Iepriekšējās nedēļas nogales (03.08, 04.08) Līdzsvars ar 20 stundu kontrollaiku (ko pilnībā arī izmantojām) bija tikai iesildīšanās. Iesildīšanās šai nedēļas nogalei (10.08, 11.08), kad notika RAID 24h piedzīvojumu sacensības. Lai gan mēs ar Snadi jau esam šādās sacensībās piedalījušies, savā parastajā sastāvā šādās sacensībās vēl neesam startējuši.
Šoreiz viss sākas jau piektdienā, kad pa taisno pēc darba dodamies uz Latgali. Šoreiz sacensības notiek pie Ežezera apdzīvotā vietā Ezernieki. Ceļa garums - 285 km. Pa vidu paēdot vakariņas sanāk sacensību centrā ierasties jau tumsā - mazliet pēc vienpadsmitiem vakarā. Teltu uzcelšana, pāris aliņi un tad jau jāliekas uz auss.
Vakariņas Čili pica wanna-be Jēkabpilī
Vai nu aliņi vai piektdienas nogurums, bet vismaz es aizmiegu diez gan labi. Problēma gan tāda, ka pieceļos arī tīri labi - pirms astoņiem. Neko darīt. Palēnām sāku kārpīties ārā. Piereģistrējamies. Kaut ko sākam krāmēties. Vēl jāpamodina Snadis. Un drīz jau esam paēduši brokastis un sākam domāt par startu. Vēl kapteiņu sanāksme, kuras laikā kārtējo reizi tiek noskaidroti visiem zināmas lietas (vismaz man tā šķiet) un palēnām dodamies starta virzienā.
Starp citu, šāda tipa sacensībās posmi un to apraksti ir zināmi jau pirms tam - maršruta aprakstu dabūjām līdz ar reģistrēšanos.
Ir skaidrs, ka pirmajā posmā varam izmantot vienu velosipēdu. Tātad viens brauks, divi skries. Vienojamies, ka uz velo brauks Ieviņa.
Sacensības var sākties. Dabūjam kartes. Un pirmā kļūda - tā vietā, lai papētītu kartes, paņemam vienu un dodamies distancē. Diez gan veiksmīgi atrodam divus punktus, kā arī ir nojausma par "slēpto punktu" - kontrolpunktu purviņā,visvērtīgāko no punktiem, kura atrašanās vietu viegli varēja noteikt ar citas kartes palīdzību. Šis punkts jāapmeklē diviem no komandas. Vienojamies, ka dosimies ar Snadi, bet Ieviņa tikmēr paņems citu punktu, kas jāņem vienam dalībniekam, kā arī savāks vajadzīgo informāciju.
Tā kā neesam apskatījuši citas kartes, tad uz purviņu dodamies pa taisno cauri brikšņiem uz vietu, kur varētu būt punkts. Ne tikai varētu, bet arī atrodas. Vienīgi mēs šo punktu neievērojam, jo pieejam no nepareizas puses. Līdz ar to izdomājam doties uz blakus purviņu, kas vairs nav tik viegli brienams. Te pazaudējam kādu pusstundiņu. Toties redzam divas stirnas. Beigās pieejam tam pašam pirmajam purviņam no otras puses, ieraugām punktu, paņemam un skrienam uz tikšanās vietu. Pretī jau brauc pirmā komanda, kas dodas uz nākamo posmu. Kļūdas maksā dārgi.
Aizskrienam uz tikšanās vietu, kur mūs jau sagaida Ieviņa. Uzzinām divu punktu atrašanās vietu un dodamies tiem pakaļ. Viens tur pat pie sacensību centra. Pēc tā arī sēžamies uz velo un dodamies uz nākamo posmu.
Peldēšana.
