Pusnakts. Ciemats netālu no Igaunijas un Krievijas robežas. Sēžam uz vietējās skolas (igauniski - kool, nav brīnums, ka viņiem ir Skype) kāpnītēm. Ja neskaita alu, tad ne tas ierastākais veids kā pavadīt piektdienas vakaru.
Visapkārt miljons knišļu. Jau pēc piecu minūšu sēdēšanas esmu nosēts ar pumpām. Iespējams, šis ir mūsu pēdējais aliņš un jau rīt mēs mirsim - šādi knišļi tomēr spēj nogāzt arī govi. Un mēs esam mazāki. Aptuveni šādas arī ir mūsu sarunas, jo jau rīt (vai šodien) jādodas 24 stundu pārgājienā pa rajonu, meklējot kontrolpunktus. Jau rīt 12:00 (bet patiesībā 10:00) tiks dots starts Eiropas čempionātam rogainingā.
Sestdiena. Ap astoņiem. Šķiet, ka esmu pamodies jau agrāk, bet beidzot arī lienam ārā no guļammaisiem. Nakts pavadīta skolas zālē uz grīdas (5 eiro). Būtu bijis labi pagulēt mazliet ilgāk, bet nekad neesmu radis ilgi gulēt neierastās vietās. Lēnām sākam taisīties. Laika vēl it kā daudz. Paēdam, savācamies. Aiznesam mantas līdz mašīnai. Aizejam uz vietējo tirdziņu (trīs teltis, kurās pārdod dažādus labumus). Iepērkam sev būstu nākamajam rītam - ja nu miegs uznāks. Drīz arī sāk dot kartes.
Dabūju mums paredzētās un dodos pie mašīnas, kur sākam plānošanas darbus. Rēķinām reģionu vērtības.
Saduram adatiņas (kā pamatu izmantojam guļamo paklājiņu - ļoti parocīgi) kontrolpunktos un sākam ar diedziņu vilkt maršrutus. Saplānoju pieticīgi, bet paredzu rezerves variantus. Papildus arī beigās var izvēlēties doties uz finišu pa taisnāku ceļu vai ar apli. Viss ir izdomāts. Vēl tikai pēdējie mēri, lai noteiktu pāris atskaites punktus, pēc kuriem distancē vadīsimies, vai dodamies plānam pa priekšu, iepaliekam vai arī ejam tieši kā plānots.
Saduram adatiņas (kā pamatu izmantojam guļamo paklājiņu - ļoti parocīgi) kontrolpunktos un sākam ar diedziņu vilkt maršrutus. Saplānoju pieticīgi, bet paredzu rezerves variantus. Papildus arī beigās var izvēlēties doties uz finišu pa taisnāku ceļu vai ar apli. Viss ir izdomāts. Vēl tikai pēdējie mēri, lai noteiktu pāris atskaites punktus, pēc kuriem distancē vadīsimies, vai dodamies plānam pa priekšu, iepaliekam vai arī ejam tieši kā plānots.
Pirms starta vēlreiz aizdodamies uz tirdziņu, lai iegādātos sev leikoplastu (zinām, ka noteikti būs tulznas). Un uz startu.
Cilvēku daudzums nesniedzas līdz Nordea Rīgas maratona cilvēku drūzmai (nemaz nerunājot par piecīša distanci), tomēr šis pasākums ir mazliet nopietnāks.
Starts!
Varētu domāt, ka sākam skriet? Nē! Sākam veiklā solī iet.
Pie pirmā punkta, lecot pāri grāvītim, paspēju iemaukties tajā - kājas slapjas, bet nekas, jo tūlīt arī ejam cauri purvainam apvidum, līdz ar to kājas tāpat būtu slapjas.
Nākamos punktus ņemam visai raiti. Tāda sajūta, ka ejam pa priekšu grafikam, tomēr pirmais atskaites punkts ir paredzēts pēc aptuveni piecām stundām, līdz ar to grūti ko spriest.
