Pag, pag! Kas notiek? Rīgas maratons vēl nav noticis, bet top jau ieraksts par to? Kaut kas nav tīri...
Mazliet par vēsturi.
2009. gadā pirmo reizi piedalījos Rīgas maratonā. 5km distancē. Kāpēc? Tāpēc, ka darbā tika veidota komanda. Ja visi skrien, es arī skriešu. Es tomēr esmu komandas spēlētājs.
Skrēju kedās - nekā labāka (vai varbūt sliktāka - atkarīgs no tā, vai esi baspēdu skriešanas kultūras piekritējs) man toreiz nebija. Atceros, ka jau pēc kādiem 3km vairs nevarēju normāli paskriet. Vilkos. Kāds mani mēģināja uzmundrināt, bet šo cilvēku drīzāk gribējās sūtīt... Tomēr finišēju. Noskrēju 32:53.
Jutos varen lepni. To var redzēt pēc manas stājas un tā, kā turu cigareti zobos.
Nākamajā gadā atkal vajadzēja pārstāvēt darba komandu. Šis gads man īpaši palicis atmiņā nav. Bet šķiet, ka vismaz vienu reizi pirms tam devos arī uzskriet treniņa nolūkos. Rezultāts - 29:45 (6 min/km).
2011. gadā jau trenējos nopietnāk - šķiet, ka pat vairākas nedēļas pirms tam regulāri (2 reizes nedēļā) centos no rītiem doties paskriet pa 3 - 4 km. Bija grūti. Atceros, ka finišā vajadzēja uzsprintot (neatceros gan kāpēc), tomēr ātro skrējienu tomēr apturēju un finišā iedevos samērā mierīgā tempā - izrādās, ka no pārķertā tempa man rāva uz augšu. Rezultāts - 30:15 (6:03 min/km). Domāju, ka lēnāk nekā iepriekšējā gadā, jo biju tālākā starta koridorā. Varbūt arī karstums (šis bija gads, kad mans kolēģis, kas skrēja 10 km, tika aizvests ar ātrajiem).
2011tais bija arī pārmaiņu gads - sāku piedalīties piedzīvojumu sacensībās. Ar laiku sapratām - ja vēlamies kaut ko sasniegt nāksies mācīties orientēties. Līdz ar to arī regulāri skriešanas treniņi.
Pa ziemu sāku doties uz sporta klubu no rītiem skriet. Pavasarī paskraidīju pa āru un 2012. gadā biju gatavs pieteikties pusmaratona distancei. Vismaz man tā šķita. Protams, finišēju. Bet pēdējie 3 km bija grūti! Ļoti grūti. Tikai vēlāk sapratu, ko bija domājis garām skrienošais ar jautājumu, vai es gadījumā nedzirdu, kā dzeguze kūko. Par maz treniņu, nekāda treniņu plāna. Tāds arī rezultāts. Tomēr krietni labāks par iepriekšējiem gadiem - mans pirmais pusmaratons pieveikts 1:57:16 (5:33 min/km, labāks nekā visi piecīši pirms tam). Sakarīgi pastaigāt nespēju visu nākamo darba nedēļu.
Pēc tam jau sāku skraidīt biežāk. Gan pa asfaltu, gan mežā orientējoties. Pēc kārtējajām grūtajām sacensībām (Siguldas Kalnu maratons 33km distance) sapratu, ka 2013. gadā gribu noskriet maratonu un ka treniņiem jāpieiet ar lielāku nopietnību, jāsastāda treniņu plāns. Tāds arī tapa.
Ar janvāri sāku savu ceļu uz 42.195 km. Regulāri treniņi. Bija brīži, kad bija grūti, jo treniņus biju izvēlējies salīdzinoši intensīvus, pie tam 5 dienas pēc kārtas, kam sekoja divas (fizisko aktivitāšu) brīvdienas. Līdz ar to dažreiz ceturtdienās, skrienot uz un no darba, vilkos kā gliemezis. Bet neviens neteica, ka būs viegli.
Paspēju arī apslimt nedēļu pirms liktenīgās dienas, tomēr par laimi paspēju arī atveseļoties (vēlāk gan sapratu, ka tas gan jau atstāja iespaidu uz manu sniegumu).
Liktenīgajā dienā kārtējo reizi varēju dabūt mācību par pārķertu startu (vai pēc-slimības startu). Ja pirmo pusi veicu ļoti labā ātrumā, tad otrajā biju vienkārši nožēlojams. Tomēr galvenais bija finišēt. 3 stundas 32 minūtes un 3 sekundes (5:01 min/km, un atkal krietni labāks temps par iepriekšējiem gadiem). Šoreiz finišā arī bija finiša spurts un intervija kādam televīzijas kanālam (tomēr maratons).
Man personīgi šī bilde patīk labāk nekā tā no 2009. gada. Interesanti, ka sakarīgi pastaigāt spēju jau pāris dienas pēc maratona (treniņi dara savu).