Pieskrienam pie ezera. Uzmetu acis kompasam un nospriežu, ka jāpeld turpat, kur piepeldējušas citas komandas. Atšķirībā no citām komandām mums nav nekādu palīglīdzekļu - izmantojam tikai savas rokas un kājas. Ieviņa ik pa brīdim izmanto Snadi vai mani. Kaut kā aizkuļamies līdz saliņai un sākam meklēt punktu. Pēc aptuveni piecu minūšu meklēšanas sāku pētīt karti. Saprotu, ka laikam neesam startējuši no pareizās vietas - līdz ar to, lai gan azimuts bija pareizs, tomēr sākumpunkts (līdz ar to arī beigu punkts) nebija pareizs. Tad nu atkal esam pazaudējuši diez gan daudz laika.
Neko darīt, sākam appeldēt pareizās saliņas. Palēnām savācam visus punktus un peldam ārā. Esam daudz lēnāki par pārējiem. Un vēl šīs divas kļūdas abos pirmajos posmos. Šķiet, ka pirmajās 4 stundās esam jau pazaudējuši vienu stundu, kā arī sabojājuši vienu karti un vienu maršruta aprakstu - izrādās, ka mana ūdens drošā karšu mape ir paspējusi laist cauri ūdeni. Par laimi sākumā iedots pa diviem eksemplāriem no visiem papīriem.
Dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur tieši atbrīvojas viena kanoe laiva (varam doties kanoe, kāju vai velo posmā). Sēžamies kanoe un šķiet izbraucam optimālo maršrutu. Protams, kārtējo reizi mums ir iešķiebta šķība laiva, kas negrib braukt taisni.
Pēc kanoe sēžamies uz velo. Tas ir stratēģisks lēmums - zinām, ka pēc šiem diviem (kāju un velo) posmiem atkal būs velo, līdz ar to gribam dažādību. Velo pirmie divi punkti jāvāc vadoties pēc apmēram 45 gadu vecas kartes. Sākumā aizbraucam mazliet nepareizi, tomēr tad izvēlos drošo ceļu un viss aiziet. Ar pāris apstāšanās reizēm paņemam pirmos divus punktus (izrādās 45 gados mainās ne tikai mazie ceļi, bet arī šosejas), pēc tam jau iebraucam citā (mūsdienu) kartē. Pirmais punkts neiepriecina - jārāpjas ~ 5m kokā. Saprotam, ka mums tas nebūs pa spēkam un dodamies tālāk. Nākamais punkts jau viegls. Pēc tā atkal sacensību centrs, kur atstājam velo un dodamies ar kājām (atkal izmantojot 67. gada karti). Pirmo punktu paņemam ātri. Otro neejam apkārt pa taciņām, bet ejam pa taisno. Uzejam virsū diez gan veiksmīgi. Pēc tam gan mazliet noveicas ar uziešanu pareizajai taciņai, kur ieraugam jau zināmo velo posma punktu.
Mēs neesam pazuduši - man rokās kompass
Nākamais punkts ir bērziņā 3 līdz 4 metru augstumā. Blakus vēl citi bērziņi, līdz ar to izmantojam visus dabas dotos kāpšļus, lai paņemtu šo punktu. Bērziņu, kurā punkts, mazliet noliecam, bet pārējos izmantojam kā liftu, lai paceltu Ieviņu līdz punktam. Pēc tam fiksi atzīmējas arī Snadis un es. Maza aizķeršanās pie pēdējā kāju posma punkta (sakarā ar pārcelto šoseju), bet drīz jau skrienam atpakaļ uz sacensību centru.
Saprotam, ka bez skriešanas neiztikt. Zinām, ka aiznākamā posma sākumā jānonāk vēl pa gaismu - tajā no torņa augšas jāmeklē divi punkti (pēc bildēm). Tad nu dodamies ar velo nākamajā posmā. Ir apmācies un neizskatās labi. Ja citā dienā vēl varētu paspēt, tad šodien jau deviņos ir patumšs.