Paspējam mazliet pamainīt plānu tā, lai paņemtu par 3 punktiem vairāk (protams, ka tas arī prasa mazliet laika). Saprotam arī, ka varbūt vajadzēja plānā iekļaut dzirdināšanas punktus - lai gan par tiem punktus nedod, tomēr no slāpēm mirstošs cilvēks diez ko daudz punktus nesavāks. Par laimi maršruts nav daudz jāpārplāno, lai ietu arī caur dzirdināšanas punktiem. Pirmais (ar pašapkalpošanās sistēmu) ir avotiņš. Mazliet atpūtas ar uzpildīšanos, kas nav ļoti ērta. Pavisam neērtu to padara visi knišļi.
Nav laika atpūsties. Aprunājos ar igauni un dodamies tālāk. Esam savākuši 35 punktus aptuveni 3 stundās. Visu laiku rēķinu, kā mums iet pret plānoto. Pašlaik punktu ziņā ejam mazliet pa priekšu. Tomēr apzinos, ka naktī punktu ņemšanas ātrums varētu kristies.
Nonākam arī līdz Sāremā meteorīta krāterim:
4h 40min. Nonākam pie pirmā laika atskaites punkta. Pēc plāna mums šeit bija jābūt pēc 40 minūtēm. Cool (vai varbūt kool, kā skola, ko tikko izgāju plānošanā?)!
Drīz dosimies purvā. Šo brīdi gaidu ar nepacietību un bailēm. Nav ne jausmas, kāds būs purvs, bet gan jau būs interesanti. Purvs ir arī svarīgs no stratēģijas viedokļa - purvā un tā tuvā apkārtnē savāksim 50 punktus (no mazliet mazāk kā 400 iespējamajiem un no mazliet mazāk kā 250 plānotajiem).
Kad esam purvā, rodas sajūta, ka ne velti organizatori šeit ir ielikuši tik vērtīgus punktus. Vismaz sākumā pārvietojamies pa laipu un izbaudām apkārtni.
Kādā brīdī, nokāpjot no laipas, paveras skats uz absolūtu klajumu - viens vienīgs purvs bez mazākā kociņa. Skats ir iespaidīgs. Diemžēl nav laika to izbaudīt. Jādodas. Dodamies pēc visiem purva punktiem. Tas sevī ietver arī virziena turēšanu purvā aptuveni kilometra garumā. Izrādās, ka es to spēju un pat saprotu, kur mēs beigās iznākam. Nokristu sevi par Orientēšanās monstru.
7h 00min. Pie šī punkta mums pēc plāna bija jābūt pēc stundas. Tad nu metam ieplānoto loku, kura laikā savāksim vēl 10 punktus.
Dodoties pēc tiem un no tiem saprotam, ka kaut kas nav labi ar kājām. Šķiet, ka slapjums ir darījis savu. Piestājam pie dzirdināšanas punkta. Man ir bail, tomēr to daru - novelku zeķi kājai, kas jūtas dīvaini. Skats nav no tiem patīkamākajiem - tā kāja varētu izskatīties līķim, kas ir izvilkts no ūdens pēc 3 dienu peldēšanas tajā. Uzlīmēju leikoplastu jūtīgajam īkšķim un ātri velku zeķi un kedu atpakaļ - odi un knišļi liek par sevi manīt.
Uzpildāmies (man ūdens rezervuārs jau kādu laiciņu bijis tukšs) un dodamies tālāk - šo dienu nevēlamies beigt kā to mēdz darīt govis vasaras depresīvākajās dienās.
Paņemam pēdējos pie-purva kontrolpunktus. Pulkstenis rāda mazliet pēc deviņiem un esam savākuši 100 punktus. Tikai aizmirstam nosvinēt.
Vēl pēdējie punkti pa gaismu. Solis vairs nav tik raits un kāju slapjās pēdas liek par sevi manīt. It kā brienot pa purvu stigām kājas jūtas labāk, bet tas diez vai palīdzēs brīžos, kad nokļūsim atpakaļ uz ceļa.