Tāda ir vēsture, ko šajā vakarā atcerējos. Laikam jau Rīgas maratons man ir īpašs. Pirmais pilngadības piecītis (šķiet, ka iepriekšējo reizi tik garu gabalu biju pieveicies 1998. gadā Tautas dziesmu maratonā). Pirmā pusīte. Pirmais maratons. Pirmā lepnā bilde ar pīpi zobos pēc noskrieta piecīša. Kā arī pirmā bilde, kurā nav uzspīlēts lepnums, bet gan vienkārši cilvēks, kura būtība saka - es to izdarīju un jūtos labi.
Organizatori sola, ka šis gads būs īpašs - sakarā ar Rīga 2014 maratons būs grandiozāks nekā ierasts. Arī man tas būs īpašs... Piecus gadus esmu audzis kā skrējējs kopā ar šo maratonu, tomēr šogad ir pienācis laiks apstāties. Šis nav mans gads. Šis gads ir jāizlaiž.
Lēmums bija grūts, ņemot vērā visus solījumus par to, cik šogad viss būs forši, tomēr šodien sev pavaicāju, kāpēc es skrienu. Lai gan man patīk skriet pa asfaltu, man patīk pieveikt garas distances, tomēr skriet sāku piedzīvojumu sacensību dēļ. Un tās manā dzīvē vēl joprojām ir svarīgākas par noskrietu maratonu. Protams, varētu noskriet maratonu Rīga, bet vai pēc 2 nedēļām būšu gatavs piedalīties xRace Saldus posmā? Vai pēc 3 nedēļām būšu gatavs bradāt pa Igaunijas purviem 24h no vietas? Varbūt, bet šoreiz riskēt negribu.
Visbeidzot! Kāpēc tapa šis ieraksts?
Dažreiz arī es mēdzu izklausīties banāls - šī bija cīņa starp prātu un sirdi. Un prāts uzvarēja. Bet tas nenozīmē, ka sirdij nesāp.
Vēl joprojām gribu skriet Rīgā. Vēl joprojām ir tā sajūta, ka varbūt tomēr vajadzēja. Gribas izkliegt savu sāpi uz āru, lai visi dzird:
P.S. Tiem, kas nezina - pēc maratona aliņš gardāks:
Mazliet par vēsturi.
2009. gadā pirmo reizi piedalījos Rīgas maratonā. 5km distancē. Kāpēc? Tāpēc, ka darbā tika veidota komanda. Ja visi skrien, es arī skriešu. Es tomēr esmu komandas spēlētājs.
Skrēju kedās - nekā labāka (vai varbūt sliktāka - atkarīgs no tā, vai esi baspēdu skriešanas kultūras piekritējs) man toreiz nebija. Atceros, ka jau pēc kādiem 3km vairs nevarēju normāli paskriet. Vilkos. Kāds mani mēģināja uzmundrināt, bet šo cilvēku drīzāk gribējās sūtīt... Tomēr finišēju. Noskrēju 32:53.
Jutos varen lepni. To var redzēt pēc manas stājas un tā, kā turu cigareti zobos.
Nākamajā gadā atkal vajadzēja pārstāvēt darba komandu. Šis gads man īpaši palicis atmiņā nav. Bet šķiet, ka vismaz vienu reizi pirms tam devos arī uzskriet treniņa nolūkos. Rezultāts - 29:45 (6 min/km).
2011. gadā jau trenējos nopietnāk - šķiet, ka pat vairākas nedēļas pirms tam regulāri (2 reizes nedēļā) centos no rītiem doties paskriet pa 3 - 4 km. Bija grūti. Atceros, ka finišā vajadzēja uzsprintot (neatceros gan kāpēc), tomēr ātro skrējienu tomēr apturēju un finišā iedevos samērā mierīgā tempā - izrādās, ka no pārķertā tempa man rāva uz augšu. Rezultāts - 30:15 (6:03 min/km). Domāju, ka lēnāk nekā iepriekšējā gadā, jo biju tālākā starta koridorā. Varbūt arī karstums (šis bija gads, kad mans kolēģis, kas skrēja 10 km, tika aizvests ar ātrajiem).
2011tais bija arī pārmaiņu gads - sāku piedalīties piedzīvojumu sacensībās. Ar laiku sapratām - ja vēlamies kaut ko sasniegt nāksies mācīties orientēties. Līdz ar to arī regulāri skriešanas treniņi.
Pa ziemu sāku doties uz sporta klubu no rītiem skriet. Pavasarī paskraidīju pa āru un 2012. gadā biju gatavs pieteikties pusmaratona distancei. Vismaz man tā šķita. Protams, finišēju. Bet pēdējie 3 km bija grūti! Ļoti grūti. Tikai vēlāk sapratu, ko bija domājis garām skrienošais ar jautājumu, vai es gadījumā nedzirdu, kā dzeguze kūko. Par maz treniņu, nekāda treniņu plāna. Tāds arī rezultāts. Tomēr krietni labāks par iepriekšējiem gadiem - mans pirmais pusmaratons pieveikts 1:57:16 (5:33 min/km, labāks nekā visi piecīši pirms tam). Sakarīgi pastaigāt nespēju visu nākamo darba nedēļu.
