras - pēdējā reize, kad esmu skrējis virs 25 km bija jūlija beigās, kad aizskrējām ciemos uz Carnikavu. Augusta beigas pavadītas Norvēģijā vispār (gandrīz) bez skriešanas. Tāda sajūta, ka pietrūkst tīro skriešanas treniņu.
Tomēr šaubas mēģinu aizgaiņāt. Visu nedēļu sev un Ieviņai (kas arī skries maratonu) stāstu, ka tas jau nekas nav. Vai tu varētu noiet 42 km 10 stundās? Protams, ka varētu! Vai tu spētu noskriet 42 km 1 stundā? Protams, ka nē! Nu lūk! Galvenais ir izvēlēties pareizo ātrumu - ja būs pārāk lēns, uzdevums būs pārāk vienkāršs, ja būs pārāk ātrs, uzdevums var būt neiespējams.
Tāds ir arī mans mērķis - skriet komfortablā tempā, izbaudīt pasākumu. Tomēr slēpti domāju arī par to, ka jāizpilda pavasarī Nordea Rīgas maratonā nesasniegtais mērķis - 3:30.

Piektdienas vakarā dodamies uz Raunu. Sestdienu pavadīsim atpūšoties. Tā arī notiek. Sestdienas lielāko daļu pavadām lasot (iesaku grāmatu "I am Ozzy" - tiešām izklaidējoša lasāmviela, kas varētu būt interesanta arī cilvēkiem, kas neinteresējas par Ozzy daiļradi).
Pēcpusdienā dodamies uz Valmieru paņemt maratona numurus. Esam arī ieplānojuši pirmo reizi mūžā piedalīties pasta party. Tas arī tiek paveikts. Taisnības labad jāsaka, ka no "party" biju gaidījis mazliet vairāk. Lai gan pasta man šķita tīkama (tikai mazliet par taukainu), tomēr prasījās arī kāds pasākuma vadītājs, kaut kāda programma. Neko darīt - ieēdam un dodamies atpakaļ uz Raunu.

Nākamais rīts. Esam Valmierā. Vietējie komersanti cilvēku masām ir gatavi - t/c Valleta savas tualetes ir slēguši "tehnisku iemeslu dēļ". Neko darīt, jāstāv rindā uz sausajām tualetēm, ko sarūpējuši organizatori.

Drīz arī stāvam uz starta līnijas. Esmu izdomājis, ka izmantošu tempa turētāju (uz 3h30min) pakalpojumus. Atrodu vienu no tempa turētājiem un apstājos viņam blakus. Liels ir mans pārsteigums, kad pēkšņi puisis izdomā doties vairāk uz aizmuguri. Laikam jau jāseko - tāpat taisos skriet ar viņu kopā. Pa ceļam (virzoties uz aizmuguri) satieku Ieviņu, kas uz mani izbrīnīti skatās. Spēju tik norādīt, ka sekoju tempa turētājiem. Drīz arī starts. Protams, ka virzīšanās uz aizmuguri pēc starta nozīmē tikai vienu - pirmajos pāris kilometros nākas skraidīt pa labi, pa kreisi, lai tiktu garām lēnākiem skrējējiem. Pēc pāris kilometriem arī saprotu, ka man ar šiem tempa turētājiem nav "pa ceļam", jo tomēr gribas skriet mazliet ātrāk. Ieraugu redzētu seju - netālu skrien Noskrien.lv pārstāvis Kuks. Šķiet, ka kaut kur lasīju, ka viņa mērķis esot 3:30. Pieskrienu, apvaicājos par mērķiem. Jā, tiešām 3h 30min, bet pašlaik skrien pēc pulsa. Labi, skriesim abi pēc pulsa - pievienojos Kukam. Netālu līdzīgā tempā skrien vēl kāds puisis no Ironman Riga Team. Priecē, ka šīs komandas sponsors ir Johnnie Walker. Interesanti, kā tieši viņi šo komandu sponsorē?

Tad nu skrienam trijatā. Pirmais aplis paiet nemanot. Ieskatoties finiša pulkstenī, saprotu, ka pašlaik temps ir tāds, ka varētu pretendēt arī uz 3 stundām un 20 minūtēm. Tomēr apzinos, ka vēl daudz kas var mainīties - vēl ir veikta tikai ceturtā daļa no distances.
Otrajā aplī izlemju apēst pirmo želeju enerģijai. Esmu sarēķinājis apēst pa želejai pēc vienas, divām, divarpus un trijām stundām. Tā man ieteica Raimonds no Maratona. Un kā pēdējo ēdīšu želeju ar kofeīnu - tā man dos papildus būstu. Tā kā visas želejas esmu salicis vēdersomā, ko turu uz aizmuguri. Pēc varbūtības teorijas 75% iespējamība izvilkt želeju bez kofeīna. Tomēr piepildās atlikušie 25%. Mazliet čakars, bet palieku šo želeju pašā somiņas apakšā un izvelku citu.