Pie torņa nonākam bez starpgadījumiem, bet ir jau tumšs. Šo brīdi varētu nosaukt par pēdējo krēslas brīdi pirms nakts. Bet varbūt tā jau ir nakts. Katrā ziņā rāpjamies augšā, jo tornī ir arī punkts. Pa ceļam satiekam MySport komandu, kas mums pakonsultē par viena punkta atrašanās vietu. Uzkāpjam augšā - it kā vēl kaut ko saredzu tur, kur viņi mums teikuši. Tad nu tur arī dosimies. Nokāpjot lejā, vēlreiz apskatos karti un attēlus. Saprotu, ka patiesībā zinu arī otra punkta atrašanās vietu. Sāk līt un mēs dodamies pēc abiem punktiem.
Pirmais punkts ir pļavā, krūmos. Meklējam to kādu pusstundu - pļava ir diez gan liela un tomēr tumsā neko no tā torņa neesmu redzējis, līdz ar to meklēšana rit uz labu laimi. Beigās jau esam gandrīz atmetuši cerības, bet pēkšņi atrodam punktu pavisam netālu no vietas, kur atstājām velo.
Tad nu dodamies uz nākamo vietu. Tā kā šī ir atrasta pēc kartes, vietu zinām pavisam precīzi. Lietus ik pa brīdim pieņemas spēkā. Pēc punkta atrašanas sāk gāzt kā no spaiņiem. Saprotam, ka prātīgāk būs doties atpakaļ uz sacensību centru pa šoseju, nevis paņemt vienu piecpunktīgo kontrolpunktu - braukšana uz to būtu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem un šādā lietū tas būtu pārāk lēni. Jau braukšana pa šoseju ir izaicinājums.
Pēc laika esam sacensību centrā. Mazliet atkopjamies un aprunājamies ar citām komandām, kas jau bijušas nākamjā - kanoe nakts posmā. Izrādās, ka viņiem vējš bijis tik liels, ka nav spējuši paņemt nevienu punktu. Tomēr lietus ir mitējies un mēs izlemjam doties ezerā.
Pa ceļam satiekam vietējos, kas izbraukuši pavizināties. Šķiet, ka viņi mums sola pa seju, jo esam viņus apžilbinājuši (viņi pārvietojas bez lukturīšiem). Tomēr škiramies. Mēģinam arī mēs ik pa brīdim pārvietoties bez lukturīšiem, tomēr tas ir pagrūti - nakts ir ļoti tumša. Vienu punktu paņemam un tas ir arī bijis mūsu mērķis - viens punkts paņemts nozīmē, ka nedabūsim sodu par izlaistu posmu. Dodamies atpakaļ uz krastu. Nu jau vieglāk pārvietoties pa tumsu, jo parādījušās zvaigznes un uzlabojusies redzamība. Līdz ar to pārvietojamies bez lukturīšiem.
Esam krastā un taisām pirmo kārtīgo atpūtu. Pārģērbjamies. Uzēdam. Padomājam par nākamajiem posmiem. Viens ir skaidrs - būs izaicinājums.
Dodamies tālāk. Nakts, grantinieks. Minās lēni. Piebraucam pie vietas, kur vajadzētu būt starpfinišam, bet nekā nav. Sākam riņķot, bet neko nevar atrast. Atkal jau pazaudēts dārgais laiks (gan jau atkal kāda pusstunda). Beigās tomēr atrodam tur pat blakus. Kā gan varēja nepamanīt šitik lielu ceļu. Laikam jau nakts dara savu.
Noliekam velo un dodamies kāju posmā. Šis varētu būt izaicinošs - aprakstā teikts, ka posms ir 17 km garš (protams, pa optimālo līniju). Pulkstenis nu jau ir pāri trijiem (vai varbūt jau tuvojas četri). Ieviņa sāk migt ciet. Laikam arī iemieg. Jāiešauj kafijas šots. Tas palīdz. Kā saka Ieviņa - pretīgā garša pamodināja.