Jūtu, ka es neesmu vienīgais, kam pēdas nejūtas tik labi kā gribētos. Šķiet, ka izdzirdu vaidu no Ieviņas puses, tomēr viņa turas un uz jautājumu par pašsajūtu nestāsta reālās izjūtas.
Tomēr palēnām mūsu sarunas nonāk tieši pie pēdām. Katrs solis ir sāpīgs. Un tās nav tulznas, ar kurām esam rēķinājušies un kurām esam gatavojušies.
Domāju par mūsu iespējām. Šķiet, ka pirmo reizi mērķtiecīgais "es" piekāpjas saprātīgajam (?) "es". Sākam par to runāt skaļi. Laikam būs jādodas uz finišu. Sākumā tomēr aizstaigāsim līdz tuvējam dzirdināšanas punktam, pārvilksim zeķes un paskatīsimies, kā jūtas kājas pēc tam. Pa ceļam mēģinu pierunāt Ieviņu izmest mazu aplīti līdz vienam punktam, tomēr viņa nav pierunājama... un es ar savām kājām esmu ātri atrunājams.
Mazliet pēc pusdiviem esam dzirdināšanas punktā, kur mūs sagaida fotogrāfs. Sākam dažādas kāju apkopšanas procedūras (diemžēl šeit ar leikoplastu nepietiek).
Salst. Nebiju rēķinājies ar tik ilgu stāvēšanu un tik drastisku ātruma krišanos. Pasēžam, uzpildāmies un dodamies. Laikam jau mums abiem ir skaidrs un nav pat jēgas to skaļi teikt - mēs dodamies uz finišu. Purvi, purviņi un citi slapjumi ir piebeiguši mūsu kājas. Sākas aptuveni 3 stundu pārgājiens. Velkamies un salstam. Pa ceļam paņemam vēl pēdējo kontrolpunktu, kas ir tieši ceļa malā. 140 punktu. Aptuveni 100 mazāk nekā bija plānots. Tomēr nebijām ieplānojuši līķu kājas.
Ejot sāku migt ciet. Vairs nav mērķa, vairs nav jāskatās kartē. Koncentrēšanās krītas, līdz ar to arī nāk virsū miegs. Varētu, protams, iešaut būstu, bet, aizejot galā, plānoju iet gulēt. Fuck it! Izvilkšu. Bet laiks velkas lēnām. Iespējams, lēnāk par mums.
Esam nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka par tualeti izmantojam ceļa malu, nevis pāris metrus tai blakus. Tāpat ir nakts/ agrs rīts, neviens nebrauks garām (lai gan tajā brīdī ejam cauri kaut kādam ciematam vai citai apdzīvotai vietai) un ir pārāk grūti ieiet dziļāk krūmos.
16h 40min. Mēs tuvojamies finišam. Un beidzot parādās saulīte. Žēl, ka jau pēc 5 minūtēm esam finišā.
Lēnām (grūti) pārģērbjamies un ēdam. Dāmas pie katliem ir uzdevuma augstumos - pienāk un apvaicājas, vai nevēlamies kafiju vai tēju. Garšīga zupa. Tāda pati, kā 12h skrējienā Igaunijā. Un atkal esam pie igauņiem un atkal šī zupa. Varbūt biežāk te jābrauc?
Drīz vien ejam uz mašīnu pagulēt.
Vienmēr esmu sevi uzskatījis par cilvēku, kas nespēj aizmigt neierastos apstākļos, piemēram, jebkurā krēslā. Lidmašīnā pēc 24h augšā būšanas? Varbūt uz 5 minūtēm. Mašīnā pēc 24h negulēšanas? Jāpaguļ 15 minūtes, bet ne vairāk - braucam tālāk. Es nespēju pagulēt šādās vietās.
Pēc minūtes vai divām jau krācu un noguļu kādas 2.5 stundas. Jauns sasniegums. Un viss, kas bija vajadzīgs - 17h/ 75km pastaiga.
