"SKM 2013, The Dark Night" jeb Pēcvārds

FINIŠS!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.

Man tiek noņemts čips un uzlikta medaļa.
Un finiša bilde:

Palēnām dodos tālāk un mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Vēl joprojām nav skaidrības, kurais esmu palicis. Šķiet, ka varētu būt aptuveni piecpadsmitais - tā esmu saskaitījis trasē (kā vēlāk izrādās esmu palicis četrpadsmitais). Pretī nāk kāds cits finišējušais, kas man priecīgs spiež roku. Jā, tāda ir tā kopības sajūta pēc pievarētiem 55km.
Ieraugu starpfiniša telti ar uzkodu galdiem. Beidzot gribas izbaudīt to, ko tā arī līdz galam neizdevās izbaudīt trasē - stāvēt pie galda un tik štopēt iekšā.
Pirms tam gan jāsaprot, ko darīt ar dubļiem, kas man aplipuši. Pateicoties pēdējai nogāzei esmu īpaši netīrs. Tagad saprotu, kāpēc vajadzēja vilkt garās zeķes vai garās bikses un kāpēc nevajadzēja locīt kreklam rokas. Žēl, ka nav pieejamas dušas.
Ieviņa piesakās doties pēc ūdens uz veikalu. Es tikmēr laimīgs aizstaigāju līdz teltij un lēnām štopēju iekšā visu pēc kārtas. Šis moments vien bija tā vērts, lai skrietu 55km.
Pēc brīža parādās arī igaunis, no kura noskaidroju, ka viņam šķiet ir bijušas lielākas problēmas ar krampjiem nekā man. Viņš mēģina noskaidrot, kur var atrast dušu. Nākas viņu apbēdināt, bet piesolu ūdeni. Tad nu dodamies pie Ieviņas un sākam mazgāties. Izmantojam gan tuvējo peļķi, gan ūdeni no 5 litru pudeles.
Ar katru soli kājas arvien vairāk atiet no sacensību režīma un sāk parādīties visādas jaunas izjūtas. Vai tās var nosaukt par sāpēm? Mazliet. Mazliet arī nogurums. Ar katru minūti kļūst arvien vēsāks.
Pēc kopīgas mazgāšanās un runāšanas par šo un to (uzzinu, ka igaunis pirms 13 dienām noskrējis maratonu 2h50min, par ko veltu viņam atzinīgus vārdus) izdomājam arī iepazīties. Izrādās, ka esam gandrīz vai vārda brāļi - igauni sauc Pärtel.
Atvadamies un mēs dodamies mājās.


Vai es varētu noskriet vairāk? Jā. Lai gan uz beigām bija mazliet krampji, domāju, ka varētu vairāk. Protams, šis bija vajadzīgs kā pirmais ultramaratons, kā pieredze... Tomēr sajūta, ka visus 55km esmu veicis salīdzinoši viegli. Gribētos kaut būtu bijis mazliet grūtāk. Šķiet, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār vēlos iet tālāk - mēģināt pārkāpt sev pāri, aizskriet līdz brīdim, kad tu sāc skriet tikai tāpēc, ka spēj sevi pārliecināt, ka jāskrien, sasniegt to robežu, kur tu pasaki sev "es to varu, es valdu pār savām kājām, nevis otrādi".
Jā, varēja būt mazliet garāka distance. Bet vēl jau nāks citas sacensības. Nākamgad Cēsīs 85km. Bet tas jau nav daudz vairāk...
Varbūt pie vainas ir manas sevis pārliecināšanas spējas? Nevienā brīdī nešaubījos, ka spēšu to izdarīt. Regulāri sev iestāstīju, ka tas nav nekas daudz. Varbūt tas palīdzēja.


Atkal skrienu trešdienā. Esmu klibojis 3 dienas pēc kārtas, bet šķiet, ka sajūtas ir labākas nekā pēc (pirmā) Nordea maratona. Savukārt pēc Nordea maratona sajūtas bija labākas nekā pēc (pirmā) pusmaratona gadu iepriekš.
Skrienu lēnām. Arī nākamajā dienā un aiznākamajā. Mazliet vājums. Šaudās dažādas domas pa galvu. Galvenokārt - kas tālāk? Vajag mērķi... Piektdienas rītā, skrienot uz darbu, tādu arī izdomāju. Kaut kas jauns. Ne noskrietie kilometri, ne ātrums, bet skriešana jaunā līmenī. Vai man tas sanāks? Tad jau redzēs - šo projektu plānoju publicēt nākamā gada sākumā. Bet pirms tam, iespējams, arī viens pasākums uz kvantitāti.



P.S. Un tagad, rakstot šo tekstu, sapratu vēl kādu lietu - esmu kļuvis par ultramaratonistu. NICE!!!

"SKM 2013, Pichonis Rises" jeb "Skrējiens pa Siguldas kalniem"

Un STARTS!

Startēju no beigām, jo nav plāns kaut kur ļoti steigties, negribas jau pirmajā kalnā atstāt sirdi. Tā nu kāpju vidējā tempā, pie izdevības kādu apdzenot. Vēl pa vidu pavīd doma - kam gan tas viss vajadzīgs? Nezinu, kāpēc šāda doma, bet tā tiek aizgaiņāta. Priekšā 55km, līdz ar to nebūtu labi jau tagad domāt par tādām lietām. Šķiet gan, ka tas ir vairāk tāds eksistenciāls domu gājiens.
Esmu augšā un esmu apdzinis diez gan daudz cilvēku. Vairs neesmu viens no pēdējiem, drīzāk kaut kur pa vidam. Skrienu.
Vizualizēju karti. Pirmais aplis - jāskrien tikai A cilpa. Tātad - līdzens, mazliet uz  leju, mazliet uz augšu, līdzens, uz leju, līdzens, stāvi uz augšu, uz leju, stāvi uz augšu, līdzens, mazliet uz leju, uz augšu, līdzens, uz leju, līdzens, uz augšu, līdzens, līdzens, līdzens, līdzens, uz leju, līdzens, uz augšu un aplis jau būs galā. Tagad tas tikai jāizdara.
Skrienu mierīgā tempā, vēl paspēšu izskrieties. Tomēr jau pirmajā "mazliet uz augšu" saprotu, ka prasās mazliet ātrāk - priekšā cilvēki pārāk velkas. Tā nu izskrienot Siguldas ielās varu mazliet palielināt tempu. Garām bobsleja trasei un atkal zaļumos. Pirmais jautrais noskrējiens - Kordes trase. Tā kā visu rītu ir lijis un pārītis cilvēku jau gājis pāri, nogāzi jau krāj dubļu kārtiņa. Pagaidām vēl diez gan veikli var tikt lejā, bet aizdomājos par nākamajiem apļiem, kad šo prieku varēs baudīt pēc pārsimts cilvēku došānās pāri.
Līdzenums - skrējiens uz Kaķīškalnu. Atkal prasās iet garām cilvēkiem. Nu, ja jau prasās, tad tā arī jādara. Nonākot pie Kaķīškalna, pāreju soļos - mērķtiecīgi kāpju augšā. Atkal vairāk eju garām, nekā mani kāds apsteidz. Mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums - gan jau cilvēki man sāks skriet un iet garām. Uzkāpjot kalnā, turpinu skriet. Atkal nākamais noskrējiens un atkal kāpiens - šoreiz uz Ķeizarskatu.
Turpinu skriet. Dīvani, bet mēdzu apdzīt arī cilvēkus, par kuriem zinu - viņi ir spēcīgāki/ ātrāki skrējēji par mani. Atkal lejā, pāri Lorupei, atkal augšā, atkal lejā un pirmā "bez-tiltu" upītes (Lorupes) šķērsošana. Vēl galīgi nav noskaņojuma slapināt kājas. Tomēr neizdodas. Tālāk jau jāskrien ar vienu mitru kāju. Bet tas drīz vien aizmirstas. Aizskrienu līdz gājēju tiltam pāri Gaujai. Tilts ir patīkami atsperīgs, bet vairāk uz vidu tomēr ciets - tas man nepatīk, šodien gribas atsperīgumu.Vēl mazliet un atkal kāpiens. Un tagad atpūta - skrējiens pa līdzenu taku. Var izbaudīt apkārtni. Ooo, re' kur bobsleja trase no otras puses. 8. kilometrs pieveikts. Ik pa brīdim skatos pulkstenī un rēķinu, kā man iet. Tas, ka kādam paskrienu garām vai kāds man paskrien garām, man pārāk neinteresē. Sākumā ir vēlme skriet pēc plāna - pirmai aplis (0.3 + 13.6 km) pusotrā stundā.
9 kilometri ~58 minūtēs. Tas nozīmē, ka plānu vajadzētu izpildīt.
11. kilometrs (viena piektā daļa pieveikta) - stunda un astoņas minūtes ar pusi. Sākas noskrējiens pa Siguldas Serpentīnu. Te jau man sāk cilvēki iet garām - tomēr mazā distance iet uz finišu. Kārtējo reizi sevi pārliecinu - man nekur nav jāsteidzas, man vēl padaudz priekšā.
12. kilometrs un pirmā dzirdinātava. Man gan te nekas nav vajadzīgs - viss vajadzīgais man ir uz muguras.
Vēl viens un esmu pie Siguldas pilsētas laukuma kalna. Šis laikam ir visjautrākais no visiem kalniem. Laikam jau tieši tāpēc tas ir izvēlēts, kā vienīgais, kas jāpieveic 4 reizes. Gan starta, gan finiša kalns. Uzrāpjos.
1h23min - cienījams rezultāts. Esmu mazliet priekšā cerētajam.

