FINIŠS!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.
Man tiek noņemts čips un uzlikta medaļa.
Un finiša bilde:
Palēnām dodos tālāk un mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Vēl joprojām nav skaidrības, kurais esmu palicis. Šķiet, ka varētu būt aptuveni piecpadsmitais - tā esmu saskaitījis trasē (kā vēlāk izrādās esmu palicis četrpadsmitais). Pretī nāk kāds cits finišējušais, kas man priecīgs spiež roku. Jā, tāda ir tā kopības sajūta pēc pievarētiem 55km.
Ieraugu starpfiniša telti ar uzkodu galdiem. Beidzot gribas izbaudīt to, ko tā arī līdz galam neizdevās izbaudīt trasē - stāvēt pie galda un tik štopēt iekšā.
Pirms tam gan jāsaprot, ko darīt ar dubļiem, kas man aplipuši. Pateicoties pēdējai nogāzei esmu īpaši netīrs. Tagad saprotu, kāpēc vajadzēja vilkt garās zeķes vai garās bikses un kāpēc nevajadzēja locīt kreklam rokas. Žēl, ka nav pieejamas dušas.
Ieviņa piesakās doties pēc ūdens uz veikalu. Es tikmēr laimīgs aizstaigāju līdz teltij un lēnām štopēju iekšā visu pēc kārtas. Šis moments vien bija tā vērts, lai skrietu 55km.
Pēc brīža parādās arī igaunis, no kura noskaidroju, ka viņam šķiet ir bijušas lielākas problēmas ar krampjiem nekā man. Viņš mēģina noskaidrot, kur var atrast dušu. Nākas viņu apbēdināt, bet piesolu ūdeni. Tad nu dodamies pie Ieviņas un sākam mazgāties. Izmantojam gan tuvējo peļķi, gan ūdeni no 5 litru pudeles.
Ar katru soli kājas arvien vairāk atiet no sacensību režīma un sāk parādīties visādas jaunas izjūtas. Vai tās var nosaukt par sāpēm? Mazliet. Mazliet arī nogurums. Ar katru minūti kļūst arvien vēsāks.
Pēc kopīgas mazgāšanās un runāšanas par šo un to (uzzinu, ka igaunis pirms 13 dienām noskrējis maratonu 2h50min, par ko veltu viņam atzinīgus vārdus) izdomājam arī iepazīties. Izrādās, ka esam gandrīz vai vārda brāļi - igauni sauc Pärtel.
Atvadamies un mēs dodamies mājās.
Vai es varētu noskriet vairāk? Jā. Lai gan uz beigām bija mazliet krampji, domāju, ka varētu vairāk. Protams, šis bija vajadzīgs kā pirmais ultramaratons, kā pieredze... Tomēr sajūta, ka visus 55km esmu veicis salīdzinoši viegli. Gribētos kaut būtu bijis mazliet grūtāk. Šķiet, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār vēlos iet tālāk - mēģināt pārkāpt sev pāri, aizskriet līdz brīdim, kad tu sāc skriet tikai tāpēc, ka spēj sevi pārliecināt, ka jāskrien, sasniegt to robežu, kur tu pasaki sev "es to varu, es valdu pār savām kājām, nevis otrādi".
Jā, varēja būt mazliet garāka distance. Bet vēl jau nāks citas sacensības. Nākamgad Cēsīs 85km. Bet tas jau nav daudz vairāk...
Varbūt pie vainas ir manas sevis pārliecināšanas spējas? Nevienā brīdī nešaubījos, ka spēšu to izdarīt. Regulāri sev iestāstīju, ka tas nav nekas daudz. Varbūt tas palīdzēja.
Atkal skrienu trešdienā. Esmu klibojis 3 dienas pēc kārtas, bet šķiet, ka sajūtas ir labākas nekā pēc (pirmā) Nordea maratona. Savukārt pēc Nordea maratona sajūtas bija labākas nekā pēc (pirmā) pusmaratona gadu iepriekš.
Skrienu lēnām. Arī nākamajā dienā un aiznākamajā. Mazliet vājums. Šaudās dažādas domas pa galvu. Galvenokārt - kas tālāk? Vajag mērķi... Piektdienas rītā, skrienot uz darbu, tādu arī izdomāju. Kaut kas jauns. Ne noskrietie kilometri, ne ātrums, bet skriešana jaunā līmenī. Vai man tas sanāks? Tad jau redzēs - šo projektu plānoju publicēt nākamā gada sākumā. Bet pirms tam, iespējams, arī viens pasākums uz kvantitāti.
P.S. Un tagad, rakstot šo tekstu, sapratu vēl kādu lietu - esmu kļuvis par ultramaratonistu. NICE!!!
6 stundas 21 minūte un 41.6 sekundes.