Pēc pamošanās mēģinu atkal iemigt, tomēr tam laikam vajadzīga vēl kāda garāka pastaiga. Tā nu tur griežos no vieniem sāniem uz otriem, līdz kādā acu atvēršanas momentā saprotu, ka laikam mūsu līdzbraucēji arī ir finišējuši. Tas nozīmē tikai vienu - jāiet brokastīs. Tās (tāpat kā vakariņas, ko baudījām pirms 3 - 4 stundām) nodrošina organizatori. Zupa. Mmmmm...
Dodamies uz mašīnu, krāmējamies un braucam.
Pēdējais selfijs (šoreiz ar konkurentiem/ līdzbraucējiem) jau mašīnā.
Ceļš. Sarunas. Rīga. Mājas.
Secinājumi
1. Vai pietika? Nē! Mazuma piegarša, nepabeigtības sajūta. Jāpiedalās Latvijas čempionātā.
2. Tulznas? Nē, mitrums. Jālieto smēres.
3. Plānošana? Grūti teikt, kas būtu noticis otrajā pusē, ja katrs solis nebūt sāpēm caurvīts. Palikšu pie piesardzīgās plānošanas ar potenciālajiem apļiem. Laika atskaite ir svarīga - atskaites punktus varētu aprēķināt biežāk un ātrāk, lai varētu labāk sekot līdzi, kā ejam salīdzinot ar plānu.
4. Igauņu zirņu zupa? Hell yeah!
5. Novelc apavus! Tā vietā, lai uzreiz pēc sacensībām nomainītu vienus apavus pret nākamajiem, atstāj kājas basas, ļauj tām elpot. Vispār biežāk jāstaigā basām. Šis gan nav pēc-rogaininga secinājums, tomēr pēc padsmit līdz divdesmit stundu pastaigas īpaši noderīgs.
6. Rogainings? JĀ! Hell yeah x2
Starts!
Varētu domāt, ka sākam skriet? Nē! Sākam veiklā solī iet.
Pie pirmā punkta, lecot pāri grāvītim, paspēju iemaukties tajā - kājas slapjas, bet nekas, jo tūlīt arī ejam cauri purvainam apvidum, līdz ar to kājas tāpat būtu slapjas.
Nākamos punktus ņemam visai raiti. Tāda sajūta, ka ejam pa priekšu grafikam, tomēr pirmais atskaites punkts ir paredzēts pēc aptuveni piecām stundām, līdz ar to grūti ko spriest.
Paspējam mazliet pamainīt plānu tā, lai paņemtu par 3 punktiem vairāk (protams, ka tas arī prasa mazliet laika). Saprotam arī, ka varbūt vajadzēja plānā iekļaut dzirdināšanas punktus - lai gan par tiem punktus nedod, tomēr no slāpēm mirstošs cilvēks diez ko daudz punktus nesavāks. Par laimi maršruts nav daudz jāpārplāno, lai ietu arī caur dzirdināšanas punktiem. Pirmais (ar pašapkalpošanās sistēmu) ir avotiņš. Mazliet atpūtas ar uzpildīšanos, kas nav ļoti ērta. Pavisam neērtu to padara visi knišļi.
Nav laika atpūsties. Aprunājos ar igauni un dodamies tālāk. Esam savākuši 35 punktus aptuveni 3 stundās. Visu laiku rēķinu, kā mums iet pret plānoto. Pašlaik punktu ziņā ejam mazliet pa priekšu. Tomēr apzinos, ka naktī punktu ņemšanas ātrums varētu kristies.
Nonākam arī līdz Sāremā meteorīta krāterim:
4h 40min. Nonākam pie pirmā laika atskaites punkta. Pēc plāna mums šeit bija jābūt pēc 40 minūtēm. Cool (vai varbūt kool, kā skola, ko tikko izgāju plānošanā?)!
Drīz dosimies purvā. Šo brīdi gaidu ar nepacietību un bailēm. Nav ne jausmas, kāds būs purvs, bet gan jau būs interesanti. Purvs ir arī svarīgs no stratēģijas viedokļa - purvā un tā tuvā apkārtnē savāksim 50 punktus (no mazliet mazāk kā 400 iespējamajiem un no mazliet mazāk kā 250 plānotajiem).