Man par lielu pārsteigumu augšā mani sagaida Ieviņa. Laikam izbrauciens ar velo nav sanācis. No pozitīvās puses - man būs vismaz kaut kāds atbalsts. Tomēr nē. Pirmais, ko dzirdu - "Kur ir mašīnas atslēgas?!!!!"
Atdodu atslēgas. Tā kā esmu apstājies, pie reizes paņemu kaut ko no ēdināšanas galda un mazliet aizvainots dodos tālāk. Tikai vēlāk iedomājos, ka patiesībā es jutos daudz komfortablāk - man šis lietutiņš nāca kā atsvaidzinājums, savukārt Ieviņai tas bija veids kā nosalt uz velo.
Skrienu tālāk. Nu jau trase kļuvusi daudz retāka. Skrienu, rāpjos, skrienu, rāpjos. Šķiet, ka skrienu autopilotā. Vēlāk, kad atcerēšos šo posmu, neko daudz par to nespēšu pateikt. Palēnām apdzenu pārīti cilvēku. Vēroju progresu pulkstenī.
Pārskrienu pāri Gaujas tiltam un ieskrienu B cilpā - 2 stundas un 45 minūtes. Zinu, ka B cilpa ir grūtāka. Lai gan A posmu esmu pieveicis aptuveni stundā un 20 minūtēs, B varētu prasīt aptuveni stundu (lai gan aptuveni divreiz īsāka distance). Kāpiens, skrējiens, atraktīvs tiesnesis (šķiet, ka vienīgais, kas cītīgi plaudē), kritums, mazliet kāpums, mazliet kritums. Jā, laiks tiek zaudēts uz visiem šiet kāpumiem.
Un pienāk pirmais apjukums. Esmu nonācis krustojumā, bet marķējumu neredzu. Mēģinu atcerēties karti. It kā bija garš skrējiens uz priekšu, bet tur pa labi uz koka mistisks punktiņš uzzīmēts - tādus punktiņus jau pirms tam esmu redzējis. Šķiet, ka punktiņi arī apzīmē virzienu.
Nav ne jausmas, cik ilgi stāvu, bet apnīk. Dodos tik uz priekšu. Sliktākajā gadījumā griezīšos atpakaļ. Tomēr pēc laika sāku pamanīt uz zemes marķējuma lentes. Kāpēc uz zemes? WTF? Par ko viņi domāja? Pirms tam visu laiku bija koku zaros.
Atmetu ideju, ka kāds mēģinājis novirzīt konkurentus, jo tad gan jau lentes netiktu mestas uz zemes.
Nekas, pasūdzēšos (lieki piebilst, ka pasūdzēšanos atceros tieši trīsreiz - pirmo reizi skrienot šajā gabalā, otro reizi skrienot un rakstot par saviem piedzīvojumiem)!
Skrējiens.
Kalns uz augšu. Lēnām kāpju. Paskatos uz aizmuguri un ieraugu, kā man tuvojas puisis baltā ar nūjām. "Nu? Kādas sajūtas?" viņam prasu. Saņemu atbildi: "Half's done!" Saprotu, ka esmu sasējies ar igauni. Neko darīt. Prasu viņam: "How's feelin'?" Tajā brīdī arī saprotu, ka laikam esmu mazliet saguris, ja tā vietā, lai pateiktu "How are you feeling?" spēju izspiest savārstījumu par "how's feelin'". Varbūt pie vainas kalns. Tomēr atbildi saņemu: "Thanks! You too!" Lieliska komunikācija.
Atkal skrējieni, kāpieni. Pēc kāda laika nonāku apdzīvotā vietā. Skrējiens pa asfaltu. Tad pa taku. Pieskrienu pie Siguldas pils, kurai jāskrien apkārt. Atkal sastopu atraktīvo tiesnesi. Paskrienu garām un ieraugu cilvēku plūsmu pretī (te trase abos virzienos saiet kopā). Esmu mazliet pārsteigts. Visu laiku skrienu gandrīz viens un te - tik daudz cilvēku!
Noskrējiens. Skrienu garām Gaujas tiltam, pirms kura mani apdzen kāds puisis.
Es: "Finiša sprints?"
Viņš: "Jā!" (34 kilometrnieks)
Lai tā būtu. Man vēl joprojām nav iemesla steigties. Priekšā vēl aptuveni pusmaratons (iespējams, grūtākais pusmaratons manā mūžā, ilgākais jau nu noteikti).
Sāku kāpt kalnā uz otrā apļa beigām. Skatos, ka manāmi tuvojos puisim, kas mani apsteidza. Pāris metrus pirms viņā mēģinu viņu uzmundrināt. Tikai vēlāk apzinos, ka varbūt nevajadzēja. Varbūt tas viņam tikai traucēja. Apdzenu (vai drīzāk - lēnām kāpju garām). Šķiet, ka kaut kur uz kalna ieraugu igauni, kas ar savām nūjām veikli rāpjas kalnā.
Kalnā beidzot mani satiek pienācīgi. Pasākuma vadītājs gan mani izliekas nemanām un skrienot garām man viņam jākliedz virsū: "Jā!" Tikai tad viņš mani ierauga un izrāda kādas dzīvības pazīmes.
Tātad šoreiz Ieviņai ir sanācis pasildīties un viņa man palīdz sakopties, cik nu man tas ir vajadzīgs. Esmu pieveicis 34km mazliet zem 3 stundām un 45 minūtēm. Atceros pagājušo gadu, kad veicu šādu distanci un man tā prasīja par stundu ilgāk. Šoreiz esmu gatavs doties tālāk. Jūtos labi.
Tā kā lietus ir beidzies, izlemju nomainīt drēbes. Pārvelku kreklus, buffu, cimdus. Labi, ka man ir palīgs, kas padod un paņem. Apēdu kaut ko no uzkodu galda. Iedzeru mazliet sporta dziras un ielieku somā koliņas pudeli. Pa vidam no starpfiniša izskrien igaunis.
"Es jūtos labi," saku Ieviņai un dejoju mūzikas ritmā.
Vēl piebilstu: "Esmu gatavs finiša sprintam!"
"Tad tiekamies pēc divām stundām?" seko jautājums.
"Protams!"
Un dodos tālāk.
Liktaņa ironija? Laikam tā to sauc. Aptuveni 50 metrus pēc izksriešanas iesāpas kāja. Šis aplis ir vēl vientuļāks. It kā skrienu reizē ar kādu puisi, tomēr mums nav īsti pa ceļam. Izskatās, ka viņam padodas noskrējieni, bet man toties kāpumi un skrējieni pa līdzenumu.
Pēc kāda laika (pārskrējienā uz Kaķīškalnu) tiesnesis man pasaka: "Astoņpadsmitais!"
"Nice!" ir viss, ko spēju atbildēt. Bet domas ir pavisam citādas.
"Kas notiek? Kā tas ir iespējams? Kaut ko tādu nebiju gaidījis!"
Apsteidzu puisi, ar kuru skrējām kopā. Laikam nu jau septiņpadsmitais.
Kaķīškalnā saprotu, ka varbūt tomēr ideja par to, ka esmu stiprāks kāpumos, nav bijusi pareiza. Esmu lēns. Pašā kalna augšā sēž fotogrāfs, kas mani (vai mūs) fotografē. Cenšos smaidīt. Tā vietā sanāk bilde, kur izskatos pēc pārlaimīga pajoliņa:


Taisnības labad jāsaka, ka citās bildēs izskatos pat diez gan respektabli:


Aizskrienu līdz Ķeizarkrēslam. Skrienot lejā sāku domāt, ka nedrīkst palaist garām konkurentu, lai pēc tam, kāpjot uz Ķeizarskatu, nebūtu jāvelkas. Aizmirstu gan, ka kāpjot kalnos vairs tomēr neesmu tik ātrs, kā gribētos.
39 kilometri. Vēl mazliet un būs maratons. Augšā. Lejā. Upe. Gaujas tilts (kas pa vidu vēl joprojām nav atsperīgs). Kāpiens kalnā. Turpat netālu ir igaunis. Paskatos lejā. Tuvākie sekotāji smagi iepaliek (nav redzami).
Vēl mazliet un būs maratons. Vēl mazliet un panākšu igauni. Līdzenumos viņš par mani ir lēnāks.
Tā arī ir. Man ir taisnība gan par maratons (kas tiek sasniegts), gan par igauņa apsteigšanu.
Serpentīts.
Vēl mazliet un būs dzirdināšans punkts. Šoreiz apstāšos. Šoreiz kaut ko uzēdīšu.
Iespējams, stāšanās bija kļūda. Stāvu un ēdu vīnogas. Te ir pārāk forši un doties tālāk galīgi negribas. Pieskrien igaunis, padzeras, apēd kaut ko un dodas tālāk. Tas nozīmē tikai vienu - jāsaņemas un jāskrien. Jāieiet atkal ritmā un tad jau jutīšos labi.
Apdzenam vēl divus puišus. Igaunis uz šauras taciņas grib jau mani laist garām, bet paziņoju viņam, ka pagaidām tempts mani apmierina.
Uz Gaujas tilta esam aptuveni 5 stundās un 15 minūtēs. Gan jau vēl aptuveni stunda vai mazliet vairāk. Paskrienu garām igaunim.
Dodos B cilpā. Aizskrienu līdz atraktīvajam tiesnesim, kur padzeros savu koliņu. Pie reizes arī pacienāju igauni, kas ir mani panācis. Cienāšana ir ne tikai labas gribas žests, bet arī stratēģija - lai nepaspēj no mani atrauties.
Atstāju koliņu pie tiesneša un dodos tālāk.
Atkal panāku igauni. Skrienam kādu laiciņu kopā, tomēr es sāku atrauties. Saprotu, ka nu jau pienācis laiks, kad grūti ir arī līdzenumos. 49. kilometrs. Un pienāk viens no brutālākajiem kalniem - kalns, kas negrib beigties. Nekas. Vēl šis, tad vēl viens un tad jau atliks tikai finiša kāpums. Protams, pa vidam arī pāris pārskrējieni.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Nākamais kāpums. Šķiet, ka dzirdu igauņa bļāvienu. Vai viņam būtu kādas problēmas? Bet varbūt pārklausījos? Pēkšņi jūtu nebijušas izjūtas. Asas sāpes - kāpjot kalnā, labo kāju sāk raut krampī. Par laimi nav pārāk nopietni, bet mazliet tas mani palēnina.
Atkal esmu uz asfalta. Gandrīz 51 km, gandrīz 6 stundas.
Izskatās, ka manī vēl kaut kāds pulveris ir - 52. km pieveicu 5:29, 53. km vēl ātrāk - 5:18. Pa ceļam atkal skrienu garām tiesnesim, pie kura atstāju koliņu. Kliedzu, lai padod koliņu. Ātri to dabūju, padzeros pat nestājoties. Mežģot roku iebāžu koliņu somā, neņemot to no muguras. Tas mani tikai kavētu. Pieskrienu pie pēdējās nogāzes. Divi puiši man ir priekšā (nav ne jausmas, vai mana distance). Ieraugu, ka viens no viņiem šļūz uz pakaļas. Ē, es arī varētu šo pamēģināt. Saķeras kājas un es jau šļūcu, tikai ne uz pakaļas. Šļūcu uz vēdera. Lieliska dubļu vanna. Koliņa izkrīt. Nākas prasīt palīdzību, lai ieliek atpakļ somā (negribas atkal mežģīt roku). Nu vēl pēdējais kilometrs. Un pieskrienu pie pēdējā kalna.
Kāpju augšā. Atkal krampis liek par sevi manīt, bet cenšos to ignorēt. Tas gan nav iespējams. Tomēr palēnām kāpju. Šķiet, ka krampis mani palēnina aptuveni par minūti salīdzinot ar iepriekšējo apli - augšā tieku aptuveni piecās minūtēs.
Paceļu rokas augšā. Esmu uzvarējis. Esmu pieveicis 54.5 km. Tomēr kāds man norāda, ka finišs ir vēl pārdesmit metrus tālāk. Es to zinu, bet tā vairs ir tikai formalitāte. Galvenais, ka es to esmu izdarījis. Vēl pēdējais skrējiens.

FINIŠS!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.

"SKM 2013 Begins" jeb "Ceļš uz Siguldas kalnu maratonu 2013"

Viss sākās šī gada sākumā. Uzstādīju sev divus sportiskos mērķus - noskriet savu pirmo maratonu, kā arī rudenī noskriet Siguldas kalnu maratona pilno distanci.
Pirmais punkts tika izpildīts maijā Nordea Rīgas maratonā, kā arī rezultāts septembrī uzlabots Valmieras maratonā. Tad nu bija palicis otrais punkts. Domāju, ka piedzīvojumu sacensības man ir devušas pietiekami lielu noturību, tomēr vēl pāris specifiskāku treniņu noderētu. Tā nu pēc xRace sezonas noslēguma nākamajā dienā devāmies paskraidīt pa Priekuļu kalniņiem. Tieši šajā pasākumā parādījās pirmās bažas, jo 24 km piebeigšana man sagādāja grūtības. Varēju gan sevi mierināt ar vairākiem iemesliem šādam sagurumam - pagājušās nedēļas Valmieras maratons, iepriekšējās dienas xRace, pārforsētais sākums, ūdens nepaņemšana distancē. Tomēr, lai gan finišā biju diez gan saguris, biju guvis pāris labas mācības gan par ūdeni, gan par atpūtu, gan par kalniņiem, kurus nevajag pārforsēt.
Vēl pēc nedēļas bija jau nākamais treniņš - rogainings astoņu stundu garumā. Te gan kalniņu nebija daudz, toties varēju patrenēt izturību (kā arī izbaudīt dažādus grāvjus, čakšņus, krūmus un citas meža burvības).
Vēl pēc divām nedēļām uztaisīju sev treniņu Siguldā. Treniņš atkal nepārliecināja par manu sagatavotību (kas nebija pārāk uzmundrinoši divas nedēļas pirms sacensībām), jo pēc aptuveni 24km pieveikšanas kājas jutās sagurušas. Tomēr atkal jau mācība - augšā jākāpj viegli, bez piepūles, lai kājas lieki nenogurdinātu.
Vēl pāris parastie treniņi pa asfaltu un regulāra morāla sevis gatavošana (kārtējo reizi iestāstot, ka 54.5 km jau nekas daudz nav).