Tādi mēs izskatāmies tumsā pusaizmigušas Ieviņas acīm
Paņemam pirmo punktu, tad dodamies uz karjeru. Ja līdz šim man bija iebildumi pret estrādēm (cits stāsts), tad tagad, iespējams, tādi radīsies pret karjeriem. Pirmkārt, šis starpfinišs (kuru tikko bijām meklējuši pusstundu) bija karjerā. Tagad arī šis punkts. Meklējam kādu stundu, bet rokā nevedās. Un tad atnāk viena ekspertu komanda (eksperti ir tie, kuriem sacensības ilgst 44 stundas) un ātri vien atrod. Un kā mēs tādu neatradām. Punkts acu priekšā. Piecreiz esam gājuši tam garām.
Nākamais atkal vieglais punkts. Pēc tam gan atkal izaicinājums. Kārtējo reizi karte un realitāte ir divas dažādas lietas, līdz ar to mazliet pamaldāmies. Sāk līt. Sāk gāzt. Tomēr punktu atrodam (daļēji ar citas komandas palīdzību). Tad nu kopā ar šiem arī dodamies ārā no šī posma (tuvojas kontrollaiks).
Mēs vēl uzdrošināmies paņemt vēl vienu vieglo punktu un arī dodamies uz starpfinišu. Ierodamies apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika (starp citu, par kavētu kontrollaiku posms netiek ieskaitīts). Lietus ir mitējies. Nezinu gan kad. Tādas lietas vairs neievēroju.
Dodamies priekšpēdējā posmā ar velo. Savācam divus punktus. Mīšanās ir apgrūtināta - tomēr divreiz gāzis. Ceļi ir klāti ar māliem. Velo knapi velkas kalnos. Pēc kalna augšā uzreiz seko kalns lejā, kas arī nav daudz vieglāks, jo velo slīd. Protams, pēc kalna lejā atkal seko kalns augšā. Vieni vienīgi amerikāņu kalniņi. Vienīgā atšķirība - lēni un grūti. Un nespiedzam.
Domājam vēl par viena punkta paņemšanu, kuram braucam garām, tomēr izlamjam par drošo neņemšanu un iekļaušanos kontrollaikā, nevis riskēšanu (vēlāk saprotu, ka vajadzēja riskēt).
Nonākam sacensību centrā, kur jau tusējas visas komandas. Vēl pēdējais posms. Izlemjam, ka es došos ar velo pakaļ vienam punktam, tikmēr pārējie skries uz citu punktu, kur es tiem piebiedrošos pēc tam. Vairāk punktus šodien nepaņemsim.
Izrādās, ka mans punkts ir sarūsējis ūdens tornis.
Apmēram šādi izskatījās tornis
Protams, tornī jārāpjas augšā. Kāpnes šūpojas, bet - kas jādara, jādara. Nopriecājos, ka neesam sūtījuši Ieviņu uz šo punktu. Kaut kā uzrāpjos.
Sēžos velo un dodos satikt Ieviņu un Snadi. Viņi jau mani gaida pie punkta. Pēc punkta paņemšanas nolaižam velo sēdekli, lai Ieviņa var braukt. Mēs ar Snadi skrienam. Šķiet, ka ātrums ~ 5 min/km. Nodomāju, ka nav peļams priekš 24. stundas.
Esam nonākuši atpakaļ sacensību centrā. Vēl pēdējais uzdevums - aizpeldēt līdz finišam (tā kā skolā nav dušas, tad tieši šāds ir mazgāšanās risinājums). Tas ir izdarīts. Tad nu tagad tikai jānolasa čipi, jāpaēd un jāpaguļ. Dodamies gulēt mazliet pēc vieniem, Snadis (viņš laikam nav vēl gulējis) mūs pamodina mazliet pirms diviem uz apbalvošanu. Kā izrādās ar visām savām kļūdām esam iekļuvuši TOP6 (t.i. mums ir 6. vieta). No vienas puses - labs rezultāts. No otras - kas būtu, ja nebūtu kļūdas...
Novācam teltis un dodamies ceļā. 45 minūtes miega, kāds Red Bull un kāds kafijas šots pa ceļam un patiesībā gandrīz 300 km nav tik traki arī pēc negulētas nakts.