Kad esam purvā, rodas sajūta, ka ne velti organizatori šeit ir ielikuši tik vērtīgus punktus. Vismaz sākumā pārvietojamies pa laipu un izbaudām apkārtni.
Kādā brīdī, nokāpjot no laipas, paveras skats uz absolūtu klajumu - viens vienīgs purvs bez mazākā kociņa. Skats ir iespaidīgs. Diemžēl nav laika to izbaudīt. Jādodas. Dodamies pēc visiem purva punktiem. Tas sevī ietver arī virziena turēšanu purvā aptuveni kilometra garumā. Izrādās, ka es to spēju un pat saprotu, kur mēs beigās iznākam. Nokristu sevi par Orientēšanās monstru.
7h 00min. Pie šī punkta mums pēc plāna bija jābūt pēc stundas. Tad nu metam ieplānoto loku, kura laikā savāksim vēl 10 punktus.
Dodoties pēc tiem un no tiem saprotam, ka kaut kas nav labi ar kājām. Šķiet, ka slapjums ir darījis savu. Piestājam pie dzirdināšanas punkta. Man ir bail, tomēr to daru - novelku zeķi kājai, kas jūtas dīvaini. Skats nav no tiem patīkamākajiem - tā kāja varētu izskatīties līķim, kas ir izvilkts no ūdens pēc 3 dienu peldēšanas tajā. Uzlīmēju leikoplastu jūtīgajam īkšķim un ātri velku zeķi un kedu atpakaļ - odi un knišļi liek par sevi manīt.
Uzpildāmies (man ūdens rezervuārs jau kādu laiciņu bijis tukšs) un dodamies tālāk - šo dienu nevēlamies beigt kā to mēdz darīt govis vasaras depresīvākajās dienās.
Paņemam pēdējos pie-purva kontrolpunktus. Pulkstenis rāda mazliet pēc deviņiem un esam savākuši 100 punktus. Tikai aizmirstam nosvinēt.
Vēl pēdējie punkti pa gaismu. Solis vairs nav tik raits un kāju slapjās pēdas liek par sevi manīt. It kā brienot pa purvu stigām kājas jūtas labāk, bet tas diez vai palīdzēs brīžos, kad nokļūsim atpakaļ uz ceļa.
Jūtu, ka es neesmu vienīgais, kam pēdas nejūtas tik labi kā gribētos. Šķiet, ka izdzirdu vaidu no Ieviņas puses, tomēr viņa turas un uz jautājumu par pašsajūtu nestāsta reālās izjūtas.
Tomēr palēnām mūsu sarunas nonāk tieši pie pēdām. Katrs solis ir sāpīgs. Un tās nav tulznas, ar kurām esam rēķinājušies un kurām esam gatavojušies.
Domāju par mūsu iespējām. Šķiet, ka pirmo reizi mērķtiecīgais "es" piekāpjas saprātīgajam (?) "es". Sākam par to runāt skaļi. Laikam būs jādodas uz finišu. Sākumā tomēr aizstaigāsim līdz tuvējam dzirdināšanas punktam, pārvilksim zeķes un paskatīsimies, kā jūtas kājas pēc tam. Pa ceļam mēģinu pierunāt Ieviņu izmest mazu aplīti līdz vienam punktam, tomēr viņa nav pierunājama... un es ar savām kājām esmu ātri atrunājams.
Mazliet pēc pusdiviem esam dzirdināšanas punktā, kur mūs sagaida fotogrāfs. Sākam dažādas kāju apkopšanas procedūras (diemžēl šeit ar leikoplastu nepietiek).
Salst. Nebiju rēķinājies ar tik ilgu stāvēšanu un tik drastisku ātruma krišanos. Pasēžam, uzpildāmies un dodamies. Laikam jau mums abiem ir skaidrs un nav pat jēgas to skaļi teikt - mēs dodamies uz finišu. Purvi, purviņi un citi slapjumi ir piebeiguši mūsu kājas. Sākas aptuveni 3 stundu pārgājiens. Velkamies un salstam. Pa ceļam paņemam vēl pēdējo kontrolpunktu, kas ir tieši ceļa malā. 140 punktu. Aptuveni 100 mazāk nekā bija plānots. Tomēr nebijām ieplānojuši līķu kājas.