Sestdienas rīts. Celties negribas, varētu vēl pagulēt. Tomēr pieceļos un ēdu putru. Dīvaini, ka pirms mazliet vairāk kā 2 mēnešiem putru neēdu, tomēr ceļojums uz Norvēģiju man atvēra acis, cik labs enerģijas avots ir auzu pārslu putra. Lai gan vēl joprojām neesmu putras fans, tomēr esmu sapratis, ka ir vērts ieēst, lai pēc tam vajadzīgā brīdī neaptrūktos enerģija.
Ārā līst. Tā kā Ieviņai ir traumēta kāja, viņa šajā pasākumā nepiedalīsies, bet dosies braukt ar riteni.
Atvadāmies un abi dodamies vienā virzienā, bet dažādos veidos. Uzlieku Pearl Jam uz pilnu klapi un šauju uz Siguldu. Līdz startam vēl mazliet zem divām stundām.
No mašīnas ārā kāpt negribas - ārā joprojām līst. Aizskrienu piereģistrēties, un fiksi atpakaļ uz mašīnu. Sēžu un morāli gatavojos. Pēdējo reizi mainu plānus par apģērbu - garo zeķu vietā izvēlos īsās (tāda sajūta, ka garajās kājas nejūtās līdz galam ērti, kas varētu radīt problēmas vēlāk distancē).
Vēlreiz pārskrienu pāri līdzpaņemtajam lietām - mazliet virs pusotra litra ūdens mugursomā, sešas želejas, viens mistisks brīnums (kaut kāda enerģijas konfekte?), ko man ieteica veikalā (kad apniks želejas, noderēs šī), kā arī salvetes, ja nu kādā brīdī jāskrien krūmos (nekad neko nevar zināt). Papildus sacensību centrā atstāju maisu ar maiņas drēbēm - divi krekli, buffs, vairākas zeķes, kā arī lukturītis (neesmu plānojis izmantot, bet drošībai pa tvērienam jāatstāj), divas pudeles ar sporta dzērienu un kolas pudele pēdējam aplim (atkal jau ieteikums no veikala Maratons).
Nolieku mantas sacensību centrā un dodos no kalna lejā. Krūmi, maza iesildīšanās un sāku gaidīt startu. Vēl pārmiju pāris vārdus ar paziņām. Un STARTS.

xRace sezonas noslēgums, Jūrmala

Dīvaini! Pirms visiem iepriekšējiem posmiem biju satraucies. Šoreiz tā nav. Ja iepriekš satraukums ir jau parādījies pāris dienas pirms sacensībām, tad šoreiz tāda nav. Ne iepriekšējās dienās, ne sestdienas rītā. Laikam jau tas skaidrojams ar faktu, ka esam pietiekami daudz padarījuši sezonas ietvaros, nav arī nekas daudz kas varētu mainīties. Skaidrs ir viens - par pirmajām četrām vietām Tautas klasē sezonas kopvērtējumā cīnās četras komandas. Pārējās pat teorētiski netiek četriniekā. Par pirmajām divām vietām MIXā cīnās divas komandas - mēs un LMP.

Skatoties trīs konkurentu komandas aina ir sekojoša:
mežā galvenais - potenciāls uz 1. vietu Tautā, 1. vietu vīriem, lai mēs viņus apdzītu, viņiem jāpieļauj kāda (vai drīzāk vairākas) rupja kļūda, kas ir diez gan nereāli, jo viņi visu sezonu ir startējuši ļoti stabili;
Statoil Miles - potenciāls uz 1. vietu Tautā, 1. vietu vīriem. Līdzīga situācija kā komandai "mežā galvenais", bet aizvadījuši vienu sliktu posmu (tomēr kopvērtējumā skaita 4 no 5 posmiem). Tomēr "sliktais" posms aizvadīts bez komandas līdera. Ja viņi startēs ar komandas līderi, tad apdzīt viņus būs diez gan nereāli, bet, ja startēs bez, tad viņi mums nav konkurenti;
LMP - šķiet, ka uz pirmo vietu Tautā nekandidē, bet teorētiski var mūs izstumt no pirmās vietas MIXā. Tā kā LMP no mums atpaliek par aptuveni 70 punktiem, tad mums jāpieļauj diez gan rupja(s) kļūda(s), lai mēs tiktu gāzti no troņa. Tomēr mūsu veikums ir diez gan stabils (varētu pat teikt - augšup kāpjošs).

Šķiet tieši šī trīs galveno konkurentu analīze ir galvenais apstāklis, kāpēc šoreiz esmu tik mierīgs - nekas daudz nevar mainīties.

...

Šodien starts mazliet pamainīts - xRace ieviesuši intervālu startu. Tas nozīmē, ka komandas startē ar minūtes intervālu - sākumā vājākās, pēc tam stiprākās. Mums starts ir 13:42. Var izgulēties, mierīgi paēst. Nekur tālu nav jābrauc. Galīgi ne tā, kā parasti - drīzāk tādas parastas sestdienas sajūtas.

Esam nonākuši startā. Piereģistrējamies, sataisāmies, izbaudām lietu un priecājamies, ka ne lietus, ne citas jakas (vismaz divi no mums) nav turējuši par vajadzīgu paņemt līdzi. Tomēr drīz lietus pāriet.

Tiekam starta koridorā, kur saņemam kartes - mums ir dotas 5 minūtes apdomām. Esam vienojušies, ka pirmo uzdevumu izdomāju es, bet pārējie jau lasa pārējos.
Pirmais uzdevums ir 2 velo leģendas ar četriem kontrolpunktiem, no kuriem jāpaņem trīs. Uzreiz saprotu, kā rīkosimies.

STARTS!

Braucam. Drīz vien panākam LMP, kā arī citus konkurentus. Tomēr pie pirmā kontrolpunkta mūs ir panākuši arī mežā galvenais, kas paņēmuši šortkatu. Neko darīt. Turpmāk braucam kopā vairākas komandas. Velo leģendu drīz esam izbraukuši, varam doties nākamajā uzdevumā - jāsavāc trīs punkti pa ceļam uz laivu posmu. To arī bez lielām problēmām (varbūt ar aptuveni minūtes vai divu kļūdu) paveicam.

Laivās jābraukā pa mazu ezeriņu, izveidojot piecstūru zvaigzni. Uzdevums problēmas nesagādā, vienīgi tā realizācija ir pagrūta - šodien mums ir iedota šķībā laiva, kas ik pa brīdim ļoti vēlas iet pa labi, ik pa brīdim - pa kreisi. Šķiet, ka šodien laivā esam īpaši lēni.
Kamēr mēs ar Snadi airējamies, Ieviņa lasa nākamo uzdevumu - uzdevums par krāsām. Apraksts tieši tik garš, lai negribētos to atstāstīt, bet galvenā doma, ka vienam dalībniekam jāpaņem divi punkti, bet pārējiem diviem - katram pa četriem. Izdomājam stratēģiju - visi aizskriesim pēc pirmajiem diviem, tad divatā ar Snadi aizskriesim pēc trešā, sadalīsimies un (lai risinājums atbilstu nosacījumiem) katrs paņemsim savu (pēdējo) punktu.
Lai gan karte ir orto-foto, par laimi izvēlamies arī "pareizos" pirmos divus punktus, ko visiem ņemt kopīgi. Ceļš uz pārējiem diviem, maigi sakot, nav tas pats vieglākais - nākas skriet pa purvu, savukārt tur, kur nav purva, kājas ķeras mazos krūmājos. Šķiet, ka šeit atstāju padaudz no enerģijas, ko iedevusi rīta putra.
Tomēr uzdevumu izpildām labi un starpfinišā ar Snadi ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Ieviņa ir jau priekšā un izlasījusi nākamos uzdevumus. Taču vispirms mums ir jāizpilda speciālais uzdevums - virves. Par laimi paspējam tieši pirms sāk veidoties rinda.

Braucam uz Ķemeriem. Ieviņa man pa ceļam izskaidro uzdevumus. Pirmajā jāsavāc pieci punkti tā, lai to summa būtu 30. Otrajā jāatrod pareizie kontrolpunkti kartē pēc priekšā noliktiem palielinātiem kartes fragmentiem.
Vispirms atzīmēsim pareizos punktus kartē, pēc tam dosimies pirmajā uzdevumā, tad arī otrajā.
Tā arī darām. Lai gan pareizo punktu atzīmēšana kartē sagādā problēmas, tomēr to izpildām un dodamies pirmajā uzdevumā. Nekādu problēmu. Tagad tikai jāsadalās un jāpaņem otrā uzdevuma punkti.
Vispirms skrienam kopā ar Ieviņu, jo mūsu punkti atrodas vienā virzienā. Tomēr mazliet misējas - aizskrienam mazliet nepareizi. Ātri vien problēma atrisinām un esam atkal uz pareizā ceļa. Atstāju Ieviņu pie viņas punkta un dodos uz savējo. Paņemu. Skrienu pēc nākamā. Tomēr šī punkta dzīvē nav. Saprotu, ka laikam esam kļūdījušies ar pareizā punkta noteikšanu. Neko darīt - jāskrien uz nākamo potenciālo vietu (katram punktam ir trīs iespējamās atrašanās vietas). Tur arī to atrodu. Gānos gan uz sevi, gan uz organizatoriem - kaut kā šķiet, ka tomēr pēc paraugkartes pirmā vieta atbilda daudz labāk.
Skrienu uz starpfinišu, kur uzzinu, ka LMP aizbraukuši pirms 4 - 5 minūtēm. Tātad esam iepalikuši par 2 - 3 minūtēm, jo LMP startēja divas minūtes par mums ātrāk. Uzzinu arī to, ka pārējiem arī katram bija pa vienam nepareizi atrastam punktam - tomēr labi, ka visi esam gana ātri atrisinājuši savas problēmas.

Lecam uz riteņiem un laižam. Vēl pāris punkti ar riteņiem un tad jau pēdējais kāju posms (ko Ieviņa un Snadis jau izplānojuši, kamēr skraidīju pa Ķemeriem). Riteņa punkti problēmas nesagādā, tomēr atkal pazaudējam aptuveni divas minūtes, jo iegriežamies nepareizā taciņā.

Kad nonākam līdz starpfinišam (kas ir arī starts un finišs), ieraugu, ka LMP dodas pēdējā kāju posmā. Tātad mums vēl ir cerības - neko daudz no viņiem neatpaliekam.

Es tieku fiksi iepazīstināts ar plānu un varu doties pakaļ saviem punktiem. Skrienu un jūtos salīdzinoši drausmīgi - esmu noguris. No vienas puses priecājos par līdzi paņemto somu, kurā ir ūdens, no otra puses - papildus nasta. Paņemu visus savus punktus un lēnām tipinu uz pēdējo punktu, kur mums visiem jātiekas. Lai gan šķiet, ka brutāli velkos, patiesībā temps priekš sacensību beigām nav nemaz tik slikts - ap 11 km/h.

Kad ierodos pie 100. (pēdējā) punkta, redzu, ka no tā tieši skrien LMP. Skaidrs! Mums ir divas minūtes, lai finišētu, ja šodien vēlamies pirmo vietu MIXā. Snadis mani jau gaida. Bet Ieviņas nav. Sākam nervozēt. Paiet kāds laiciņš (šādā brīdī piecas minūtes var šķist kā mūžība). Paspēju jau mazliet sākt satraukties arī par kopvērtējumu. Tomēr tad parādās arī Ieviņa. Tā kā pilsētas karti aizsedza balti pleķi, tad viegli vien varēja nokļūdīties un aizskriet pa nepareizu ielu, kas šajā gadījumā arī bija noticis.
Paņemam 100. punktu un skrienam uz finišu.

FINIŠS!

Skaidrs, ka mēs neesam pirmie MIXā, bet tomēr punktiem vajadzētu būt gana, lai aizstāvētu 1. vietu MIXā sezonā, kā arī 3. vietu Tautas klasē sezonā. Protams, ja neesam pieļāvuši kādu kļūdu...

