Kustības virzieni

Mēs ieskrienam finišā. 339 punkti. Par laimi tas ir beidzies. Identu nolasīšana, došanās uz mašīnu. Skaļruņos atskan informācija, ka Surikati ir trešie MIX grupā. KO? Tiešām? Es tam neticu.

Pilnīga ticība teiktajam parādās tikai tad, kad mūs tiešām aicina kāpt uz pjedestāla. Jā, esam 3. pasaulē.

Šķiet, ka nākamās nedēļas (vai vairāk) laikā ik pa brīdim nāk prātā doma - esam trešie pasaulē. Sajūta lieliska. Tāda kņudoņa, mazliet tā kā uzmetas zosāda. Esam trešie!

Kādu laiku šķiet, ka vajadzētu arī kaut ko uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem Rāznas ezera apkārtnē. Tomēr ir arī sajūta, ka šis nav pasākums, kuru spēju aprakstīt. Varbūt pie vainas mana spēja izteikties, varbūt problēma ir tajā, ka 24 stundas esmu skrējis un bridis, bet visa mana uzmanība ir bijusi veltīta kartei. Šķiet, ka tā bija Aiva Klepere, kura reiz teica (rakstīja), ka 24 stundu rogainings ir lielisks ģimenes saliedēšanas pasākums - var izrunāt pilnīgi visu, kas uz sirds. Mums tā nav! Koncentrēšanās ir tikai un vienīgi uz skriešanu un karti. Pareizo ceļu. Pareizo virzienu.

Tomēr ir pāris lietas, ko varu uzrakstīt.

Plāns bija ļoti optimistisks - ar šāda plāna izpildi būtu pirmie pasaulē.

Optimistisks plāns un smaidi sejās (kopā ar Mareku Galinovski)

Tomēr plāns bija ne tikai optimistisks, bet arī sasodīti labs - lai gan nācās pielabot beigu posmu (vai pēdējo trešdaļu), beigās punkti uz kilometru (biežs rogaininga plānojuma kvalitātes mērījums) mums bija vieni no labākajiem.

Ja parasti no plāna sākam iepalikt pēc pirmās puses, tad šoreiz jau pirmo divu, trīs stundu laikā iepaliekam par gandrīz stundu. Pirmā kļūda tiek pielaista jau skrienot uz trešo punktu (pirmo, ko ņemam vienatnē), tomēr tās ir tikai 10 minūtes un šo kļūdu norakstu uz ielasīšanos kartē. Nākamie punkti jau ņemas labāk. Uz kādu no punktiem skrienam kopā ar pieredzējušu orientieristu komandu. Kādā brīdī saminstinos un gribu pakonsultēties ar komandas pārstāvi, bet izrādās, ka viņš vairāk sekojis man nekā kartei. Beigās punkts tiek paņemts labi, tomēr kārtējo reizi saprotu, ka paļauties drīkst tikai uz sevi. Papildus arī saprotu, ka esmu "elites" rogaineris - cilvēki man uzticas un seko.

Iet stundas un saprotam, ka savam plānas tuvāk nepietuvosimies. Draņķīgi, ka sasodīti sutīgajā karstumā ūdens sāk (maigi izsakoties) sarukt. Saprotu, ka kaut kas jādara lietas labā - lai gan ūdens uzpilde bija paredzēta ap sešām stundām, visticamāk pie tā netiksim līdz astoņiem.

Par laimi esmu paņēmis līdzi ūdens attīrīšanas tabletes, tāpēc mierīgi uzpildu pudeles kādā dīķī. Pēc kāda laika arī ieskrienam pagalmā, kur laipna dāma mūs pacienā ar ūdeni no pagraba (izcelsme gan nezināma, bet pieņemam, ka būs gana labs).

Kopumā sajūtas līdz dzirdināšanas punktam nav labas. Abi gribētu justies labāk. Pārāk karsts. Pārāk daudz brišanas. Atkal nāk prātā domas par izstāšanos - ja pirmajā trešdaļā sajūtas ir šādas, kas būs tālāk?

Kaut kā nonākam līdz dzirdināšanas punktam. Ir pagājusi aptuveni trešdaļa no distances (laika). Ieviņa ir depresīva. Par agru. Es rādu karti un saku, ka vairs nav jēgas izstāties - nepaspēsim aizdoties līdz finišam tā, lai paspētu līdz veikalam pirms desmitiem. Tātad nav vērts. Jādodas vien uz priekšu.