Pēc tam jau sāku skraidīt biežāk. Gan pa asfaltu, gan mežā orientējoties. Pēc kārtējajām grūtajām sacensībām (Siguldas Kalnu maratons 33km distance) sapratu, ka 2013. gadā gribu noskriet maratonu un ka treniņiem jāpieiet ar lielāku nopietnību, jāsastāda treniņu plāns. Tāds arī tapa.
Ar janvāri sāku savu ceļu uz 42.195 km. Regulāri treniņi. Bija brīži, kad bija grūti, jo treniņus biju izvēlējies salīdzinoši intensīvus, pie tam 5 dienas pēc kārtas, kam sekoja divas (fizisko aktivitāšu) brīvdienas. Līdz ar to dažreiz ceturtdienās, skrienot uz un no darba, vilkos kā gliemezis. Bet neviens neteica, ka būs viegli.
Paspēju arī apslimt nedēļu pirms liktenīgās dienas, tomēr par laimi paspēju arī atveseļoties (vēlāk gan sapratu, ka tas gan jau atstāja iespaidu uz manu sniegumu).
Liktenīgajā dienā kārtējo reizi varēju dabūt mācību par pārķertu startu (vai pēc-slimības startu). Ja pirmo pusi veicu ļoti labā ātrumā, tad otrajā biju vienkārši nožēlojams. Tomēr galvenais bija finišēt. 3 stundas 32 minūtes un 3 sekundes (5:01 min/km, un atkal krietni labāks temps par iepriekšējiem gadiem). Šoreiz finišā arī bija finiša spurts un intervija kādam televīzijas kanālam (tomēr maratons).
Man personīgi šī bilde patīk labāk nekā tā no 2009. gada. Interesanti, ka sakarīgi pastaigāt spēju jau pāris dienas pēc maratona (treniņi dara savu).
Tāda ir vēsture, ko šajā vakarā atcerējos. Laikam jau Rīgas maratons man ir īpašs. Pirmais pilngadības piecītis (šķiet, ka iepriekšējo reizi tik garu gabalu biju pieveicies 1998. gadā Tautas dziesmu maratonā). Pirmā pusīte. Pirmais maratons. Pirmā lepnā bilde ar pīpi zobos pēc noskrieta piecīša. Kā arī pirmā bilde, kurā nav uzspīlēts lepnums, bet gan vienkārši cilvēks, kura būtība saka - es to izdarīju un jūtos labi.
Organizatori sola, ka šis gads būs īpašs - sakarā ar Rīga 2014 maratons būs grandiozāks nekā ierasts. Arī man tas būs īpašs... Piecus gadus esmu audzis kā skrējējs kopā ar šo maratonu, tomēr šogad ir pienācis laiks apstāties. Šis nav mans gads. Šis gads ir jāizlaiž.
Lēmums bija grūts, ņemot vērā visus solījumus par to, cik šogad viss būs forši, tomēr šodien sev pavaicāju, kāpēc es skrienu. Lai gan man patīk skriet pa asfaltu, man patīk pieveikt garas distances, tomēr skriet sāku piedzīvojumu sacensību dēļ. Un tās manā dzīvē vēl joprojām ir svarīgākas par noskrietu maratonu. Protams, varētu noskriet maratonu Rīga, bet vai pēc 2 nedēļām būšu gatavs piedalīties xRace Saldus posmā? Vai pēc 3 nedēļām būšu gatavs bradāt pa Igaunijas purviem 24h no vietas? Varbūt, bet šoreiz riskēt negribu.
Visbeidzot! Kāpēc tapa šis ieraksts?
Dažreiz arī es mēdzu izklausīties banāls - šī bija cīņa starp prātu un sirdi. Un prāts uzvarēja. Bet tas nenozīmē, ka sirdij nesāp.
Vēl joprojām gribu skriet Rīgā. Vēl joprojām ir tā sajūta, ka varbūt tomēr vajadzēja. Gribas izkliegt savu sāpi uz āru, lai visi dzird:
ES NEPIEDALĪŠOS RĪGAS MARATONĀ
UN
MAN
TAS
BESĪ!
P.S. Tiem, kas nezina - pēc maratona aliņš gardāks:
Nu jāsaka, ka periodā starp 2012. gadu un 2013. gadu esi pamatīgi uzkačājis formu o_O . Es arī tā gribu, bet par to Nordea maratonu neškrobies, Tev gadi pietiks, lai vēl pārdesmit reizes to noskrie
ReplyDeleteKad prāts uzvar sirdi, tad besis ir pilnīgi pamatots un saprotams.
ReplyDelete