Neesam:

2. vieta MIXā Jūrmalā
1. vieta MIXā sezonā
3. vieta Tautas klasē sezonā.


Kas tālāk?

Nākamgad Sporta klase!

Valmiera, 15.09.2013.

Līdz Murjāņiem

Līdz Jelgavai

Līdz Ciemupei

Līdz Iecavai

Līdz Kaņierim

Kā izrādās šīs ir pāris vietas, līdz kurām no Rīgas centra varu aizskriet zem 3 stundām un 20 minūtēm. Tieši to uzzināju, kad 15. septembrī Valmierā finišēju savu otro maratonu. 3 stundas 18 minūtes un 53 sekundes - tas ir laiks, kas man bija vajadzīgs, lai pieveiktu 42.195 km.

4 minūtes un 43 sekundes - laiks, kurā veicu vienu kilometru.

12.72 km/h - mans vidējais ātrums maratona laikā.

Šie skaitļi man lika aizdomāties. Mazāk kā pirms divarpus gadiem skrēju Nordea piecīti mazliet virs 30 minūtēm. Tas ir lēnāk kā kilometrs 6 minūtēs jeb 10 km/h.

Grūti teikt, vai šī izaugsme ir kas dižs. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka treniņi atmaksājas... 

Tomēr ir kāda lieta, kas man mazliet kremt - netiku nofilmēts finišā. Kā izrādījās vēl biju paglabājis gana daudz spēka, lai finišā ienestos riktīgā sprintā. Ātrums gan man nav zināms, bet izskatījās tas apmēram šādi:

Varbūt tomēr par visu pēc kārtas?

(atgriežamies pagātnē)

Mazliet māc šaubas, kāda izvērtīsies svētdiena Valmierā. No vienas puses visu vasaru esmu pavadījis aktīvi, gana daudz skrējis. No otras - pēdējā reize, kad esmu skrējis virs 25 km bija jūlija beigās, kad aizskrējām ciemos uz Carnikavu. Augusta beigas pavadītas Norvēģijā vispār (gandrīz) bez skriešanas. Tāda sajūta, ka pietrūkst tīro skriešanas treniņu.

Tomēr šaubas mēģinu aizgaiņāt. Visu nedēļu sev un Ieviņai (kas arī skries maratonu) stāstu, ka tas jau nekas nav. Vai tu varētu noiet 42 km 10 stundās? Protams, ka varētu! Vai tu spētu noskriet 42 km 1 stundā? Protams, ka nē! Nu lūk! Galvenais ir izvēlēties pareizo ātrumu - ja būs pārāk lēns, uzdevums būs pārāk vienkāršs, ja būs pārāk ātrs, uzdevums var būt neiespējams.

Tāds ir arī mans mērķis - skriet komfortablā tempā, izbaudīt pasākumu. Tomēr slēpti domāju arī par to, ka jāizpilda pavasarī Nordea Rīgas maratonā nesasniegtais mērķis - 3:30.

Piektdienas vakarā dodamies uz Raunu. Sestdienu pavadīsim atpūšoties. Tā arī notiek. Sestdienas lielāko daļu pavadām lasot (iesaku grāmatu "I am Ozzy" - tiešām izklaidējoša lasāmviela, kas varētu būt interesanta arī cilvēkiem, kas neinteresējas par Ozzy daiļradi).

Pēcpusdienā dodamies uz Valmieru paņemt maratona numurus. Esam arī ieplānojuši pirmo reizi mūžā piedalīties pasta party. Tas arī tiek paveikts. Taisnības labad jāsaka, ka no "party" biju gaidījis mazliet vairāk. Lai gan pasta man šķita tīkama (tikai mazliet par taukainu), tomēr prasījās arī kāds pasākuma vadītājs, kaut kāda programma. Neko darīt - ieēdam un dodamies atpakaļ uz Raunu.

Nākamais rīts. Esam Valmierā. Vietējie komersanti cilvēku masām ir gatavi - t/c Valleta savas tualetes ir slēguši "tehnisku iemeslu dēļ". Neko darīt, jāstāv rindā uz sausajām tualetēm, ko sarūpējuši organizatori.

Drīz arī stāvam uz starta līnijas. Esmu izdomājis, ka izmantošu tempa turētāju (uz 3h30min) pakalpojumus. Atrodu vienu no tempa turētājiem un apstājos viņam blakus. Liels ir mans pārsteigums, kad pēkšņi puisis izdomā doties vairāk uz aizmuguri. Laikam jau jāseko - tāpat taisos skriet ar viņu kopā. Pa ceļam (virzoties uz aizmuguri) satieku Ieviņu, kas uz mani izbrīnīti skatās. Spēju tik norādīt, ka sekoju tempa turētājiem. Drīz arī starts. Protams, ka virzīšanās uz aizmuguri pēc starta nozīmē tikai vienu - pirmajos pāris kilometros nākas skraidīt pa labi, pa kreisi, lai tiktu garām lēnākiem skrējējiem. Pēc pāris kilometriem arī saprotu, ka man ar šiem tempa turētājiem nav "pa ceļam", jo tomēr gribas skriet mazliet ātrāk. Ieraugu redzētu seju - netālu skrien Noskrien.lv pārstāvis Kuks. Šķiet, ka kaut kur lasīju, ka viņa mērķis esot 3:30. Pieskrienu, apvaicājos par mērķiem. Jā, tiešām 3h 30min, bet pašlaik skrien pēc pulsa. Labi, skriesim abi pēc pulsa - pievienojos Kukam. Netālu līdzīgā tempā skrien vēl kāds puisis no Ironman Riga Team. Priecē, ka šīs komandas sponsors ir Johnnie Walker. Interesanti, kā tieši viņi šo komandu sponsorē?

Tad nu skrienam trijatā. Pirmais aplis paiet nemanot. Ieskatoties finiša pulkstenī, saprotu, ka pašlaik temps ir tāds, ka varētu pretendēt arī uz 3 stundām un 20 minūtēm. Tomēr apzinos, ka vēl daudz kas var mainīties - vēl ir veikta tikai ceturtā daļa no distances.

Otrajā aplī izlemju apēst pirmo želeju enerģijai. Esmu sarēķinājis apēst pa želejai pēc vienas, divām, divarpus un trijām stundām. Tā man ieteica Raimonds no Maratona. Un kā pēdējo ēdīšu želeju ar kofeīnu - tā man dos papildus būstu. Tā kā visas želejas esmu salicis vēdersomā, ko turu uz aizmuguri. Pēc varbūtības teorijas 75% iespējamība izvilkt želeju bez kofeīna. Tomēr piepildās atlikušie 25%. Mazliet čakars, bet palieku šo želeju pašā somiņas apakšā un izvelku citu.

Skrienam tālāk. Ik pa brīdim kaut ko aprunājamies. Un tad es sajūtu ko nelāgu. Šķiet, ka kreisā bota sāk mazliet berzt. Tā nav noticis jau labu laiku. Sajūta nav patīkama. Lielākoties tāpēc, ka apzinos, ka būs ar šādu (un trakāku) sajūtu jāskrien vēl vairāk kā puse no distances.

Otrais aplis tiek pabeigts vēl labākā laikā nekā pirmais - mazliet zem 49 minūtēm.

Vēl pēc pāris kilomentriem saprotu, ka atkal jāuzņem enerģija. Šodien ir mana laimīgā diena - atkal piepildās mazākā varbūtība, izvelku kofeīna želeju. Nolieku to atpakaļ un izvelku citu. Triatlonists man pastāsta, ka kofeīna želeja izkrita. Par laimi šo vietu aplī jāšķērso divreiz, tāpēc atpakaļceļā varēšu paņemt.

Skrienu un domāju par neko. Kuks, ar kuru mēdzām pārmīt kādu vārdu, ir atpalicis. Ar triatlonistu arī neskrienam blakus.

Piebeigts trešais aplis. Atkal mazliet zem 49 minūtēm. Rezultāts tiešām labs. Lai sasniegtu 3:30, varu pēdējo apli skriet ilgāk kā stundu. Tomēr cenšos turēt pašreizējo tempu. 

Atkal želeja. Atkal nepareizā.

Sāku arī apdzīt pārīti skrējēju. Tas arī turpmāk man neļauj samazināt tempu - apziņa, ka šie apdzītie var man atkal iet garām. Un to es nevēlos. Sāku skaitīt kilometrus. Abi mani biedri ir iepalikuši. Viens ļoti, otrs kaut kur netālu aiz manis skrien. Pa ceļam satieku Ieviņu, kas laimīga paziņo, ka iet uz 4:15 (viņai trešais aplis un skrien man pretī).

Skrienu tālāk un pa ceļam apsteidzu pārīti plīsušu cilvēku. Viens pat ik pa brīdim pāriet soļos. Kādā brīdī vēl apēdu pēdējo želeju (šoreiz izvelku pareizo). Nejūtu gan lielu kofeīna ietekmi.

Vēl pāris kilometru. Ik pa brīdim pametu skatu uz aizmuguri - negribu, lai mani kāds apsteidz. Triatlonists mazliet pietuvojies, pie tam viņam pievienojas meitene, kas sāk viņu vilkt (vismaz man tā šķiet). Saņemu pēdējos spēkus un skrienu. Vēl pēdējais uzkalniņš un pēdējie pārsimts metri. Un finiša spurts. Nebiju domājis, ka spēšu attīstīt šādu ātrumu (nav ne jausmas kādu, bet iespaidīgu).

Ieskrienu finišā un tikai tad saprotu, cik patiesībā esmu saguris. Bet es to esmu izdarījis. Mērķis ir ne tikai izpidlīts, bet pat pārpildīts - čipa laiks 3:18:53.

Medaļa.

Dzert un vēlreiz dzert. Kājas mazliet trīc. Vai varbūt pamatīgi.

Cenšos staipīties. Par laimi vecāki atbraukuši sagaidīt mūs finišā, līdz ar to uzreiz saņemu džemperi un recovery dzērienu. Tagad arī saprotu, cik patiesībā noberzta kāja. Kliboju. Kā vēlāk vakarā saprotu, tad patiesībā tulzna ir mazākā problēma - tulznas dēļ instinktīvi kreiso kāju esmu licis vairāk uz kreiso pusi, līdz ar to vairāk kā pusi distances esmu kājas sānu brutāli dauzījis pret zemi. Tikai loģiski, ka, apmēram divas stundas konstanti krītot nepareizi uz kājas sāna, tā tiek nodauzīta. Izrādās, ka šādas problēmas jūt arī pēc nedēļas.

Gaidām Ieviņu, kas ierodas sasniedz sev trasē uzstādīto mērķi - finišē mazliet zem 4:15 (lai gan pirms tam cerēja uz 4:30):

Veikals, aliņš, mājas. Sagurums un klibošana.

Skaidrs ir viens - laikam palēnām jāiet uz 3 stundām.

xRace, Rīga

Visticamāk, ka lielākā daļa regulāri neieskatās xRace web vietnē. Līdz ar to daudzi nebūs ievērojuši Rīgas posma rezultātus. Tie, kas tagad tos apskatīs, visticamāk ievēros, ka pirmā vieta Tautas klasē ir komandai π,    zem kuras slēpjas Surikatu galvenā (pagaidām arī vienīgā) piedzīvojumu sacensību komanda.

Rezultāts ir zināms, bet kā mēs līdz tam nonācām?

Rīts kā jau rīts. Vienīgi mazliet satraucošāks. Mērķis ir skaidrs - 1. vieta MIX.
Laicīgi ierodamies sacensību centrā Kongresu namā, piereģistrējamies un dodamies nolikt velo otrā Vecrīgas pusē (pie Dzelzsceļa tilta). Pēc tam dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur paredzēts arī starts.