Nezinu, vai tas ir vakars vai mans skaidrojums, bet pašam kļūst vieglāk. Gribētos kaut Ieviņai būtu tāpat, bet (kā vēlāk uzzinu) viņa šajās sacensībās jutās labi varbūt kādu stundu.

Tad nu skrienam. Ir iestājusies pilnīga tumsa, un ejam uz pirmo nopietno (orientēšanās ziņā) punktu naktī. Dodamies kopā ar trīs krieviem, kas mēģina mūs aizvest neceļos, bet, kā jau uzzinājām Čehijā Eiropas čempionātā - nekad neuzticies trīs krieviem. Tā nu mūsu ceļi šķiras. Bet mums piebiedrojas pensionāru pāris no Austrālijas - viņi šo punktu meklējot jau stundu vai vairāk. Diemžēl mēs neko diži nepalīdzam. Kad beidzot izdomājam taktiku, kā uziet punktam, viņi kaut kur nozūd. Savukārt mēs atrodam punktu.

Gribētos teikt, ka tālāk viss iet kā pa diedziņu, tomēr izrādās, ka naktī uz lauka atrast ceļu vietā, kur ir miljons traktora sliedes, nav nemaz tik vienkārši. Tas rezultējas krūmos - mēs laužamies kopā ar vēl pāris komandām. Kad iznākam nākamajā atklātajā vietā, esam pirmie, kas ierakstās kartē, un tik skrienam. Atkal viss ir labi, cik nu šajā apvidū kaut kas var būt labi. Tomēr drīz vien atkal jālaužas cauri krūmiem, kur neredzi tālāk par savu degungalu (patiesībā jau to neredzi, bet neko diži citu arī ne - tikai nākamos krūmus). Atliek paļauties tikai uz kompasu. Tomēr kustamies uz priekšu. Tas ir labi.

Drīz jau nāk arī rītausma. Punkti ņemas labi, bet Ieviņa sāk sūdzēties par sāpošām pēdām. Lai gan neesam pārlieku daudz mīcījušies pa purviem, tomēr vakardienas karstums darījis savu - kājas ir bijušas vai nu slapjas no purviem vai no sviedriem, kas savukārt radījis slapjo pēdu sindromu (sauktu arī par līķa kājām). Ja kāds nezina, kas ir slapjo pēdu sindroms, tad var pamēģināt pablandīties 10 stundas pa purviem un neceļiem un tad pamēģināt, kā kājas reaģēs uz zemes pieskārieniem. Ja kāds nevēlas to darīt, varu painformēt - katrs solis ir sāpes.

Es nebrīnos, ka sievietes spēj dzemdēt, ja Ieviņa spēj 6 stundas skraidīt ar šādām kājām. Es pat negribu iedomāties, kā tas ir, bet viņa turas. Raud, bet turas. Lamājas, bet turas. Tomēr kādā brīdī esam (burtiski) centimetru no izstāšanās. Ieviņa krīt. Aizķeras un krīt. Kā izrādās viņa ir uzkāpusi uz kaut kāda durkļa vai dakšas. Asmens ir izdūries cauri zolei tieši aiz papēža.

Vēl pēdējie punkti, pēdējās mazās un ne tik mazās kļūdas.
Finišs. 339 punkti.

Bilde, kas izsaka visu

Jau nākamajā nedēļas nogalē jāpiedalās Baltijas Baspēdu ultramaratonā. Es negribu, bet tas ir vienīgais veids, kā izcīnīt 1. vietu ultru kausā. Tad nu dodamies uz to - šoreiz pat ir līdzi atbalsta komanda, jo Ieviņa ir izlēmusi neskriet (viņai tomēr vieta daudz-maz garantēta). Mērķis ir viens - finišēt ne vairāk kā 5 minūtes aiz līdera.

Starts! Skrienu, bet saprotu, ka nespēju turēt līderu tempu. Es nesaprotu, ko tas Dima tā bliež. Pie tam pirmo reizi skrienot basām. Lai gan ir labs pavējš, man 53 kilometru distancei temps 3:45 min/km šķiet par šerpu. Esmu trešais. Priekšā skrien Uldis Kļaviņš un Dima. Zinu, ka Dima ar basām plīsīs, bet par Uldi ceru, ka viņš šīs sacensības pārāk nopietni neņems. Tomēr šķiet, ka Dimas diktētais temps galīgi nav mans sabiedrotais.

