"SKM 2013, The Dark Night" jeb Pēcvārds

FINIŠS!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.

Man tiek noņemts čips un uzlikta medaļa.
Un finiša bilde:

Palēnām dodos tālāk un mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Vēl joprojām nav skaidrības, kurais esmu palicis. Šķiet, ka varētu būt aptuveni piecpadsmitais - tā esmu saskaitījis trasē (kā vēlāk izrādās esmu palicis četrpadsmitais). Pretī nāk kāds cits finišējušais, kas man priecīgs spiež roku. Jā, tāda ir tā kopības sajūta pēc pievarētiem 55km.
Ieraugu starpfiniša telti ar uzkodu galdiem. Beidzot gribas izbaudīt to, ko tā arī līdz galam neizdevās izbaudīt trasē - stāvēt pie galda un tik štopēt iekšā.
Pirms tam gan jāsaprot, ko darīt ar dubļiem, kas man aplipuši. Pateicoties pēdējai nogāzei esmu īpaši netīrs. Tagad saprotu, kāpēc vajadzēja vilkt garās zeķes vai garās bikses un kāpēc nevajadzēja locīt kreklam rokas. Žēl, ka nav pieejamas dušas.
Ieviņa piesakās doties pēc ūdens uz veikalu. Es tikmēr laimīgs aizstaigāju līdz teltij un lēnām štopēju iekšā visu pēc kārtas. Šis moments vien bija tā vērts, lai skrietu 55km.
Pēc brīža parādās arī igaunis, no kura noskaidroju, ka viņam šķiet ir bijušas lielākas problēmas ar krampjiem nekā man. Viņš mēģina noskaidrot, kur var atrast dušu. Nākas viņu apbēdināt, bet piesolu ūdeni. Tad nu dodamies pie Ieviņas un sākam mazgāties. Izmantojam gan tuvējo peļķi, gan ūdeni no 5 litru pudeles.
Ar katru soli kājas arvien vairāk atiet no sacensību režīma un sāk parādīties visādas jaunas izjūtas. Vai tās var nosaukt par sāpēm? Mazliet. Mazliet arī nogurums. Ar katru minūti kļūst arvien vēsāks.
Pēc kopīgas mazgāšanās un runāšanas par šo un to (uzzinu, ka igaunis pirms 13 dienām noskrējis maratonu 2h50min, par ko veltu viņam atzinīgus vārdus) izdomājam arī iepazīties. Izrādās, ka esam gandrīz vai vārda brāļi - igauni sauc Pärtel.
Atvadamies un mēs dodamies mājās.


Vai es varētu noskriet vairāk? Jā. Lai gan uz beigām bija mazliet krampji, domāju, ka varētu vairāk. Protams, šis bija vajadzīgs kā pirmais ultramaratons, kā pieredze... Tomēr sajūta, ka visus 55km esmu veicis salīdzinoši viegli. Gribētos kaut būtu bijis mazliet grūtāk. Šķiet, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār vēlos iet tālāk - mēģināt pārkāpt sev pāri, aizskriet līdz brīdim, kad tu sāc skriet tikai tāpēc, ka spēj sevi pārliecināt, ka jāskrien, sasniegt to robežu, kur tu pasaki sev "es to varu, es valdu pār savām kājām, nevis otrādi".
Jā, varēja būt mazliet garāka distance. Bet vēl jau nāks citas sacensības. Nākamgad Cēsīs 85km. Bet tas jau nav daudz vairāk...
Varbūt pie vainas ir manas sevis pārliecināšanas spējas? Nevienā brīdī nešaubījos, ka spēšu to izdarīt. Regulāri sev iestāstīju, ka tas nav nekas daudz. Varbūt tas palīdzēja.


Atkal skrienu trešdienā. Esmu klibojis 3 dienas pēc kārtas, bet šķiet, ka sajūtas ir labākas nekā pēc (pirmā) Nordea maratona. Savukārt pēc Nordea maratona sajūtas bija labākas nekā pēc (pirmā) pusmaratona gadu iepriekš.
Skrienu lēnām. Arī nākamajā dienā un aiznākamajā. Mazliet vājums. Šaudās dažādas domas pa galvu. Galvenokārt - kas tālāk? Vajag mērķi... Piektdienas rītā, skrienot uz darbu, tādu arī izdomāju. Kaut kas jauns. Ne noskrietie kilometri, ne ātrums, bet skriešana jaunā līmenī. Vai man tas sanāks? Tad jau redzēs - šo projektu plānoju publicēt nākamā gada sākumā. Bet pirms tam, iespējams, arī viens pasākums uz kvantitāti.