Apņēmīga došanās uz sacensību centru. Prātā tikai viens - uzvara

Kārtējā kapteiņu sapulce, pēc tam jau palēnām stājamies ierindā. Vienam no komandas jāskrien pēc uzdevuma, pārējie gaida. Šoreiz skrienu es. Izraujos vadībā un drīz vien esmu atpakaļ pie komandas. Pa ceļam uzdevums ir izlasīts un viss skaidrs - jāmaina kārtis komandu starpā, lai iegūtu 4 vienādas kārtis. Mazliet laiciņš paiet un rinda uz kartēm jau izveidojusies (kartes izsniedz pret šīm kārtīm). Maza gaidīšana un varam sākt patiesās sacensības.


Snadis kā biržā

Pirmais uzdevums ir apskraidīt Kronvalda parku. Jāvāc vērtības dilstošā secībā tā, lai beigās savāktu 21 (vai tik distances plānotājs nav kaislīgs kāršu spēlmanis?). Tā kā jau esam sākuši doties vienā virzienā (jo nez kāpēc šķita, ka pirmais uzdevums būs Vecrīgā), tad neizvēlamies optimālo ceļu, tomēr izvēlamies labāko, ko no savas pozīcijas varam ņemt.
Ātri izpildām uzdevumu, bet neesam pārāk izrāvušies. Vēl cīnamies ar citām komandām. Nākamais uzdevums cauri Vecrīgai. Jādalās. Ieviņa ņem tuvāko punktu un dodas uz velo parku. Mēs ar Snadi ņemam katrs savu tālāku punktu un pēc tam vēl vienu tālāku. Mans ceļš ved cauri Centrāltirgum, kas ir visai interesanta vieta, kur skriet. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi... Izskrienu tam cauri un dodos uz tālāko punktu (pretī Zinātņu Akadēmijai), kur mani jau gaida Snadis. Tagad arī mēs varam skriet uz velo parku.
Kāpjam uz velo un dodamies tālāk. Aizbraucam līdz veloleģendas sākumam, kur ir izvēle starp trīs veloleģendām. Izrādās, ka tā, kuru izvēlamies mēs ir kļūdaina, līdz ar to zaudējam dārgo laiku. Tomēr šī (ne mūsu kļūda) liek man pieiet veloleģendai radošāk. Saīsinu, cik varu, un drīz vien esam šo posmu beiguši.
Nākamais pārbrauciens ir uz Zaķusalu. Esam kaut kur priekšā, bet nav skaidrības, kurā vietā.
Ātrumā pieļaujam nākamo kļūdu - tā vietā, lai paņemtu 4 punktus, paņemam sešus. Izskatās, ka divas komandas mums ir priekšā. Jāsaka, ka nav nekāds brīnums, jo iepriekšējais bija informācijas vākšanas uzdevums, bet šīs divas komandas sadarbojas, līdz ar to daudz ātrāk var izpildīt šāda tipa uzdevumus.
Tomēr šīs komandas mani pārāk nesatrauc divu iemeslu dēļ - viņi nav starp top komandām, kas cīnās par kopvērtējuma pirmajām vietām, kā arī šīm komandām parasti ir veiksmīgs sākums, kam seko kritums.
Dodamies uz kāju posmu tur pat Zaķusalā.


Sastrēgums pie starpfiniša atzīmēšanās

Jāizmanto veloleģendā iegūtā informācija, lai saprastu, kādā secībā jāapmeklē punkti. Drīz vien dodamies posmā. Bez aizķeršanās izskraidām posmu, pa vidu vēl paspēju palasīties informāciju par laivu posmu, kas izlikta starpfinišā. Diemžēl neizlasu pietiekami daudz, jo tad zinātu, ka pēc pēdējā punkta savākšanas varam doties uzreiz uz laivu posmu, kas atkal atrodas tur pat Zaķusalā.
Tad nu caur starpfinišu dodamies uz laivu posmu (atkal pazaudētas kādas divas minūtes).


Sēžamies laivā un dodamies uz pirmo punktu

Jau laivā esot, saprotam, ka esam izvirzījušies vadībā. Dodamies pāri Daugavai. Iet samērā lēnām. Kad esam tikuši pāri un iečekojušies, jādodas atkal atpakaļ. Tomēr saprotam, ka turpceļš nevedās tik labi, kā gribētos, tad nu pamainām sēdvietas. Tagad tā vietā, lai sēdētu vienā rindā, Ieviņa sēž priekšā (ik pa brīdim pieairē), bet mēs ar Snadi sēžam blakus un airējam visu laiku. Šķiet, ka šāda stratēģija ir labāka. Apbraukājam pārējos punktus (par laimi pārbrauciens atpakaļ pāri Daugavai ir pēdējais tik garais) un dodamies atpakļ krastā. Kā vēlāk izrādīsies, laivās esam bijuši visātrākie (tas šķiet kaut kas neticams).
Atpakaļ uz velo parku un dodamies tālāk. Saprotam, ka varam dalīties. Es ņemšu divus punktus, bet pārējie brauks uz citiem punktiem, kur jāievāc informācija. Pēc tam atkal tiksimies.
Pirmajā punktā satieku MINI klases komandu, kas izģērbjas peldkostīmā, lai varētu doties pēc punkta (kas kā var noprast atrodas ūdenī). Man tādām lietām nav laika - brienu iekšā un ņemu punktu. Nākamais punkts ir mazliet interesantāks. Izrādās, ka jāuzrāpjas 4 metru augstumā (to gan zināju pēc apraksta), bet vienīgais veids ir izmantot stieņus, kas atrodas mazliet vairāk kā 2 metru augstumā. Tajā brīdī velo esmu atstājis kādus 10 metrus nostāk, līdz ar to par pakāpšanos neaizdomājos. Tomēr izrādās, ka spēju gana veikli arī pievilkties, pieķerties nākamajam stienim, pievilkties atkal... un esmu augšā. Paņemu punktu un dodos tālāk.
Satiekamies sarunātajā vietā. Vēl pēdējais informācijas punkts un varam doties pēc "reālajiem" kontrolpunktiem. Paņemam arī tos un tagad uz speciālajiem uzdevumiem.
Diviem jāpilda virvju uzdevumi, tikmēr trešajam jāpeld pēc punkta. Tā kā Snadis ir labākais peldētājs, tad viņš dodas Daugavā. Mēs tikmēr izpildam virves - parastais variants ar dāžādos veidos starp kokiem novilktām virvēm, kur jānokļūst no viena koka uz otru. Izpildām uzdevumus un varam doties tālāk.
Lecam uz velo un dodamies pēdējā velo leģendā. Braucot ārā, satiekam divas komandas. Tas laikam mums dod papildus stimulu - tempu turam diez gan ātru. Pa ceļam vēl jāsavāc divas vērtības, kas jāizmanto kodam (jānosauc tiesnesim), lai drīksētu atzīmēties nākamjā punktā. Bez problēmām veicam šo uzdevumu. Kārtējo reizi vēlāk uzzinām (atkal ne bez pārsteiguma momenta), ka esam bijuši visātrākie šajā velo posmā. Kopumā šajā posmā svarīgākajos posmos esam bijuši ātrākie vai arī vieni no ātrākajiem.
Pēc šā punkta savākšanas ir laika kontroles uzdevums, kurā jādodas uz nākamo punktu, bet nedrīkst ierasties (atzīmēties) ātrāk par 10 minūtēm (šādus uzdevumus organizatori ieviesuši, lai dalībnieki pārāk nenestos pāri Rīgas tiltiem, pa kuriem pārvietojas neko sliktu nenojaustoši iedzīvotāji). Tad nu nav nekur jāstiedzas. Braucam lēnām, bet tāpat nokļūstam pie punkta kādas 4 minūtes par ātru. Tad nu varam stāvēt, gaidīt un skatīties uz nākamo uzdevumu.
Tornis. Vēl viens tornis. Un apmēram 6 metru augstumā šie torņi ir savienoti.


Tāds ir mūsu uzdevums


Vēl mazliet. Gandrīz jau var aizsniegties.



Ar mokām un trīcošām kājām, bet uzdevumu izpildām. Iečekojamies finiša punktā un tagad pats galvenais - nolasīt čipus, lai pārliecinātos, ka neesam nekur kļūdījušies, neko izlaiduši.


Priecīgi finišā (vēl gan ne 100% pārliecināti par uzvaru)

Šķiet, ka pie rezultātu tiesneses kājas trīc vēl vairāk nekā 6 metru augstumā. Tomēr rezultātus vēl neuzzinu - tiesnese vēlas visam iziet cauri un pārliecināties, ka dators visu sarēķinājis pareizi. Satraukums. Tomēr drīz jau uzzinām priecīgo ziņu.
Tad nu atliek tikai sagaidīt vēl pēdējo formalitāti un svinēt.



Vēl tikai pieminēšanas vērts fakts, ka nākamjā dienā 2 surikati izlēma piedalīties Nike Riga Run 10 km distancē, kur sasniedza savus PB (personal best) rezultātus - 53:22 un 40:06.

24h

Iepriekšējās nedēļas nogales (03.08, 04.08) Līdzsvars ar 20 stundu kontrollaiku (ko pilnībā arī izmantojām) bija tikai iesildīšanās. Iesildīšanās šai nedēļas nogalei (10.08, 11.08), kad notika RAID 24h piedzīvojumu sacensības. Lai gan mēs ar Snadi jau esam šādās sacensībās piedalījušies, savā parastajā sastāvā šādās sacensībās vēl neesam startējuši.

Šoreiz viss sākas jau piektdienā, kad pa taisno pēc darba dodamies uz Latgali. Šoreiz sacensības notiek pie Ežezera apdzīvotā vietā Ezernieki. Ceļa garums - 285 km. Pa vidu paēdot vakariņas sanāk sacensību centrā ierasties jau tumsā - mazliet pēc vienpadsmitiem vakarā. Teltu uzcelšana, pāris aliņi un tad jau jāliekas uz auss.