Man tiek noņemts čips un uzlikta medaļa.
Un finiša bilde:
Palēnām dodos tālāk un mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Vēl joprojām nav skaidrības, kurais esmu palicis. Šķiet, ka varētu būt aptuveni piecpadsmitais - tā esmu saskaitījis trasē (kā vēlāk izrādās esmu palicis četrpadsmitais). Pretī nāk kāds cits finišējušais, kas man priecīgs spiež roku. Jā, tāda ir tā kopības sajūta pēc pievarētiem 55km.
Ieraugu starpfiniša telti ar uzkodu galdiem. Beidzot gribas izbaudīt to, ko tā arī līdz galam neizdevās izbaudīt trasē - stāvēt pie galda un tik štopēt iekšā.
Pirms tam gan jāsaprot, ko darīt ar dubļiem, kas man aplipuši. Pateicoties pēdējai nogāzei esmu īpaši netīrs. Tagad saprotu, kāpēc vajadzēja vilkt garās zeķes vai garās bikses un kāpēc nevajadzēja locīt kreklam rokas. Žēl, ka nav pieejamas dušas.
Ieviņa piesakās doties pēc ūdens uz veikalu. Es tikmēr laimīgs aizstaigāju līdz teltij un lēnām štopēju iekšā visu pēc kārtas. Šis moments vien bija tā vērts, lai skrietu 55km.
Pēc brīža parādās arī igaunis, no kura noskaidroju, ka viņam šķiet ir bijušas lielākas problēmas ar krampjiem nekā man. Viņš mēģina noskaidrot, kur var atrast dušu. Nākas viņu apbēdināt, bet piesolu ūdeni. Tad nu dodamies pie Ieviņas un sākam mazgāties. Izmantojam gan tuvējo peļķi, gan ūdeni no 5 litru pudeles.
Ar katru soli kājas arvien vairāk atiet no sacensību režīma un sāk parādīties visādas jaunas izjūtas. Vai tās var nosaukt par sāpēm? Mazliet. Mazliet arī nogurums. Ar katru minūti kļūst arvien vēsāks.
Pēc kopīgas mazgāšanās un runāšanas par šo un to (uzzinu, ka igaunis pirms 13 dienām noskrējis maratonu 2h50min, par ko veltu viņam atzinīgus vārdus) izdomājam arī iepazīties. Izrādās, ka esam gandrīz vai vārda brāļi - igauni sauc Pärtel.
Atvadamies un mēs dodamies mājās.
Vai es varētu noskriet vairāk? Jā. Lai gan uz beigām bija mazliet krampji, domāju, ka varētu vairāk. Protams, šis bija vajadzīgs kā pirmais ultramaratons, kā pieredze... Tomēr sajūta, ka visus 55km esmu veicis salīdzinoši viegli. Gribētos kaut būtu bijis mazliet grūtāk. Šķiet, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār vēlos iet tālāk - mēģināt pārkāpt sev pāri, aizskriet līdz brīdim, kad tu sāc skriet tikai tāpēc, ka spēj sevi pārliecināt, ka jāskrien, sasniegt to robežu, kur tu pasaki sev "es to varu, es valdu pār savām kājām, nevis otrādi".
Jā, varēja būt mazliet garāka distance. Bet vēl jau nāks citas sacensības. Nākamgad Cēsīs 85km. Bet tas jau nav daudz vairāk...
Varbūt pie vainas ir manas sevis pārliecināšanas spējas? Nevienā brīdī nešaubījos, ka spēšu to izdarīt. Regulāri sev iestāstīju, ka tas nav nekas daudz. Varbūt tas palīdzēja.
Atkal skrienu trešdienā. Esmu klibojis 3 dienas pēc kārtas, bet šķiet, ka sajūtas ir labākas nekā pēc (pirmā) Nordea maratona. Savukārt pēc Nordea maratona sajūtas bija labākas nekā pēc (pirmā) pusmaratona gadu iepriekš.
Skrienu lēnām. Arī nākamajā dienā un aiznākamajā. Mazliet vājums. Šaudās dažādas domas pa galvu. Galvenokārt - kas tālāk? Vajag mērķi... Piektdienas rītā, skrienot uz darbu, tādu arī izdomāju. Kaut kas jauns. Ne noskrietie kilometri, ne ātrums, bet skriešana jaunā līmenī. Vai man tas sanāks? Tad jau redzēs - šo projektu plānoju publicēt nākamā gada sākumā. Bet pirms tam, iespējams, arī viens pasākums uz kvantitāti.
P.S. Un tagad, rakstot šo tekstu, sapratu vēl kādu lietu - esmu kļuvis par ultramaratonistu. NICE!!!
No comments:
Post a Comment