Vēl apņēmības pilns

Līderi palēnām no manis attālinās. Saprotu, ka arī mans temps mazliet krītas. Neilgi pirms Kolkas raga mani apdzen topošais baspēdu čempions Miķelis (Uldis skrien apavos tāpat kā es). Es saprotu, ka 200+ kilometri augustā sacensībās nespēlē man par labu. Bet jāskrien ir - vēl ir cerība.

Ieskrienu Kolkas ragā, kaut ko fiksi uzēdu un padzeru un dodos tālāk.

BOOM!!!

Pārsimts metri un man noreibst galva. Apstājos, bet reiboņi nepāriet. Pieņemu lēmumu iet atpakaļ uz dzirdināšanas punktu. Pasēžu, kaut ko apēdu. Man sacensības ir beigušās. Vēl kaut kādā jūtu uzplūdā izdomāju paskriet gar jūru basām, tomēr, aizskrienot līdz nākamajam punktam, saprotu, ka negribu skriet basām, negribu arī skriet vispār. Man šis skrējiens ir beidzies. Neesmu pārcilvēks, ķermenim vajag atslodzi.

Braucam mājās un iebraucam iemīļotajā Bērzciema restorānā. Iespējams, restorāns ar labāko skatu (vai vienu no labākajiem skatiem) Latvijā. Sēdi un baudi jūru (līci). Kā izrādās - mūsu pieņemtais lēmums neēst gaļu šai iestādei nav īsti saprotams. Veģetāriešu ēdienkarti ievēro tikai tad, kad par tādu kļūsti. Šajā gadījumā mēs tiekam informēti, ka mums var piedāvāt dienas zupu un salātos vistas vietā likt fetas sieru. Labi, ka neesam vegāni. Jāsaka, ka viss ir garšīgs un skats ir labs. Arī pārdomu ir daudz.

Nākamais mērķis - Siguldas Kalnu maratons (ar pieturu Tautas rogainigā).

Septembris nav viegls. Vienā reizē 15 reizes skriet serpentīnā ir depresīvi, tomēr noderīgi.

Tautas rogainings tiek pieveikts bez kļūdām, tomēr kaut kas pietrūkst, lai būtu pirmie MIX grupā. Ieviņa sūdzas, ka jūtas sagurusi, savukārt es šajā nedēļā neesmu gandrīz vispār sakarīgi gulējis - komandējumi dara savu. Esam otrie, tomēr ar iespaidīgu finiša spurtu. Šķiet, ka ātrākais kilometrs šajās sacensībās bija viens no pēdējiem.

Pienāk SKM nedēļa, un jūtos lieliski. Vēl ceturtdienā izskrienu pēdējo treniņu ar kādu ātrāku kilometru, un sajūtas ir vienkārši apbrīnojamas - tik labi pirms sacensībām sen neesmu juties.

Stāvu Ziediņa pakājē un man ir skaidrs, ka viens no lielākajiem konkurentiem būs Dainis. Nav skaidrs, kas ir ar Artūru - par viņu pirmo reizi izdzirdēju pirms CET, bet, ņemot vērā viņa pieredzi, kalnaināki apvidi (un SKM ir "viskalnainākais" skrējiens Latvijā) viņam varētu būt tieši tīkamāki. Skaidrs ir viens - pjedestāls man ir garantēts.

Starts!

Lai gan Andis teica, ka vajadzētu izcelt Ziediņu, tomēr šoreiz to nedarīšu. Cenšos taupīties, bet arī ne pārāk sevi bremzēt. Cenšos arī neizlaist no acīm Daini. Domāju, ka sasniedzu virsotni kā viens no TOP 20. Dainis nav tālu priekšā. Lai gan pirms sacensībām esmu izdomājis sākumā turēties 4:15 - 4:20 tempā, tomēr tagad saprotu, ka jāpanāk Dainis un tad tik jāskrien kopā. Nav jau grūti.

Tas arī tiek izdarīts. Kādu laiku skrienam kopā, tad viņš mazliet atraujas, savukārt es sabremzējos, kad viņš pret mani liek lietā neatļautus ieročus (no sētas izskrien divi suņi). Par laimi daudz tas mani neaizkavē, tomēr Daini panāku tikai pēc pāris kilometriem. 