Vakariņas Čili pica wanna-be Jēkabpilī

Vai nu aliņi vai piektdienas nogurums, bet vismaz es aizmiegu diez gan labi. Problēma gan tāda, ka pieceļos arī tīri labi - pirms astoņiem. Neko darīt. Palēnām sāku kārpīties ārā. Piereģistrējamies. Kaut ko sākam krāmēties. Vēl jāpamodina Snadis. Un drīz jau esam paēduši brokastis un sākam domāt par startu. Vēl kapteiņu sanāksme, kuras laikā kārtējo reizi tiek noskaidroti visiem zināmas lietas (vismaz man tā šķiet) un palēnām dodamies starta virzienā.
Starp citu, šāda tipa sacensībās posmi un to apraksti ir zināmi jau pirms tam - maršruta aprakstu dabūjām līdz ar reģistrēšanos.
Ir skaidrs, ka pirmajā posmā varam izmantot vienu velosipēdu. Tātad viens brauks, divi skries. Vienojamies, ka uz velo brauks Ieviņa.
Sacensības var sākties. Dabūjam kartes. Un pirmā kļūda - tā vietā, lai papētītu kartes, paņemam vienu un dodamies distancē. Diez gan veiksmīgi atrodam divus punktus, kā arī ir nojausma par "slēpto punktu" - kontrolpunktu purviņā,visvērtīgāko no punktiem, kura atrašanās vietu viegli varēja noteikt ar citas kartes palīdzību. Šis punkts jāapmeklē diviem no komandas. Vienojamies, ka dosimies ar Snadi, bet Ieviņa tikmēr paņems citu punktu, kas jāņem vienam dalībniekam, kā arī savāks vajadzīgo informāciju.
Tā kā neesam apskatījuši citas kartes, tad uz purviņu dodamies pa taisno cauri brikšņiem uz vietu, kur varētu būt punkts. Ne tikai varētu, bet arī atrodas. Vienīgi mēs šo punktu neievērojam, jo pieejam no nepareizas puses. Līdz ar to izdomājam doties uz blakus purviņu, kas vairs nav tik viegli brienams. Te pazaudējam kādu pusstundiņu. Toties redzam divas stirnas. Beigās pieejam tam pašam pirmajam purviņam no otras puses, ieraugām punktu, paņemam un skrienam uz tikšanās vietu. Pretī jau brauc pirmā komanda, kas dodas uz nākamo posmu. Kļūdas maksā dārgi.
Aizskrienam uz tikšanās vietu, kur mūs jau sagaida Ieviņa. Uzzinām divu punktu atrašanās vietu un dodamies tiem pakaļ. Viens tur pat pie sacensību centra. Pēc tā arī sēžamies uz velo un dodamies uz nākamo posmu.
Peldēšana.
Pieskrienam pie ezera. Uzmetu acis kompasam un nospriežu, ka jāpeld turpat, kur piepeldējušas citas komandas. Atšķirībā no citām komandām mums nav nekādu palīglīdzekļu - izmantojam tikai savas rokas un kājas. Ieviņa ik pa brīdim izmanto Snadi vai mani. Kaut kā aizkuļamies līdz saliņai un sākam meklēt punktu. Pēc aptuveni piecu minūšu meklēšanas sāku pētīt karti. Saprotu, ka laikam neesam startējuši no pareizās vietas - līdz ar to, lai gan azimuts bija pareizs, tomēr sākumpunkts (līdz ar to arī beigu punkts) nebija pareizs. Tad nu atkal esam pazaudējuši diez gan daudz laika.
Neko darīt, sākam appeldēt pareizās saliņas. Palēnām savācam visus punktus un peldam ārā. Esam daudz lēnāki par pārējiem. Un vēl šīs divas kļūdas abos pirmajos posmos. Šķiet, ka pirmajās 4 stundās esam jau pazaudējuši vienu stundu, kā arī sabojājuši vienu karti un vienu maršruta aprakstu - izrādās, ka mana ūdens drošā karšu mape ir paspējusi laist cauri ūdeni. Par laimi sākumā iedots pa diviem eksemplāriem no visiem papīriem.
Dodamies atpakaļ uz sacensību centru, kur tieši atbrīvojas viena kanoe laiva (varam doties kanoe, kāju vai velo posmā). Sēžamies kanoe un šķiet izbraucam optimālo maršrutu. Protams, kārtējo reizi mums ir iešķiebta šķība laiva, kas negrib braukt taisni.
Pēc kanoe sēžamies uz velo. Tas ir stratēģisks lēmums - zinām, ka pēc šiem diviem (kāju un velo) posmiem atkal būs velo, līdz ar to gribam dažādību. Velo pirmie divi punkti jāvāc vadoties pēc apmēram 45 gadu vecas kartes. Sākumā aizbraucam mazliet nepareizi, tomēr tad izvēlos drošo ceļu un viss aiziet. Ar pāris apstāšanās reizēm paņemam pirmos divus punktus (izrādās 45 gados mainās ne tikai mazie ceļi, bet arī šosejas), pēc tam jau iebraucam citā (mūsdienu) kartē. Pirmais punkts neiepriecina - jārāpjas ~ 5m kokā. Saprotam, ka mums tas nebūs pa spēkam un dodamies tālāk. Nākamais punkts jau viegls. Pēc tā atkal sacensību centrs, kur atstājam velo un dodamies ar kājām (atkal izmantojot 67. gada karti). Pirmo punktu paņemam ātri. Otro neejam apkārt pa taciņām, bet ejam pa taisno. Uzejam virsū diez gan veiksmīgi. Pēc tam gan mazliet noveicas ar uziešanu pareizajai taciņai, kur ieraugam jau zināmo velo posma punktu.


Mēs neesam pazuduši - man rokās kompass

Nākamais punkts ir bērziņā 3 līdz 4 metru augstumā. Blakus vēl citi bērziņi, līdz ar to izmantojam visus dabas dotos kāpšļus, lai paņemtu šo punktu. Bērziņu, kurā punkts, mazliet noliecam, bet pārējos izmantojam kā liftu, lai paceltu Ieviņu līdz punktam. Pēc tam fiksi atzīmējas arī Snadis un es. Maza aizķeršanās pie pēdējā kāju posma punkta (sakarā ar pārcelto šoseju), bet drīz jau skrienam atpakaļ uz sacensību centru.
Saprotam, ka bez skriešanas neiztikt. Zinām, ka aiznākamā posma sākumā jānonāk vēl pa gaismu - tajā no torņa augšas jāmeklē divi punkti (pēc bildēm). Tad nu dodamies ar velo nākamajā posmā. Ir apmācies un neizskatās labi. Ja citā dienā vēl varētu paspēt, tad šodien jau deviņos ir patumšs.
Pie torņa nonākam bez starpgadījumiem, bet ir jau tumšs. Šo brīdi varētu nosaukt par pēdējo krēslas brīdi pirms nakts. Bet varbūt tā jau ir nakts. Katrā ziņā rāpjamies augšā, jo tornī ir arī punkts. Pa ceļam satiekam MySport komandu, kas mums pakonsultē par viena punkta atrašanās vietu. Uzkāpjam augšā - it kā vēl kaut ko saredzu tur, kur viņi mums teikuši. Tad nu tur arī dosimies. Nokāpjot lejā, vēlreiz apskatos karti un attēlus. Saprotu, ka patiesībā zinu arī otra punkta atrašanās vietu. Sāk līt un mēs dodamies pēc abiem punktiem.
Pirmais punkts ir pļavā, krūmos. Meklējam to kādu pusstundu - pļava ir diez gan liela un tomēr tumsā neko no tā torņa neesmu redzējis, līdz ar to meklēšana rit uz labu laimi. Beigās jau esam gandrīz atmetuši cerības, bet pēkšņi atrodam punktu pavisam netālu no vietas, kur atstājām velo.
Tad nu dodamies uz nākamo vietu. Tā kā šī ir atrasta pēc kartes, vietu zinām pavisam precīzi. Lietus ik pa brīdim pieņemas spēkā. Pēc punkta atrašanas sāk gāzt kā no spaiņiem. Saprotam, ka prātīgāk būs doties atpakaļ uz sacensību centru pa šoseju, nevis paņemt vienu piecpunktīgo kontrolpunktu - braukšana uz to būtu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem un šādā lietū tas būtu pārāk lēni. Jau braukšana pa šoseju ir izaicinājums.
Pēc laika esam sacensību centrā. Mazliet atkopjamies un aprunājamies ar citām komandām, kas jau bijušas nākamjā - kanoe nakts posmā. Izrādās, ka viņiem vējš bijis tik liels, ka nav spējuši paņemt nevienu punktu. Tomēr lietus ir mitējies un mēs izlemjam doties ezerā.
Pa ceļam satiekam vietējos, kas izbraukuši pavizināties. Šķiet, ka viņi mums sola pa seju, jo esam viņus apžilbinājuši (viņi pārvietojas bez lukturīšiem). Tomēr škiramies. Mēģinam arī mēs ik pa brīdim pārvietoties bez lukturīšiem, tomēr tas ir pagrūti - nakts ir ļoti tumša. Vienu punktu paņemam un tas ir arī bijis mūsu mērķis - viens punkts paņemts nozīmē, ka nedabūsim sodu par izlaistu posmu. Dodamies atpakaļ uz krastu. Nu jau vieglāk pārvietoties pa tumsu, jo parādījušās zvaigznes un uzlabojusies redzamība. Līdz ar to pārvietojamies bez lukturīšiem.
Esam krastā un taisām pirmo kārtīgo atpūtu. Pārģērbjamies. Uzēdam. Padomājam par nākamajiem posmiem. Viens ir skaidrs - būs izaicinājums.
Dodamies tālāk. Nakts, grantinieks. Minās lēni. Piebraucam pie vietas, kur vajadzētu būt starpfinišam, bet nekā nav. Sākam riņķot, bet neko nevar atrast. Atkal jau pazaudēts dārgais laiks (gan jau atkal kāda pusstunda). Beigās tomēr atrodam tur pat blakus. Kā gan varēja nepamanīt šitik lielu ceļu. Laikam jau nakts dara savu.
Noliekam velo un dodamies kāju posmā. Šis varētu būt izaicinošs - aprakstā teikts, ka posms ir 17 km garš (protams, pa optimālo līniju). Pulkstenis nu jau ir pāri trijiem (vai varbūt jau tuvojas četri). Ieviņa sāk migt ciet. Laikam arī iemieg. Jāiešauj kafijas šots. Tas palīdz. Kā saka Ieviņa - pretīgā garša pamodināja.


Tādi mēs izskatāmies tumsā pusaizmigušas Ieviņas acīm

Paņemam pirmo punktu, tad dodamies uz karjeru. Ja līdz šim man bija iebildumi pret estrādēm (cits stāsts), tad tagad, iespējams, tādi radīsies pret karjeriem. Pirmkārt, šis starpfinišs (kuru tikko bijām meklējuši pusstundu) bija karjerā. Tagad arī šis punkts. Meklējam kādu stundu, bet rokā nevedās. Un tad atnāk viena ekspertu komanda (eksperti ir tie, kuriem sacensības ilgst 44 stundas) un ātri vien atrod. Un kā mēs tādu neatradām. Punkts acu priekšā. Piecreiz esam gājuši tam garām.
Nākamais atkal vieglais punkts. Pēc tam gan atkal izaicinājums. Kārtējo reizi karte un realitāte ir divas dažādas lietas, līdz ar to mazliet pamaldāmies. Sāk līt. Sāk gāzt. Tomēr punktu atrodam (daļēji ar citas komandas palīdzību). Tad nu kopā ar šiem arī dodamies ārā no šī posma (tuvojas kontrollaiks).
Mēs vēl uzdrošināmies paņemt vēl vienu vieglo punktu un arī dodamies uz starpfinišu. Ierodamies apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika (starp citu, par kavētu kontrollaiku posms netiek ieskaitīts). Lietus ir mitējies. Nezinu gan kad. Tādas lietas vairs neievēroju.
Dodamies priekšpēdējā posmā ar velo. Savācam divus punktus. Mīšanās ir apgrūtināta - tomēr divreiz gāzis. Ceļi ir klāti ar māliem. Velo knapi velkas kalnos. Pēc kalna augšā uzreiz seko kalns lejā, kas arī nav daudz vieglāks, jo velo slīd. Protams, pēc kalna lejā atkal seko kalns augšā. Vieni vienīgi amerikāņu kalniņi. Vienīgā atšķirība - lēni un grūti. Un nespiedzam.
Domājam vēl par viena punkta paņemšanu, kuram braucam garām, tomēr izlamjam par drošo neņemšanu un iekļaušanos kontrollaikā, nevis riskēšanu (vēlāk saprotu, ka vajadzēja riskēt).
Nonākam sacensību centrā, kur jau tusējas visas komandas. Vēl pēdējais posms. Izlemjam, ka es došos ar velo pakaļ vienam punktam, tikmēr pārējie skries uz citu punktu, kur es tiem piebiedrošos pēc tam. Vairāk punktus šodien nepaņemsim.
Izrādās, ka mans punkts ir sarūsējis ūdens tornis.


Apmēram šādi izskatījās tornis

Protams, tornī jārāpjas augšā. Kāpnes šūpojas, bet - kas jādara, jādara. Nopriecājos, ka neesam sūtījuši Ieviņu uz šo punktu. Kaut kā uzrāpjos.
Sēžos velo un dodos satikt Ieviņu un Snadi. Viņi jau mani gaida pie punkta. Pēc punkta paņemšanas nolaižam velo sēdekli, lai Ieviņa var braukt. Mēs ar Snadi skrienam. Šķiet, ka ātrums ~ 5 min/km. Nodomāju, ka nav peļams priekš 24. stundas.
Esam nonākuši atpakaļ sacensību centrā. Vēl pēdējais uzdevums - aizpeldēt līdz finišam (tā kā skolā nav dušas, tad tieši šāds ir mazgāšanās risinājums). Tas ir izdarīts. Tad nu tagad tikai jānolasa čipi, jāpaēd un jāpaguļ. Dodamies gulēt mazliet pēc vieniem, Snadis (viņš laikam nav vēl gulējis) mūs pamodina mazliet pirms diviem uz apbalvošanu. Kā izrādās ar visām savām kļūdām esam iekļuvuši TOP6 (t.i. mums ir 6. vieta). No vienas puses - labs rezultāts. No otras - kas būtu, ja nebūtu kļūdas...
Novācam teltis un dodamies ceļā. 45 minūtes miega, kāds Red Bull un kāds kafijas šots pa ceļam un patiesībā gandrīz 300 km nav tik traki arī pēc negulētas nakts.
Visbeidzot atziņa - domāt, domāt un vēlreiz domāt. Mazliet mazāk skriet (jo vairāk domāt).