Visbeidzot atziņa - domāt, domāt un vēlreiz domāt. Mazliet mazāk skriet (jo vairāk domāt).
Nākamgad 44h?
Šoreiz viss sākas jau piektdienā, kad pa taisno pēc darba dodamies uz Latgali. Šoreiz sacensības notiek pie Ežezera apdzīvotā vietā Ezernieki. Ceļa garums - 285 km. Pa vidu paēdot vakariņas sanāk sacensību centrā ierasties jau tumsā - mazliet pēc vienpadsmitiem vakarā. Teltu uzcelšana, pāris aliņi un tad jau jāliekas uz auss.
Vakariņas Čili pica wanna-be Jēkabpilī
Vai nu aliņi vai piektdienas nogurums, bet vismaz es aizmiegu diez gan labi. Problēma gan tāda, ka pieceļos arī tīri labi - pirms astoņiem. Neko darīt. Palēnām sāku kārpīties ārā. Piereģistrējamies. Kaut ko sākam krāmēties. Vēl jāpamodina Snadis. Un drīz jau esam paēduši brokastis un sākam domāt par startu. Vēl kapteiņu sanāksme, kuras laikā kārtējo reizi tiek noskaidroti visiem zināmas lietas (vismaz man tā šķiet) un palēnām dodamies starta virzienā.
Starp citu, šāda tipa sacensībās posmi un to apraksti ir zināmi jau pirms tam - maršruta aprakstu dabūjām līdz ar reģistrēšanos.
Ir skaidrs, ka pirmajā posmā varam izmantot vienu velosipēdu. Tātad viens brauks, divi skries. Vienojamies, ka uz velo brauks Ieviņa.
Sacensības var sākties. Dabūjam kartes. Un pirmā kļūda - tā vietā, lai papētītu kartes, paņemam vienu un dodamies distancē. Diez gan veiksmīgi atrodam divus punktus, kā arī ir nojausma par "slēpto punktu" - kontrolpunktu purviņā,visvērtīgāko no punktiem, kura atrašanās vietu viegli varēja noteikt ar citas kartes palīdzību. Šis punkts jāapmeklē diviem no komandas. Vienojamies, ka dosimies ar Snadi, bet Ieviņa tikmēr paņems citu punktu, kas jāņem vienam dalībniekam, kā arī savāks vajadzīgo informāciju.
Tā kā neesam apskatījuši citas kartes, tad uz purviņu dodamies pa taisno cauri brikšņiem uz vietu, kur varētu būt punkts. Ne tikai varētu, bet arī atrodas. Vienīgi mēs šo punktu neievērojam, jo pieejam no nepareizas puses. Līdz ar to izdomājam doties uz blakus purviņu, kas vairs nav tik viegli brienams. Te pazaudējam kādu pusstundiņu. Toties redzam divas stirnas. Beigās pieejam tam pašam pirmajam purviņam no otras puses, ieraugām punktu, paņemam un skrienam uz tikšanās vietu. Pretī jau brauc pirmā komanda, kas dodas uz nākamo posmu. Kļūdas maksā dārgi.
Aizskrienam uz tikšanās vietu, kur mūs jau sagaida Ieviņa. Uzzinām divu punktu atrašanās vietu un dodamies tiem pakaļ. Viens tur pat pie sacensību centra. Pēc tā arī sēžamies uz velo un dodamies uz nākamo posmu.
Peldēšana.
Pieskrienam pie ezera. Uzmetu acis kompasam un nospriežu, ka jāpeld turpat, kur piepeldējušas citas komandas. Atšķirībā no citām komandām mums nav nekādu palīglīdzekļu - izmantojam tikai savas rokas un kājas. Ieviņa ik pa brīdim izmanto Snadi vai mani. Kaut kā aizkuļamies līdz saliņai un sākam meklēt punktu. Pēc aptuveni piecu minūšu meklēšanas sāku pētīt karti. Saprotu, ka laikam neesam startējuši no pareizās vietas - līdz ar to, lai gan azimuts bija pareizs, tomēr sākumpunkts (līdz ar to arī beigu punkts) nebija pareizs. Tad nu atkal esam pazaudējuši diez gan daudz laika.