Ar pozitīvu skatu uz dzīvi

Skrienas labi. Skrienam un kaut ko runājam. Dīvaini, bet vairāk runāju es, lai gan nekad sevi neesmu uzskatījis par runīgu cilvēku, savukārt Dainis vienmēr šķitis runīgs. Skaidrs - viņš koncentrējas skrējienam. Laikam tikai es tāds laika nositējs.

Izskrienam cauri pirmajam dzirdināšanas punktam. Man nekas nav vajadzīgs, savukārt Dainis, šķiet, pieņem lēmumu iztikt bez uzpildēm, lai nepalaistu mani vienu. Izskrienam šī gada odziņu - Lorupes cilpu. Šeit man skaidrs ir viens - man ir jātrenē noskrējieni, kas Dainim padodas krietni labāk. Toties, skrienot pa veco šoseju kalnā, saprotu, ka serpentīns atmaksājas - kalnā skrienas labi. Pēc kāda laika sākas arī 5 pēdējie kāpumi, kur Dainis mani apmāna un pastāsta, ka augšā ņems zaļo pauzi. Es atļaujos augšā kāpt mazliet lēnāk, lai pataupītu spēku - man nav plāna atrauties pirmajā aplī, bet gan tad, kad Dainis lūzīs. Tomēr izrādās, ka nekādas zaļās pauzes nav. Un ne noskrējienos, ne kāpumos nespēju vairs viņu panākt - vismaz pagaidām viņš abos ir vai nu stiprāks vai pieredzējušāks.

Nekas, vēl jau tikai pirmais aplis. Jāskrien (jākāpj) savā tempā.

Pirmā apļa pēdējais kalns. Ziediņš. Pēc aptuveni 3/4 ieraugu Daini, kas skrien lejā. Skaidrs. viņš mani pēdējos pāris kalnos ir krietni iedzinis - gan jau kādas 3-5 minūtes.

Uzkāpju, nomainu somu (viltīgā taktika, lai nav jāuzpilda pudeles), iebliežu divus šotus un skrienu tālāk. Esmu lejā, bet kaut kas galīgi nav labi - man sagriežas vēders. Temps nokrītas. Man būtu ātri jāiet garām lēnākajiem 40 km veicējiem, bet tas nenotiek tik ātri, kā vajadzētu. Esmu krietni par lēnu, jo vēders neļauj būt ātrākam. Cenšos, bet nespēju ar šādām sajūtām sakarīgi paskriet.

Drīz vien mani panāk arī Artūrs. Pacienāju viņu ar sāls tableti (gan jau viņa uzvaras kaldinātāju). Viņš aizskrien garām. Pārāk ātri.

Vēl pēc kāda laika esmu pāri gājēju tiltam un atkal jaunas sajūtas. Kaut kas uznāk uz augšu. Tikai kuņģa sula, tomēr tā liek man uz brīdi apstāties un pārdomāt dzīvi.

Skrienu tālāk. Vēders sāk spiest. Nākas meklēt krūmus, kur nav. Cenšos atkal skriet, bet vēders domā, ka nevajag. Pie nākamā kāpuma (ko vajadzētu skriet, bet eju) mani panāk nākamais skrējējs.

Tas ir arī manu sacensību gals. Pēc kalniņa sāku iet. Satieku kādu 40 km distances veicēju un čāpojam kopīgi uz dzirdināšanas punktu. Interesanti, ka šo gandrīz 3 kilometru garumā nokrītos tikai līdz 7. pozīcijai.

Tomēr ir arī pozitīvais. Tā kā esmu izdomājis uzkavēties dzirdināšanas punktā, lai sagaidītu Ieviņu, tad varu piestrādāt par brīvprātīgo. Domāju, ka man tas padodas. Varētu vēl kādreiz atkārtot.

Vēl pēc kāda laika izdomāju, ka vēders jūtas gana labi, lai paskrietu Ieviņai pretim. Un pēc tam jau esmu viņas atbalstītājs, karognesējs un bungotājs vienā personā.

Ne tā kā vēlējos, bet 80 km pievarēti.

Galvenie secinājumi:

1. Jāstāda jauni mērķi - zelts rogainingā pasaulē;

2. Jāpiebremzē ar sacensībām;

3. Ultrās nekas nav pašsaprotams - pjedestāls ir jānopelna;

4. Jāatgriežas Siguldā un jāuzvar!