Nākamgad 44h?

Līdzsvars Carnikavā

Sestdienā ap vieniem devāmies ceļā. Starts 15:00 - kā nekā nakts posms tomēr. Tieši tā! Šoreiz bijām izvēlējušies startēt Līdzsvara Sporta klasē, kas nozīmē, ka posms jāsāk jau dienas vidū.
Savā ziņā pasākums mums bija kaut kas jauns, jo, lai gan piedzīvojumu sacensības ir bijušas visādas, Līdzsvaram jau Tautas klase mēdz būt brutāla, līdz ar to no Sporta klases gan jau sagaidāms kaut kas īpašs.
Neziņā stāvam startā, bet par vienu man ir liels prieks - beidzot nav pirmsstarta satraukuma par to, ka jācīnās par vietām. Mērķis - izbaudīt pasākumu.
Starta uzdevums mums liek apskraidīt Carnikavas centru. Tajā sadalāmies un visus punktus (šajā gadījumā - informāciju punktos) savācam. Pēc tam dodamies mazliet tālāk līdzīgā uzdevumā, bet jau ar riteņiem. Te mazliet nokļūdījušies organizatori, kas mūs mazliet aizkavē, bet tomēr visas vērtības salasām (vienu gan ar 1188 un dzelzsceļa informatīvā dienesta palīdzību, jo stacijā lapiņa ar biļešu cenām ir pārplēsta uz pusēm). Apsēžamies netālu ēnā un sākām rēķināt. Uzdevums diez gan parasts - izmantojot atrastās vērtības, jāaprēķina vērtības punktiem nākamajā posmā, savukārt pēc tam katram komandas dalībniekam jāsavāc notiekts punktu skaits. Pēc nelieliem aprēķiniem nonākam pie pareizās stratēģijas un dodamies ceļā uz nākamo starpfinišu, kur arī aizsāksies mūs skrējiens pa mežu.
Noliekam velo un dodamies mežā pēc punktiem. Lai gan teorētiski var dalīties, šo iespēju neizmantojam, jo kartē pie punktiem nav doti to numuri, līdz ar to punkta vērtību uzzinām tikai nonākot līdz tam. Te vēl arī vērts pieminēt, ka daļā kartes atstāti tikai reljefs un ūdeņi, bet viss pārējais (piemēram, ceļi un stigas) ir izdzēsti. Tomēr uzdevums mums problēmas nesagādā, tāpēc lēnā garā (ik pa brīdim uzskrienot) vācam punktus. Pa vidu apjēdzam, ka es visas vērtības sev esmu savācis, tad nu dodos atpakaļ uz starpfinišu, lai domātu par nākamajiem uzdevumiem, kamēr pārējie dodas pēc saviem pēdējiem punktiem.
Starpfinišā uzzinu, ka nākamajam uzdevumam varu izvēlēties vienu no divām kartēm - mūsdienu karti ar notiekumu, ka punkti jāapmeklē noteiktā secībā, vai arī 100 gadus vecu karti ar lielisko iespēju punktus apmeklēt sevis izvēlētā secībā. Apskatot kartes, saprotu, ka 100-gadīgā galīgi nederēs, jo skaidrības, pa kādiem ceļiem un kā braukt, man galīgi nav. Tad nu paņemu jaunāko (kā izrādās vēlāk arī šī nav 100% precīza) un apsēžos izdomāt, kā brauksim. Kad tas izdarīts, sāku domāt arī nākamos uzdevumus (kas lielākoties izpaužas velo leģendu izpētē).
Pēc kāda laiciņa atgriežas Ieviņa un Snadis. Lecam uz velo un braucam. Lai nonāktu līdz nākamā uzdevuma startam, vispirms jāiziet velo leģenda, kas arī salīdzinoši veikli padodas. Nākamais uzdevums gan vairs nav tik veikls, jo sanāk pāris vietās kļūdīties (pie kā daļēji var vainot arī kartes precizitāti). Tomēr palēnām visus punktus aplasam. Pa vidu, protams, sanāk arī tāds punkts, kura paņemšanai jāstumj velo pa pārpurvojušos stigu (tas tomēr ir Līdzsvars). Pie nākamā punkta savukārt jārāpjas paaugstu kokā, ko atsakās darīt Ieviņa, līdz ar to mūsu pirmais izlaistais punkts (Līdzsvarā gan viens tāds drīkst būt). Kad posmu pabeidzam, ir jau krietni sācis krēslot. Tagad tikai velo leģenda atpakaļ gaitā un nākamā jau pareizā secībā. Pa vidu pāris vietās kaut kas jāpaskaita, bet galvenais izaicinājums ir atrast punktu, kas atrodas "50 grādu azimutā augstākās virsotnes nogāzē". Protams, tas nebūtu Līdzsvars, ja augstākā virsotne nebūtu pus kilometra attālumā (kas naktī nav redzams, līdz ar to pārmeklējam tuvākās virsotnes), kā arī beigās izrādās, ka nogāze ir uzkalna augšā. Kārtējā zaudētā pusstunda.
Dodamies tālāk un drīz vien nonākam pie laivām. Jāpārbrauc Gauja un jādodas tuvējā ezerā. Šoreiz punktu tā pavairāk. Sākumā viss iet gludi, līdz brīdim, kad jāsāk ķemmēt kādas salas tuvējie meldri. Atkal kāda pusstunda... varbūt pat stunda. Tas nomāc. Kādā brīdī esam vismaz piecas komandas, kas meklē šo punktu, līdz viena arī atrod (līdz ar to arī pārējās). Ir kļuvis auksti, bet paliek vēl kādi 5 punkti. Četrus no tiem veiksmīgi savācam, bet viens tomēr nedodas rokā. Domāju, ka pie vainas ir dažādu apstākļu kombinācija - šis punkts bija mazliet neprecīzi pārzīmēts no paraugkartes, atkal meldri, aukstums (līdz ar to nevēlēšanās atkal ieslīgt meklēšanā uz stundu).
Atgriežamies starpfinišā pārsaluši. Kā vēlāk, pētot maršrutu, izrādās, laivu posmā esam pavadījuši ap 4 stundām. Par laimi te ir ugunskurs, pie kura sildāmies kādas 20 minūtes (lielākoties tāpēc, ka negribas doties tālāk - te ir tik patīkami!):


Tomēr saņemamies un dodamies tālāk... Ar mazām problēmām tomēr sasniedzam nākamo starpfinišu. Minoties esam arī sasildījušies. Te sākas viens no sacensību interesantākajiem posmiem - balta karte (tikai ar augstumlīknēm un ūdeņiem), pāris vietās jāpārpeld Garezeri (laikam tā tos sauca), bet pats jautrākais - jāpārpeld arī Gauja. Par laimi kļūst gaišs, gaiss iesilst un patiesībā ūdens ir ļoti patīkams. Gandrīz visus punktus paņemam bez starpgadījumiem, izņemot ķirsi, kur kāds labvēlis (bez organizatoru ziņas) pārlicis punktu gandrīz pašā galotnē. Mēs ar Snadi ar mokām punktu paņemam, bet Ieviņa nemaz necenšas - izskatās mazliet pārāk bīstami.
Atgriežamies starpfinišā un sēžamies uz velo. Atlikušas mazliet vairāk par 3 stundām līdz kontrollaikam. Nākamais posms ir viena gara veloleģenda. Viss izdodas diez gan labi. Šķiet, ka man veloleģendās veicas labāk par citām komandām. Tomēr ir arī aizķeršanās (kur iegūto pārsvaru atkal zaudējam) - piemēram, viens punks dabā fiziski nepastāv (atkal kādas 20 minūtes). Kādā brīdī saprotam, ka jādodas uz finišu. Esmu iekarsis un saku (kaut ko tamplīdzīgu): "Piedrāzt kontrollaiku! Savācam visus punktus!" Tomēr komanda mani pierunā, ka jādodas uz finišu. Kādā brīdī saprotu, ka jāsakopo visi atlikušie spēki un jāminas tā it kā no tā būtu atkarīga dzīvība. Beigu rezultāts - esam ieradušies finišā 19 sekundes pirms kontrollaika beigām. Diezgan ideāli.
Priekš pirmās reizes Sporta klasē sniegums diez gan labs. Vēlāk, skatoties rezultātus, saprotu, ka esam finišējuši tikai aptuveni stundu vēlāk par uzvarētājiem. Pie tam neviena komanda nav finišējusi bez sodiem. Kopumā paliekam astotie un kā ceturtie MIX. Tas priecē vēl vairāk un dod pārliecību par saviem spēkiem.
Vēl brokastis, kuras pienes dusmīga apkalpotāja - laikam ar nepareizo kāju no gultas izkāpusi. Mums gan nav šādu problēmu - gulējuši neesam, līdz ar to arī no gultas ārā neesam kāpuši.
Mazliet noskaņojumu pabojā dušā atrastā ērce (diemžēl viņa bija izdomājusi mazgāt tikai savu pakaļu, bet galvu bija iebāzusi manī).
Kopumā Līdzsvars kārtējo reizi bija pārcentušies, bet tas tikai sacensības padarīja par lielāku piedzīvojumu.

xRace Ventspils posms

Sestdienā (6.07) startējam uz Ventspili – šodien jāstartē xRace Venstpils nakts posmā (Tautas klase). Sakrāmējam riteņus uz jumta un dodamies ceļā. Venstpils šoseja jau ir apnikusi – trešo nedēļu pēc kārtas dodamies šajā virzienā (pirms nedēļas uz orientēšanās pasākumu Kāpa, vēl pirms nedēļas uz Venstpils pusmaratonu). Kārtējo reizi pusceļā man nāk virsū lūziens. Labi, ka neesmu pie stūres…

Ar pāris ceļu remontiem pa vidu (jau n-to reizi pieredzētiem) nonākam galā, atrodam vietu, kur paēst vakariņas. Vakariņās vēlējāmies ēst pastu, bet nākas samierināties ar picām, jo neko labāku neatrodam. Sēžam ārā, līdz ar to apkārt tusējas baloži, bet mūs viņi nesatrauc – runājam par mērķiem. Šis ir trešais posms, pirmajos divos esam paņēmuši 3. vietu MIX klasē un abās reizēs esam bijuši viena soļa attālumā no 2. vietas (bet tie jau ir citi stāsti). Vienojamies, ka šoreiz mērķis ir pavisam vienkāršs – augstākais pjedestāla pakāpiens.

Pie starta nokārtojam visas formalitātes un lēnā garā gatavojamies. Vēl pēdējie tualetes apmeklējumi un drīz vien varam stāvēt startā, kas paredzēts 22:00. Ja jau mērķis ir iegūt 1. vietu, tad esam nostājušies arī pašā priekšā, lai neviens netraucē.

Tiek dots starta signāls (vairs pat neatceros tieši kāds) un mēs skrienam (šeit arī pirmā skriešana). Jau iepriekš ir zināms, ka pirmais skrējiens būs pakaļ kartēm, līdz ar to esam sarunājuši, ka skriešu pa priekšu un jau sākšu pētīt kartes. Tā arī notiek – pie kartēm esmu pirmais gan no savas komandas, gan starp konkurentiem. Sāku piņķerēt vaļā kartes, kas salīmētas ar līmlentu, bet kaut kā nevedās. Pieskrien arī Snadis, vēl pēc brītiņa Ieviņa, un tikai tad dabūju veļā kartes. Sākam pētīt.