Neko darīt, sākam appeldēt pareizās saliņas. Palēnām savācam visus punktus un peldam ārā. Esam daudz lēnāki par pārējiem. Un vēl šīs divas kļūdas abos pirmajos posmos. Šķiet, ka pirmajās 4 stundās esam jau pazaudējuši vienu stundu, kā arī sabojājuši vienu karti un vienu maršruta aprakstu - izrādās, ka mana ūdens drošā karšu mape ir paspējusi laist cauri ūdeni. Par laimi sākumā iedots pa diviem eksemplāriem no visiem papīriem.
Dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur tieši atbrīvojas viena kanoe laiva (varam doties kanoe, kāju vai velo posmā). Sēžamies kanoe un šķiet izbraucam optimālo maršrutu. Protams, kārtējo reizi mums ir iešķiebta šķība laiva, kas negrib braukt taisni.
Pēc kanoe sēžamies uz velo. Tas ir stratēģisks lēmums - zinām, ka pēc šiem diviem (kāju un velo) posmiem atkal būs velo, līdz ar to gribam dažādību. Velo pirmie divi punkti jāvāc vadoties pēc apmēram 45 gadu vecas kartes. Sākumā aizbraucam mazliet nepareizi, tomēr tad izvēlos drošo ceļu un viss aiziet. Ar pāris apstāšanās reizēm paņemam pirmos divus punktus (izrādās 45 gados mainās ne tikai mazie ceļi, bet arī šosejas), pēc tam jau iebraucam citā (mūsdienu) kartē. Pirmais punkts neiepriecina - jārāpjas ~ 5m kokā. Saprotam, ka mums tas nebūs pa spēkam un dodamies tālāk. Nākamais punkts jau viegls. Pēc tā atkal sacensību centrs, kur atstājam velo un dodamies ar kājām (atkal izmantojot 67. gada karti). Pirmo punktu paņemam ātri. Otro neejam apkārt pa taciņām, bet ejam pa taisno. Uzejam virsū diez gan veiksmīgi. Pēc tam gan mazliet noveicas ar uziešanu pareizajai taciņai, kur ieraugam jau zināmo velo posma punktu.
Mēs neesam pazuduši - man rokās kompass
Nākamais punkts ir bērziņā 3 līdz 4 metru augstumā. Blakus vēl citi bērziņi, līdz ar to izmantojam visus dabas dotos kāpšļus, lai paņemtu šo punktu. Bērziņu, kurā punkts, mazliet noliecam, bet pārējos izmantojam kā liftu, lai paceltu Ieviņu līdz punktam. Pēc tam fiksi atzīmējas arī Snadis un es. Maza aizķeršanās pie pēdējā kāju posma punkta (sakarā ar pārcelto šoseju), bet drīz jau skrienam atpakaļ uz sacensību centru.
Saprotam, ka bez skriešanas neiztikt. Zinām, ka aiznākamā posma sākumā jānonāk vēl pa gaismu - tajā no torņa augšas jāmeklē divi punkti (pēc bildēm). Tad nu dodamies ar velo nākamajā posmā. Ir apmācies un neizskatās labi. Ja citā dienā vēl varētu paspēt, tad šodien jau deviņos ir patumšs.
Pie torņa nonākam bez starpgadījumiem, bet ir jau tumšs. Šo brīdi varētu nosaukt par pēdējo krēslas brīdi pirms nakts. Bet varbūt tā jau ir nakts. Katrā ziņā rāpjamies augšā, jo tornī ir arī punkts. Pa ceļam satiekam MySport komandu, kas mums pakonsultē par viena punkta atrašanās vietu. Uzkāpjam augšā - it kā vēl kaut ko saredzu tur, kur viņi mums teikuši. Tad nu tur arī dosimies. Nokāpjot lejā, vēlreiz apskatos karti un attēlus. Saprotu, ka patiesībā zinu arī otra punkta atrašanās vietu. Sāk līt un mēs dodamies pēc abiem punktiem.