P.S. Un tagad, rakstot šo tekstu, sapratu vēl kādu lietu - esmu kļuvis par ultramaratonistu. NICE!!!

"SKM 2013, Pichonis Rises" jeb "Skrējiens pa Siguldas kalniem"

Un STARTS!

Startēju no beigām, jo nav plāns kaut kur ļoti steigties, negribas jau pirmajā kalnā atstāt sirdi. Tā nu kāpju vidējā tempā, pie izdevības kādu apdzenot. Vēl pa vidu pavīd doma - kam gan tas viss vajadzīgs? Nezinu, kāpēc šāda doma, bet tā tiek aizgaiņāta. Priekšā 55km, līdz ar to nebūtu labi jau tagad domāt par tādām lietām. Šķiet gan, ka tas ir vairāk tāds eksistenciāls domu gājiens.
Esmu augšā un esmu apdzinis diez gan daudz cilvēku. Vairs neesmu viens no pēdējiem, drīzāk kaut kur pa vidam. Skrienu.
Vizualizēju karti. Pirmais aplis - jāskrien tikai A cilpa. Tātad - līdzens, mazliet uz  leju, mazliet uz augšu, līdzens, uz leju, līdzens, stāvi uz augšu, uz leju, stāvi uz augšu, līdzens, mazliet uz leju, uz augšu, līdzens, uz leju, līdzens, uz augšu, līdzens, līdzens, līdzens, līdzens, uz leju, līdzens, uz augšu un aplis jau būs galā. Tagad tas tikai jāizdara.
Skrienu mierīgā tempā, vēl paspēšu izskrieties. Tomēr jau pirmajā "mazliet uz augšu" saprotu, ka prasās mazliet ātrāk - priekšā cilvēki pārāk velkas. Tā nu izskrienot Siguldas ielās varu mazliet palielināt tempu. Garām bobsleja trasei un atkal zaļumos. Pirmais jautrais noskrējiens - Kordes trase. Tā kā visu rītu ir lijis un pārītis cilvēku jau gājis pāri, nogāzi jau krāj dubļu kārtiņa. Pagaidām vēl diez gan veikli var tikt lejā, bet aizdomājos par nākamajiem apļiem, kad šo prieku varēs baudīt pēc pārsimts cilvēku došānās pāri.
Līdzenums - skrējiens uz Kaķīškalnu. Atkal prasās iet garām cilvēkiem. Nu, ja jau prasās, tad tā arī jādara. Nonākot pie Kaķīškalna, pāreju soļos - mērķtiecīgi kāpju augšā. Atkal vairāk eju garām, nekā mani kāds apsteidz. Mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums - gan jau cilvēki man sāks skriet un iet garām. Uzkāpjot kalnā, turpinu skriet. Atkal nākamais noskrējiens un atkal kāpiens - šoreiz uz Ķeizarskatu.
Turpinu skriet. Dīvani, bet mēdzu apdzīt arī cilvēkus, par kuriem zinu - viņi ir spēcīgāki/ ātrāki skrējēji par mani. Atkal lejā, pāri Lorupei, atkal augšā, atkal lejā un pirmā "bez-tiltu" upītes (Lorupes) šķērsošana. Vēl galīgi nav noskaņojuma slapināt kājas. Tomēr neizdodas. Tālāk jau jāskrien ar vienu mitru kāju. Bet tas drīz vien aizmirstas. Aizskrienu līdz gājēju tiltam pāri Gaujai. Tilts ir patīkami atsperīgs, bet vairāk uz vidu tomēr ciets - tas man nepatīk, šodien gribas atsperīgumu.Vēl mazliet un atkal kāpiens. Un tagad atpūta - skrējiens pa līdzenu taku. Var izbaudīt apkārtni. Ooo, re' kur bobsleja trase no otras puses. 8. kilometrs pieveikts. Ik pa brīdim skatos pulkstenī un rēķinu, kā man iet. Tas, ka kādam paskrienu garām vai kāds man paskrien garām, man pārāk neinteresē. Sākumā ir vēlme skriet pēc plāna - pirmai aplis (0.3 + 13.6 km) pusotrā stundā.
9 kilometri ~58 minūtēs. Tas nozīmē, ka plānu vajadzētu izpildīt.
11. kilometrs (viena piektā daļa pieveikta) - stunda un astoņas minūtes ar pusi. Sākas noskrējiens pa Siguldas Serpentīnu. Te jau man sāk cilvēki iet garām - tomēr mazā distance iet uz finišu. Kārtējo reizi sevi pārliecinu - man nekur nav jāsteidzas, man vēl padaudz priekšā.
12. kilometrs un pirmā dzirdinātava. Man gan te nekas nav vajadzīgs - viss vajadzīgais man ir uz muguras.
Vēl viens un esmu pie Siguldas pilsētas laukuma kalna. Šis laikam ir visjautrākais no visiem kalniem. Laikam jau tieši tāpēc tas ir izvēlēts, kā vienīgais, kas jāpieveic 4 reizes. Gan starta, gan finiša kalns. Uzrāpjos.
1h23min - cienījams rezultāts. Esmu mazliet priekšā cerētajam.