Kārtējo reizi pirmais uzdevums pa pilsētu – jāapskraida pāris punkti, lai iegūtu vērtības, kā arī 2 punktos jāiečekojas. Viss skaidrs, nepaiet ne pus minūte, kā jau skrienam. Plāns ir zināms – mazliet dalīšanās un ar Snadi jau esam pie velo. Drīz pievienojas arī Ieviņa.

Sēžamies un laižam. Izskatās, ka esam līderu grupā un turamies aptuveni vienā ātrumā. Vēl pārītis neredzētu seju, bet daļa no viņiem drīz atkrīt (nespējot turēt ātrumu). Kārtējo reizi (vismaz īstermiņa) plāns ir gatavs. Paņemam 2 punktus, pēc tam dalāmies. Pa ceļam vēl ar Snadi padiskutējam par dalīšanos un nonākam pie visiem pieņemama (cerams arī optimāla) varianta. Dalāmies. Es viens paņemšu trīs punktus (pareizāk – savākšu informāciju trīs punktos) ar līkumu, Ieviņa un snadis – pārējos četrus pa taisnāku trajektoriju.

Paņēmis visus punktus, dodos uz starpfinišu. Man par brīnumu, tuvojoties starpfinišam, ieraugu džipu, kas brauc jūras virzienā (tur, kur jānonāk man). Netālu pirms starpfiniša tas apstājas, izlec satraucies puisis un prasa, vai es esmu pirmais. Izrādās, ka viņš ir starpfiniša tiesnesis, kas mazliet kavējas. Pastāstu viņam, kuru ceļu labāk izvēlēties un kopīgi dodamies tālāk. Situāciju mani mazliet uzjautrina.

Starpfinišā mūs jau gaida puisis no vienas no vīriešu līderu komandām. Saprotu, ka pagaidām esam pirmie, bet komandas biedru vēl nav – ne man, ne viņam. Pēc laiciņa ierodas arī viņa komanda. Pārāk nesatraucos, jo mērķis ir būt pirmajiem MIX grupā. Drīz viņi dodas mežā (starp citu – kāju posms, sākas skriešana), kad ierodas arī mana komanda. Izrādās, ka Snadis tomēr paņēmis arī vienu no maniem punktiem, tāpēc arī kavēšanās (mācība nākotnei – labāk ieklausies komandas biedros). Pie sevis nodomāju – nebūtu ņēmis, būtu starpfinišā ieradušies gandrīz vienlaicīgi.

Fiksais plāns un mēs jau skrienam. Pagaidām grūti skrienams mežs, bet tomēr ejam uz visu banku. Skrienam Ieviņas tempā, tomēr šonakt šķiet, ka viņa arī neizlaiž no galvas ārā domu par mērķi, jo šoreiz skrienam mazliet ātrāk nekā parasti. Varbūt arī palīdz nakts, kas tomēr ir atsvaidzinošāka… Esam paņēmuši trīs punktus, kad prasu Snadim, vai pie nākamajiem diviem viņam vajadzēs palīdzību. Nē, nākamie divi ir viegli! Ļoti labi – varu pētīt nākamos posmus. Kārtējo reizi plāns drīz vien ir gatavs – nākamajā velo posmā izvēlēsimies garāko, bet drošāko ceļu (kārtējā mācība no iepriekšējiem posmiem). Vēl pēdējais pārskrējiens, kura laikā vienojos ar pārējiem, ka manis izvēlētā taktika ir pareizā.

Atkal esam starpfinišā, kur jau parādījušās arī citas komandas, kas vēl tikai dosies šajā posmā. Par to gan pārāk ilgi nedomāju, jo kas gan man daļas gar šiem. Vairāk satrauc tas, ka vēl viena džeku komanda tomēr kāju posmā mūs ir apsteigusi (ātrums nav mūsu komandas stihija). Lecam uz velo. Rēķinu, ka mēs varētu būt trešie kopvērtējumā un pirmie MIX.

Braucam un tālumā vēl redzu džeku aizmugurējās gaismiņas. Izskatās, ka viņu taktika šajā posmā ir tāda pati kā mūsējā. Tomēr drīz vien šos vairs neredzu – vai tiešām mēs esam tik ļoti lēnāki? (Vēlāk uzzināšu, ka nē – viņi bija nepareizi nogriezušies, līdz ar to mēs viņus apdzinām) Paņemam pirmo punktu, aizbraucam līdz otrajam, bet pašu punktu nekur neredzam. Labi, pabrauksim mazliet tālāk – varbūt esmu kaut kur kļūdījies. Tomēr pēkšņi Ieviņa iekliedzas, ka punkts tepat vien ir – aizlikts aiz koka tā, ka no vienas puses nav redzams. Jā, komanda darbojas ideāli – visi ir uzdevuma augstumos. Te jāpiebilst par lomu sadalījumu komandā. Es atbildu par taktiku un orientēšanos uz velo, Snadis atbild par orientēšanos mežā kāju posmos, bet Ieviņa ir tā, kurai visu laiku jātur acis vaļā un jāatgādina mums par jebko, ko varētu būt aizmirsuši.

Vēl pēdējais punkts šajā posmā, kas tiek paņemts ar mazu (pāris minūšu) kļūdu un esam pie ezera – sēžamies laivās. Uzdevums it kā vienkāršs – ezerā ir 8 punkti, kas izvietoti uz bojām ar piestiprinātiem mirgojošiem velo lukturīšiem, mums jāsavāc pieci. Braucam iekšā ezerā un pa ceļam jau esam izdomājuši taktiku. Pēc laiciņa saskaramies ar problēmu – vairs nav redzamas divas bojas, uz kurām vēlējāmies braukt (kā saprotam, “mirkšķus” gan kāds var nejauši ieslēgt vai izslēgt, gan tie var sagriezties uz citu pusi un nebūt vairs redzami). Fiksi pārplānošanas darbi un nākas irties pāri visam ezeram uz diviem citiem punktiem. Iramies! Pār naksnīgo ezeru skan trīs cilvēku lamas. Saprotam, ka šī (varētu teikt, ka organizatoru) kļūda mums varētu dārgi maksāt. Rēķinu, ka varētu būt zaudējuši kādas 10 minūtes.

Beidzot esam krastā. Mazliet sašļukuši, bet dodamies tālāk  - uz nākamo posmu. Vairs nav ne jausmas, vai vēl joprojām esam pirmie no MIX. Bet nav laika par to pārlieku ilgi domāt – ir jāatdod sevi visu sacensībām un jāaizmirst kļūdas (vismaz pašlaik, par tām varēs domāt vēlāk).

Esam ieradušies nākamajā posmā. Pašiem jāsazīmē punkti, uz kuriem jādodas (dots centrālais punkts, no kura dažādos leņķos un attālumos novietoti punkti, kurus jāsavāc). Priekšā redzam trīs komandas (visas džeku, kas mazliet priecē). Sāku zīmēt, tomēr pieļauju mazu kļūdu, kas atkal maksā kādu minūti. Ātri visu izlaboju. Pa to laiku mums blakus piesēžas cita MIX komanda. Nav labi! Zinu, ka iepriekšējos posmos viņi tieši kāju posmos par mums ir izrādījušies stiprāki. Divas džeku komandas jau devušās posmā, mēs dodamies reizē ar trešo (atkal sākas skriešana). Kārtējo reizi pieļaujam mazu kļūdu, sekojot viņiem, nevis veicot posmu tikai uz savu galvu (kārtējā zaudētā minūte). Pirmos trīs punktus turamies cieši blakus. Kārtējo reizi pabrīnos par Ieviņu, kas šoreiz ir krietni ātrāka par citām reizēm. Vēl pēdējais punkts (izvēle no diviem punktiem dabā). Izskatās, ka džekiem taktika mazliet atšķiras no mūsējās, līdz ar to mēs škiramies. Vai nu viņi izdomājuši ņemt otru punktu, vai arī iet pa citu ceļu. Kārtējo reizi mani tas neinteresē. Mēs esam rokas stiepiena attālumā no finiša.

Bez problēmām paņemam pēdējo punktu un dodamies pakaļ velo. Pa ceļam redzam, kā viena no komandām, kas devās mežā pirms mums, pabrauc mums garām.

Kārtējo reizi apdomāju par mūsu izredzēm. Šķiet, ka mēs vēl varētu būt pirmie, bet pārliecības nav. It sevišķi tāpēc, ka visspēcīgākā MIX komanda (pirmo divu posmu uzvarētāja) nav redzēta. Bet nav laika domāt, ir jāsēžas uz velo un jābrauc velo leģenda (doti attālumi un virzieni). Atkal izvēles iespējas – braukt garāk, bet vieglāk, vai arī mazliet sarezģīt sev dzīvi, bet toties veikt īsāku gabalu. Izvēlos otro variantu, jo velo leģendās jūtos gana spēcīgs. Bez problēmām paņemam punktu un dodamies uz pēdējo uzdevumu. Traucamies, cik nu mūsu komandai atlicis spēka. Vēl varētu ierakstīties zem 5 stundām.

Ierodamies pie pēdējā uzdevuma. Ou, F$%K! Alpīnisma siena. Uzdevums katram uzrāpties ~ 5 metru augstumā, vai arī viens var nerāpties, bet tad citam jāuzrāpjas vēl mazliet augstāk. Ņemot vērā, ka divām trešdaļām no komandas ir problēmas ar augstumu, neesmu pārāk priecīgs par šo uzdevumu. Pirmais rāpjos es. Kaut kā samocīti, bet līdz punktam tieku. Lielākās problēmas sagādā atlaišanās no sienas – nepatīk man šī sajūta. Tomēr saņemos un to izdaru. Nākamā ir Ieviņa. Mazliet pāri pusei un rodas pirmās problēmas – izskatās, ka nav skaidrības, kur likt kāju. Izskan “Es nevaru”, bet tas vairāk skan kā izmisums, nevis kā padošanās. Cenšamies palīdzēt ar norādēm. Pienāk arī viens no sienas darbiniekiem un mazliet piepalīdz ar padomu. Un Ieviņa ir arī augšā. Nākamais ir Snadis. Kamēr Ieviņa vēl velk nost drošināšanas iekari, Snadis ir jau paspējis uzskriet augšā un nolaisties lejā.

Lecam uz velo un laižam. Atzīmējamies finišā. Mazliet pirms trijiem. Tātad esam palīduši zem 5 stundām. Bet tas nav galvenais. Kuri mēs esam? Cik komandas ir pirms mums? Vai ir finišējusi kāda MIX komanda?

Dodamies nolasīt rezultātus. Rezultātu tiesnese pastāsta, ka esam finišējuši kā otrie kopvērtējumā un kā pirmie MIX. Vai tiešām? Vēl pēdējais satraukums gaidot, kad tiks izdrukāti rezultātu lapa – vai tik nebūs kāda kļūda! NAV!

MĒS ESAM PIRMIE NO MIX!

Uz brīdi aizdomājos par ezeru, kas mums, iespējams, maksāja pirmo vietu kopvērtējumā. Bet nekas. Mērķis ir sasniegts. Lai gan saule vēl nav lēkusi, gaisma ir sasniegta.

Duša, brokastis (vai kā lai šo ēdienreizi nosauc), aliņš (viens miegam) un palūziens uz stundu pie Venstpils Olimpiskā centra guļammaisos – jāgaida, kad finišēs Sporta klase, jo šoreiz apbalvošana visiem kopā.

Guļam pēc finiša:

Apbalvošana:

Tagad pēc 3 posmiem esam pakāpušies uz 1. vietu MIX grupā, tomēr jāņem vērā, ka sezonas griezumā tiek ņemti vērā 4 posmi no pieciem, līdz ar to vēl daudz kas var mainīties – nav laika atslābumam, tomēr mazliet drošāk par citām komandām, kas nedrīkst kļūdīties, varam justies.