Pirmais punkts ir pļavā, krūmos. Meklējam to kādu pusstundu - pļava ir diez gan liela un tomēr tumsā neko no tā torņa neesmu redzējis, līdz ar to meklēšana rit uz labu laimi. Beigās jau esam gandrīz atmetuši cerības, bet pēkšņi atrodam punktu pavisam netālu no vietas, kur atstājām velo.
Tad nu dodamies uz nākamo vietu. Tā kā šī ir atrasta pēc kartes, vietu zinām pavisam precīzi. Lietus ik pa brīdim pieņemas spēkā. Pēc punkta atrašanas sāk gāzt kā no spaiņiem. Saprotam, ka prātīgāk būs doties atpakaļ uz sacensību centru pa šoseju, nevis paņemt vienu piecpunktīgo kontrolpunktu - braukšana uz to būtu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem un šādā lietū tas būtu pārāk lēni. Jau braukšana pa šoseju ir izaicinājums.
Pēc laika esam sacensību centrā. Mazliet atkopjamies un aprunājamies ar citām komandām, kas jau bijušas nākamjā - kanoe nakts posmā. Izrādās, ka viņiem vējš bijis tik liels, ka nav spējuši paņemt nevienu punktu. Tomēr lietus ir mitējies un mēs izlemjam doties ezerā.
Pa ceļam satiekam vietējos, kas izbraukuši pavizināties. Šķiet, ka viņi mums sola pa seju, jo esam viņus apžilbinājuši (viņi pārvietojas bez lukturīšiem). Tomēr škiramies. Mēģinam arī mēs ik pa brīdim pārvietoties bez lukturīšiem, tomēr tas ir pagrūti - nakts ir ļoti tumša. Vienu punktu paņemam un tas ir arī bijis mūsu mērķis - viens punkts paņemts nozīmē, ka nedabūsim sodu par izlaistu posmu. Dodamies atpakaļ uz krastu. Nu jau vieglāk pārvietoties pa tumsu, jo parādījušās zvaigznes un uzlabojusies redzamība. Līdz ar to pārvietojamies bez lukturīšiem.
Esam krastā un taisām pirmo kārtīgo atpūtu. Pārģērbjamies. Uzēdam. Padomājam par nākamajiem posmiem. Viens ir skaidrs - būs izaicinājums.
Dodamies tālāk. Nakts, grantinieks. Minās lēni. Piebraucam pie vietas, kur vajadzētu būt starpfinišam, bet nekā nav. Sākam riņķot, bet neko nevar atrast. Atkal jau pazaudēts dārgais laiks (gan jau atkal kāda pusstunda). Beigās tomēr atrodam tur pat blakus. Kā gan varēja nepamanīt šitik lielu ceļu. Laikam jau nakts dara savu.
Noliekam velo un dodamies kāju posmā. Šis varētu būt izaicinošs - aprakstā teikts, ka posms ir 17 km garš (protams, pa optimālo līniju). Pulkstenis nu jau ir pāri trijiem (vai varbūt jau tuvojas četri). Ieviņa sāk migt ciet. Laikam arī iemieg. Jāiešauj kafijas šots. Tas palīdz. Kā saka Ieviņa - pretīgā garša pamodināja.
Tādi mēs izskatāmies tumsā pusaizmigušas Ieviņas acīm
Paņemam pirmo punktu, tad dodamies uz karjeru. Ja līdz šim man bija iebildumi pret estrādēm (cits stāsts), tad tagad, iespējams, tādi radīsies pret karjeriem. Pirmkārt, šis starpfinišs (kuru tikko bijām meklējuši pusstundu) bija karjerā. Tagad arī šis punkts. Meklējam kādu stundu, bet rokā nevedās. Un tad atnāk viena ekspertu komanda (eksperti ir tie, kuriem sacensības ilgst 44 stundas) un ātri vien atrod. Un kā mēs tādu neatradām. Punkts acu priekšā. Piecreiz esam gājuši tam garām.