Man par lielu pārsteigumu augšā mani sagaida Ieviņa. Laikam izbrauciens ar velo nav sanācis. No pozitīvās puses - man būs vismaz kaut kāds atbalsts. Tomēr nē. Pirmais, ko dzirdu - "Kur ir mašīnas atslēgas?!!!!"
Atdodu atslēgas. Tā kā esmu apstājies, pie reizes paņemu kaut ko no ēdināšanas galda un mazliet aizvainots dodos tālāk. Tikai vēlāk iedomājos, ka patiesībā es jutos daudz komfortablāk - man šis lietutiņš nāca kā atsvaidzinājums, savukārt Ieviņai tas bija veids kā nosalt uz velo.
Skrienu tālāk. Nu jau trase kļuvusi daudz retāka. Skrienu, rāpjos, skrienu, rāpjos. Šķiet, ka skrienu autopilotā. Vēlāk, kad atcerēšos šo posmu, neko daudz par to nespēšu pateikt. Palēnām apdzenu pārīti cilvēku. Vēroju progresu pulkstenī.
Pārskrienu pāri Gaujas tiltam un ieskrienu B cilpā - 2 stundas un 45 minūtes. Zinu, ka B cilpa ir grūtāka. Lai gan A posmu esmu pieveicis aptuveni stundā un 20 minūtēs, B varētu prasīt aptuveni stundu (lai gan aptuveni divreiz īsāka distance). Kāpiens, skrējiens, atraktīvs tiesnesis (šķiet, ka vienīgais, kas cītīgi plaudē), kritums, mazliet kāpums, mazliet kritums. Jā, laiks tiek zaudēts uz visiem šiet kāpumiem.
Un pienāk pirmais apjukums. Esmu nonācis krustojumā, bet marķējumu neredzu. Mēģinu atcerēties karti. It kā bija garš skrējiens uz priekšu, bet tur pa labi uz koka mistisks punktiņš uzzīmēts - tādus punktiņus jau pirms tam esmu redzējis. Šķiet, ka punktiņi arī apzīmē virzienu.
Nav ne jausmas, cik ilgi stāvu, bet apnīk. Dodos tik uz priekšu. Sliktākajā gadījumā griezīšos atpakaļ. Tomēr pēc laika sāku pamanīt uz zemes marķējuma lentes. Kāpēc uz zemes? WTF? Par ko viņi domāja? Pirms tam visu laiku bija koku zaros.
Atmetu ideju, ka kāds mēģinājis novirzīt konkurentus, jo tad gan jau lentes netiktu mestas uz zemes.
Nekas, pasūdzēšos (lieki piebilst, ka pasūdzēšanos atceros tieši trīsreiz - pirmo reizi skrienot šajā gabalā, otro reizi skrienot un rakstot par saviem piedzīvojumiem)!
Skrējiens.
Kalns uz augšu. Lēnām kāpju. Paskatos uz aizmuguri un ieraugu, kā man tuvojas puisis baltā ar nūjām. "Nu? Kādas sajūtas?" viņam prasu. Saņemu atbildi: "Half's done!" Saprotu, ka esmu sasējies ar igauni. Neko darīt. Prasu viņam: "How's feelin'?" Tajā brīdī arī saprotu, ka laikam esmu mazliet saguris, ja tā vietā, lai pateiktu "How are you feeling?" spēju izspiest savārstījumu par "how's feelin'". Varbūt pie vainas kalns. Tomēr atbildi saņemu: "Thanks! You too!" Lieliska komunikācija.