Skrienam tālāk. Ik pa brīdim kaut ko aprunājamies. Un tad es sajūtu ko nelāgu. Šķiet, ka kreisā bota sāk mazliet berzt. Tā nav noticis jau labu laiku. Sajūta nav patīkama. Lielākoties tāpēc, ka apzinos, ka būs ar šādu (un trakāku) sajūtu jāskrien vēl vairāk kā puse no distances.

Otrais aplis tiek pabeigts vēl labākā laikā nekā pirmais - mazliet zem 49 minūtēm.

Vēl pēc pāris kilomentriem saprotu, ka atkal jāuzņem enerģija. Šodien ir mana laimīgā diena - atkal piepildās mazākā varbūtība, izvelku kofeīna želeju. Nolieku to atpakaļ un izvelku citu. Triatlonists man pastāsta, ka kofeīna želeja izkrita. Par laimi šo vietu aplī jāšķērso divreiz, tāpēc atpakaļceļā varēšu paņemt.
Skrienu un domāju par neko. Kuks, ar kuru mēdzām pārmīt kādu vārdu, ir atpalicis. Ar triatlonistu arī neskrienam blakus.

Piebeigts trešais aplis. Atkal mazliet zem 49 minūtēm. Rezultāts tiešām labs. Lai sasniegtu 3:30, varu pēdējo apli skriet ilgāk kā stundu. Tomēr cenšos turēt pašreizējo tempu. 
Atkal želeja. Atkal nepareizā.
Sāku arī apdzīt pārīti skrējēju. Tas arī turpmāk man neļauj samazināt tempu - apziņa, ka šie apdzītie var man atkal iet garām. Un to es nevēlos. Sāku skaitīt kilometrus. Abi mani biedri ir iepalikuši. Viens ļoti, otrs kaut kur netālu aiz manis skrien. Pa ceļam satieku Ieviņu, kas laimīga paziņo, ka iet uz 4:15 (viņai trešais aplis un skrien man pretī).
Skrienu tālāk un pa ceļam apsteidzu pārīti plīsušu cilvēku. Viens pat ik pa brīdim pāriet soļos. Kādā brīdī vēl apēdu pēdējo želeju (šoreiz izvelku pareizo). Nejūtu gan lielu kofeīna ietekmi.
Vēl pāris kilometru. Ik pa brīdim pametu skatu uz aizmuguri - negribu, lai mani kāds apsteidz. Triatlonists mazliet pietuvojies, pie tam viņam pievienojas meitene, kas sāk viņu vilkt (vismaz man tā šķiet). Saņemu pēdējos spēkus un skrienu. Vēl pēdējais uzkalniņš un pēdējie pārsimts metri. Un finiša spurts. Nebiju domājis, ka spēšu attīstīt šādu ātrumu (nav ne jausmas kādu, bet iespaidīgu).
Ieskrienu finišā un tikai tad saprotu, cik patiesībā esmu saguris. Bet es to esmu izdarījis. Mērķis ir ne tikai izpidlīts, bet pat pārpildīts - čipa laiks 3:18:53.
Medaļa.
Dzert un vēlreiz dzert. Kājas mazliet trīc. Vai varbūt pamatīgi.
Cenšos staipīties. Par laimi vecāki atbraukuši sagaidīt mūs finišā, līdz ar to uzreiz saņemu džemperi un recovery dzērienu. Tagad arī saprotu, cik patiesībā noberzta kāja. Kliboju. Kā vēlāk vakarā saprotu, tad patiesībā tulzna ir mazākā problēma - tulznas dēļ instinktīvi kreiso kāju esmu licis vairāk uz kreiso pusi, līdz ar to vairāk kā pusi distances esmu kājas sānu brutāli dauzījis pret zemi. Tikai loģiski, ka, apmēram divas stundas konstanti krītot nepareizi uz kājas sāna, tā tiek nodauzīta. Izrādās, ka šādas problēmas jūt arī pēc nedēļas.
Gaidām Ieviņu, kas ierodas sasniedz sev trasē uzstādīto mērķi - finišē mazliet zem 4:15 (lai gan pirms tam cerēja uz 4:30):



















Veikals, aliņš, mājas. Sagurums un klibošana.

Skaidrs ir viens - laikam palēnām jāiet uz 3 stundām.