Nākamais atkal vieglais punkts. Pēc tam gan atkal izaicinājums. Kārtējo reizi karte un realitāte ir divas dažādas lietas, līdz ar to mazliet pamaldāmies. Sāk līt. Sāk gāzt. Tomēr punktu atrodam (daļēji ar citas komandas palīdzību). Tad nu kopā ar šiem arī dodamies ārā no šī posma (tuvojas kontrollaiks).
Mēs vēl uzdrošināmies paņemt vēl vienu vieglo punktu un arī dodamies uz starpfinišu. Ierodamies apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika (starp citu, par kavētu kontrollaiku posms netiek ieskaitīts). Lietus ir mitējies. Nezinu gan kad. Tādas lietas vairs neievēroju.
Dodamies priekšpēdējā posmā ar velo. Savācam divus punktus. Mīšanās ir apgrūtināta - tomēr divreiz gāzis. Ceļi ir klāti ar māliem. Velo knapi velkas kalnos. Pēc kalna augšā uzreiz seko kalns lejā, kas arī nav daudz vieglāks, jo velo slīd. Protams, pēc kalna lejā atkal seko kalns augšā. Vieni vienīgi amerikāņu kalniņi. Vienīgā atšķirība - lēni un grūti. Un nespiedzam.
Domājam vēl par viena punkta paņemšanu, kuram braucam garām, tomēr izlamjam par drošo neņemšanu un iekļaušanos kontrollaikā, nevis riskēšanu (vēlāk saprotu, ka vajadzēja riskēt).
Nonākam sacensību centrā, kur jau tusējas visas komandas. Vēl pēdējais posms. Izlemjam, ka es došos ar velo pakaļ vienam punktam, tikmēr pārējie skries uz citu punktu, kur es tiem piebiedrošos pēc tam. Vairāk punktus šodien nepaņemsim.
Izrādās, ka mans punkts ir sarūsējis ūdens tornis.
Apmēram šādi izskatījās tornis
Protams, tornī jārāpjas augšā. Kāpnes šūpojas, bet - kas jādara, jādara. Nopriecājos, ka neesam sūtījuši Ieviņu uz šo punktu. Kaut kā uzrāpjos.
Sēžos velo un dodos satikt Ieviņu un Snadi. Viņi jau mani gaida pie punkta. Pēc punkta paņemšanas nolaižam velo sēdekli, lai Ieviņa var braukt. Mēs ar Snadi skrienam. Šķiet, ka ātrums ~ 5 min/km. Nodomāju, ka nav peļams priekš 24. stundas.
Esam nonākuši atpakaļ sacensību centrā. Vēl pēdējais uzdevums - aizpeldēt līdz finišam (tā kā skolā nav dušas, tad tieši šāds ir mazgāšanās risinājums). Tas ir izdarīts. Tad nu tagad tikai jānolasa čipi, jāpaēd un jāpaguļ. Dodamies gulēt mazliet pēc vieniem, Snadis (viņš laikam nav vēl gulējis) mūs pamodina mazliet pirms diviem uz apbalvošanu. Kā izrādās ar visām savām kļūdām esam iekļuvuši TOP6 (t.i. mums ir 6. vieta). No vienas puses - labs rezultāts. No otras - kas būtu, ja nebūtu kļūdas...
Novācam teltis un dodamies ceļā. 45 minūtes miega, kāds Red Bull un kāds kafijas šots pa ceļam un patiesībā gandrīz 300 km nav tik traki arī pēc negulētas nakts.
Visbeidzot atziņa - domāt, domāt un vēlreiz domāt. Mazliet mazāk skriet (jo vairāk domāt).
Nākamgad 44h?
No comments:
Post a Comment