Atkal skrējieni, kāpieni. Pēc kāda laika nonāku apdzīvotā vietā. Skrējiens pa asfaltu. Tad pa taku. Pieskrienu pie Siguldas pils, kurai jāskrien apkārt. Atkal sastopu atraktīvo tiesnesi. Paskrienu garām un ieraugu cilvēku plūsmu pretī (te trase abos virzienos saiet kopā). Esmu mazliet pārsteigts. Visu laiku skrienu gandrīz viens un te - tik daudz cilvēku!
Noskrējiens. Skrienu garām Gaujas tiltam, pirms kura mani apdzen kāds puisis.
Es: "Finiša sprints?"
Viņš: "Jā!" (34 kilometrnieks)
Lai tā būtu. Man vēl joprojām nav iemesla steigties. Priekšā vēl aptuveni pusmaratons (iespējams, grūtākais pusmaratons manā mūžā, ilgākais jau nu noteikti).
Sāku kāpt kalnā uz otrā apļa beigām. Skatos, ka manāmi tuvojos puisim, kas mani apsteidza. Pāris metrus pirms viņā mēģinu viņu uzmundrināt. Tikai vēlāk apzinos, ka varbūt nevajadzēja. Varbūt tas viņam tikai traucēja. Apdzenu (vai drīzāk - lēnām kāpju garām). Šķiet, ka kaut kur uz kalna ieraugu igauni, kas ar savām nūjām veikli rāpjas kalnā.
Kalnā beidzot mani satiek pienācīgi. Pasākuma vadītājs gan mani izliekas nemanām un skrienot garām man viņam jākliedz virsū: "Jā!" Tikai tad viņš mani ierauga un izrāda kādas dzīvības pazīmes.
Tātad šoreiz Ieviņai ir sanācis pasildīties un viņa man palīdz sakopties, cik nu man tas ir vajadzīgs. Esmu pieveicis 34km mazliet zem 3 stundām un 45 minūtēm. Atceros pagājušo gadu, kad veicu šādu distanci un man tā prasīja par stundu ilgāk. Šoreiz esmu gatavs doties tālāk. Jūtos labi.
Tā kā lietus ir beidzies, izlemju nomainīt drēbes. Pārvelku kreklus, buffu, cimdus. Labi, ka man ir palīgs, kas padod un paņem. Apēdu kaut ko no uzkodu galda. Iedzeru mazliet sporta dziras un ielieku somā koliņas pudeli. Pa vidam no starpfiniša izskrien igaunis.
"Es jūtos labi," saku Ieviņai un dejoju mūzikas ritmā.
Vēl piebilstu: "Esmu gatavs finiša sprintam!"
"Tad tiekamies pēc divām stundām?" seko jautājums.
"Protams!"
Un dodos tālāk.
Liktaņa ironija? Laikam tā to sauc. Aptuveni 50 metrus pēc izksriešanas iesāpas kāja. Šis aplis ir vēl vientuļāks. It kā skrienu reizē ar kādu puisi, tomēr mums nav īsti pa ceļam. Izskatās, ka viņam padodas noskrējieni, bet man toties kāpumi un skrējieni pa līdzenumu.
Pēc kāda laika (pārskrējienā uz Kaķīškalnu) tiesnesis man pasaka: "Astoņpadsmitais!"
"Nice!" ir viss, ko spēju atbildēt. Bet domas ir pavisam citādas.
"Kas notiek? Kā tas ir iespējams? Kaut ko tādu nebiju gaidījis!"
Apsteidzu puisi, ar kuru skrējām kopā. Laikam nu jau septiņpadsmitais.
Kaķīškalnā saprotu, ka varbūt tomēr ideja par to, ka esmu stiprāks kāpumos, nav bijusi pareiza. Esmu lēns. Pašā kalna augšā sēž fotogrāfs, kas mani (vai mūs) fotografē. Cenšos smaidīt. Tā vietā sanāk bilde, kur izskatos pēc pārlaimīga pajoliņa:


Taisnības labad jāsaka, ka citās bildēs izskatos pat diez gan respektabli:


Aizskrienu līdz Ķeizarkrēslam. Skrienot lejā sāku domāt, ka nedrīkst palaist garām konkurentu, lai pēc tam, kāpjot uz Ķeizarskatu, nebūtu jāvelkas. Aizmirstu gan, ka kāpjot kalnos vairs tomēr neesmu tik ātrs, kā gribētos.
39 kilometri. Vēl mazliet un būs maratons. Augšā. Lejā. Upe. Gaujas tilts (kas pa vidu vēl joprojām nav atsperīgs). Kāpiens kalnā. Turpat netālu ir igaunis. Paskatos lejā. Tuvākie sekotāji smagi iepaliek (nav redzami).
Vēl mazliet un būs maratons. Vēl mazliet un panākšu igauni. Līdzenumos viņš par mani ir lēnāks.
Tā arī ir. Man ir taisnība gan par maratons (kas tiek sasniegts), gan par igauņa apsteigšanu.
Serpentīts.
Vēl mazliet un būs dzirdināšans punkts. Šoreiz apstāšos. Šoreiz kaut ko uzēdīšu.
Iespējams, stāšanās bija kļūda. Stāvu un ēdu vīnogas. Te ir pārāk forši un doties tālāk galīgi negribas. Pieskrien igaunis, padzeras, apēd kaut ko un dodas tālāk. Tas nozīmē tikai vienu - jāsaņemas un jāskrien. Jāieiet atkal ritmā un tad jau jutīšos labi.
Apdzenam vēl divus puišus. Igaunis uz šauras taciņas grib jau mani laist garām, bet paziņoju viņam, ka pagaidām tempts mani apmierina.
Uz Gaujas tilta esam aptuveni 5 stundās un 15 minūtēs. Gan jau vēl aptuveni stunda vai mazliet vairāk. Paskrienu garām igaunim.
Dodos B cilpā. Aizskrienu līdz atraktīvajam tiesnesim, kur padzeros savu koliņu. Pie reizes arī pacienāju igauni, kas ir mani panācis. Cienāšana ir ne tikai labas gribas žests, bet arī stratēģija - lai nepaspēj no mani atrauties.
Atstāju koliņu pie tiesneša un dodos tālāk.
Atkal panāku igauni. Skrienam kādu laiciņu kopā, tomēr es sāku atrauties. Saprotu, ka nu jau pienācis laiks, kad grūti ir arī līdzenumos. 49. kilometrs. Un pienāk viens no brutālākajiem kalniem - kalns, kas negrib beigties. Nekas. Vēl šis, tad vēl viens un tad jau atliks tikai finiša kāpums. Protams, pa vidam arī pāris pārskrējieni.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Nākamais kāpums. Šķiet, ka dzirdu igauņa bļāvienu. Vai viņam būtu kādas problēmas? Bet varbūt pārklausījos? Pēkšņi jūtu nebijušas izjūtas. Asas sāpes - kāpjot kalnā, labo kāju sāk raut krampī. Par laimi nav pārāk nopietni, bet mazliet tas mani palēnina.
Atkal esmu uz asfalta. Gandrīz 51 km, gandrīz 6 stundas.
Izskatās, ka manī vēl kaut kāds pulveris ir - 52. km pieveicu 5:29, 53. km vēl ātrāk - 5:18. Pa ceļam atkal skrienu garām tiesnesim, pie kura atstāju koliņu. Kliedzu, lai padod koliņu. Ātri to dabūju, padzeros pat nestājoties. Mežģot roku iebāžu koliņu somā, neņemot to no muguras. Tas mani tikai kavētu. Pieskrienu pie pēdējās nogāzes. Divi puiši man ir priekšā (nav ne jausmas, vai mana distance). Ieraugu, ka viens no viņiem šļūz uz pakaļas. Ē, es arī varētu šo pamēģināt. Saķeras kājas un es jau šļūcu, tikai ne uz pakaļas. Šļūcu uz vēdera. Lieliska dubļu vanna. Koliņa izkrīt. Nākas prasīt palīdzību, lai ieliek atpakļ somā (negribas atkal mežģīt roku). Nu vēl pēdējais kilometrs. Un pieskrienu pie pēdējā kalna.
Kāpju augšā. Atkal krampis liek par sevi manīt, bet cenšos to ignorēt. Tas gan nav iespējams. Tomēr palēnām kāpju. Šķiet, ka krampis mani palēnina aptuveni par minūti salīdzinot ar iepriekšējo apli - augšā tieku aptuveni piecās minūtēs.
Paceļu rokas augšā. Esmu uzvarējis. Esmu pieveicis 54.5 km. Tomēr kāds man norāda, ka finišs ir vēl pārdesmit metrus tālāk. Es to zinu, bet tā vairs ir tikai formalitāte. Galvenais, ka es to esmu izdarījis. Vēl pēdējais skrējiens.

FINIŠS!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.