Ejot sāku migt ciet. Vairs nav mērķa, vairs nav jāskatās kartē. Koncentrēšanās krītas, līdz ar to arī nāk virsū miegs. Varētu, protams, iešaut būstu, bet, aizejot galā, plānoju iet gulēt. Fuck it! Izvilkšu. Bet laiks velkas lēnām. Iespējams, lēnāk par mums.
Esam nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka par tualeti izmantojam ceļa malu, nevis pāris metrus tai blakus. Tāpat ir nakts/ agrs rīts, neviens nebrauks garām (lai gan tajā brīdī ejam cauri kaut kādam ciematam vai citai apdzīvotai vietai) un ir pārāk grūti ieiet dziļāk krūmos.
16h 40min. Mēs tuvojamies finišam. Un beidzot parādās saulīte. Žēl, ka jau pēc 5 minūtēm esam finišā.
Lēnām (grūti) pārģērbjamies un ēdam. Dāmas pie katliem ir uzdevuma augstumos - pienāk un apvaicājas, vai nevēlamies kafiju vai tēju. Garšīga zupa. Tāda pati, kā 12h skrējienā Igaunijā. Un atkal esam pie igauņiem un atkal šī zupa. Varbūt biežāk te jābrauc?
Drīz vien ejam uz mašīnu pagulēt.
Vienmēr esmu sevi uzskatījis par cilvēku, kas nespēj aizmigt neierastos apstākļos, piemēram, jebkurā krēslā. Lidmašīnā pēc 24h augšā būšanas? Varbūt uz 5 minūtēm. Mašīnā pēc 24h negulēšanas? Jāpaguļ 15 minūtes, bet ne vairāk - braucam tālāk. Es nespēju pagulēt šādās vietās.
Pēc minūtes vai divām jau krācu un noguļu kādas 2.5 stundas. Jauns sasniegums. Un viss, kas bija vajadzīgs - 17h/ 75km pastaiga.
Pēc pamošanās mēģinu atkal iemigt, tomēr tam laikam vajadzīga vēl kāda garāka pastaiga. Tā nu tur griežos no vieniem sāniem uz otriem, līdz kādā acu atvēršanas momentā saprotu, ka laikam mūsu līdzbraucēji arī ir finišējuši. Tas nozīmē tikai vienu - jāiet brokastīs. Tās (tāpat kā vakariņas, ko baudījām pirms 3 - 4 stundām) nodrošina organizatori. Zupa. Mmmmm...
Dodamies uz mašīnu, krāmējamies un braucam.
Pēdējais selfijs (šoreiz ar konkurentiem/ līdzbraucējiem) jau mašīnā.
Ceļš. Sarunas. Rīga. Mājas.
Secinājumi
1. Vai pietika? Nē! Mazuma piegarša, nepabeigtības sajūta. Jāpiedalās Latvijas čempionātā.
2. Tulznas? Nē, mitrums. Jālieto smēres.
3. Plānošana? Grūti teikt, kas būtu noticis otrajā pusē, ja katrs solis nebūt sāpēm caurvīts. Palikšu pie piesardzīgās plānošanas ar potenciālajiem apļiem. Laika atskaite ir svarīga - atskaites punktus varētu aprēķināt biežāk un ātrāk, lai varētu labāk sekot līdzi, kā ejam salīdzinot ar plānu.
4. Igauņu zirņu zupa? Hell yeah!
5. Novelc apavus! Tā vietā, lai uzreiz pēc sacensībām nomainītu vienus apavus pret nākamajiem, atstāj kājas basas, ļauj tām elpot. Vispār biežāk jāstaigā basām. Šis gan nav pēc-rogaininga secinājums, tomēr pēc padsmit līdz divdesmit stundu pastaigas īpaši noderīgs.
6. Rogainings? JĀ! Hell yeah x2
No comments:
Post a Comment