Valmiera, 15.09.2013.

Līdz Murjāņiem

Līdz Jelgavai

Līdz Ciemupei

Līdz Iecavai

Līdz Kaņierim

Kā izrādās šīs ir pāris vietas, līdz kurām no Rīgas centra varu aizskriet zem 3 stundām un 20 minūtēm. Tieši to uzzināju, kad 15. septembrī Valmierā finišēju savu otro maratonu. 3 stundas 18 minūtes un 53 sekundes - tas ir laiks, kas man bija vajadzīgs, lai pieveiktu 42.195 km.

4 minūtes un 43 sekundes - laiks, kurā veicu vienu kilometru.

12.72 km/h - mans vidējais ātrums maratona laikā.

Šie skaitļi man lika aizdomāties. Mazāk kā pirms divarpus gadiem skrēju Nordea piecīti mazliet virs 30 minūtēm. Tas ir lēnāk kā kilometrs 6 minūtēs jeb 10 km/h.

Grūti teikt, vai šī izaugsme ir kas dižs. Varbūt tikai likumsakarīgi, ka treniņi atmaksājas... 

Tomēr ir kāda lieta, kas man mazliet kremt - netiku nofilmēts finišā. Kā izrādījās vēl biju paglabājis gana daudz spēka, lai finišā ienestos riktīgā sprintā. Ātrums gan man nav zināms, bet izskatījās tas apmēram šādi:

Varbūt tomēr par visu pēc kārtas?

(atgriežamies pagātnē)

Mazliet māc šaubas, kāda izvērtīsies svētdiena Valmierā. No vienas puses visu vasaru esmu pavadījis aktīvi, gana daudz skrējis. No otras - pēdējā reize, kad esmu skrējis virs 25 km bija jūlija beigās, kad aizskrējām ciemos uz Carnikavu. Augusta beigas pavadītas Norvēģijā vispār (gandrīz) bez skriešanas. Tāda sajūta, ka pietrūkst tīro skriešanas treniņu.

Tomēr šaubas mēģinu aizgaiņāt. Visu nedēļu sev un Ieviņai (kas arī skries maratonu) stāstu, ka tas jau nekas nav. Vai tu varētu noiet 42 km 10 stundās? Protams, ka varētu! Vai tu spētu noskriet 42 km 1 stundā? Protams, ka nē! Nu lūk! Galvenais ir izvēlēties pareizo ātrumu - ja būs pārāk lēns, uzdevums būs pārāk vienkāršs, ja būs pārāk ātrs, uzdevums var būt neiespējams.

Tāds ir arī mans mērķis - skriet komfortablā tempā, izbaudīt pasākumu. Tomēr slēpti domāju arī par to, ka jāizpilda pavasarī Nordea Rīgas maratonā nesasniegtais mērķis - 3:30.

Piektdienas vakarā dodamies uz Raunu. Sestdienu pavadīsim atpūšoties. Tā arī notiek. Sestdienas lielāko daļu pavadām lasot (iesaku grāmatu "I am Ozzy" - tiešām izklaidējoša lasāmviela, kas varētu būt interesanta arī cilvēkiem, kas neinteresējas par Ozzy daiļradi).

Pēcpusdienā dodamies uz Valmieru paņemt maratona numurus. Esam arī ieplānojuši pirmo reizi mūžā piedalīties pasta party. Tas arī tiek paveikts. Taisnības labad jāsaka, ka no "party" biju gaidījis mazliet vairāk. Lai gan pasta man šķita tīkama (tikai mazliet par taukainu), tomēr prasījās arī kāds pasākuma vadītājs, kaut kāda programma. Neko darīt - ieēdam un dodamies atpakaļ uz Raunu.

Nākamais rīts. Esam Valmierā. Vietējie komersanti cilvēku masām ir gatavi - t/c Valleta savas tualetes ir slēguši "tehnisku iemeslu dēļ". Neko darīt, jāstāv rindā uz sausajām tualetēm, ko sarūpējuši organizatori.

Drīz arī stāvam uz starta līnijas. Esmu izdomājis, ka izmantošu tempa turētāju (uz 3h30min) pakalpojumus. Atrodu vienu no tempa turētājiem un apstājos viņam blakus. Liels ir mans pārsteigums, kad pēkšņi puisis izdomā doties vairāk uz aizmuguri. Laikam jau jāseko - tāpat taisos skriet ar viņu kopā. Pa ceļam (virzoties uz aizmuguri) satieku Ieviņu, kas uz mani izbrīnīti skatās. Spēju tik norādīt, ka sekoju tempa turētājiem. Drīz arī starts. Protams, ka virzīšanās uz aizmuguri pēc starta nozīmē tikai vienu - pirmajos pāris kilometros nākas skraidīt pa labi, pa kreisi, lai tiktu garām lēnākiem skrējējiem. Pēc pāris kilometriem arī saprotu, ka man ar šiem tempa turētājiem nav "pa ceļam", jo tomēr gribas skriet mazliet ātrāk. Ieraugu redzētu seju - netālu skrien Noskrien.lv pārstāvis Kuks. Šķiet, ka kaut kur lasīju, ka viņa mērķis esot 3:30. Pieskrienu, apvaicājos par mērķiem. Jā, tiešām 3h 30min, bet pašlaik skrien pēc pulsa. Labi, skriesim abi pēc pulsa - pievienojos Kukam. Netālu līdzīgā tempā skrien vēl kāds puisis no Ironman Riga Team. Priecē, ka šīs komandas sponsors ir Johnnie Walker. Interesanti, kā tieši viņi šo komandu sponsorē?

Tad nu skrienam trijatā. Pirmais aplis paiet nemanot. Ieskatoties finiša pulkstenī, saprotu, ka pašlaik temps ir tāds, ka varētu pretendēt arī uz 3 stundām un 20 minūtēm. Tomēr apzinos, ka vēl daudz kas var mainīties - vēl ir veikta tikai ceturtā daļa no distances.

Otrajā aplī izlemju apēst pirmo želeju enerģijai. Esmu sarēķinājis apēst pa želejai pēc vienas, divām, divarpus un trijām stundām. Tā man ieteica Raimonds no Maratona. Un kā pēdējo ēdīšu želeju ar kofeīnu - tā man dos papildus būstu. Tā kā visas želejas esmu salicis vēdersomā, ko turu uz aizmuguri. Pēc varbūtības teorijas 75% iespējamība izvilkt želeju bez kofeīna. Tomēr piepildās atlikušie 25%. Mazliet čakars, bet palieku šo želeju pašā somiņas apakšā un izvelku citu.

Skrienam tālāk. Ik pa brīdim kaut ko aprunājamies. Un tad es sajūtu ko nelāgu. Šķiet, ka kreisā bota sāk mazliet berzt. Tā nav noticis jau labu laiku. Sajūta nav patīkama. Lielākoties tāpēc, ka apzinos, ka būs ar šādu (un trakāku) sajūtu jāskrien vēl vairāk kā puse no distances.

Otrais aplis tiek pabeigts vēl labākā laikā nekā pirmais - mazliet zem 49 minūtēm.

Vēl pēc pāris kilomentriem saprotu, ka atkal jāuzņem enerģija. Šodien ir mana laimīgā diena - atkal piepildās mazākā varbūtība, izvelku kofeīna želeju. Nolieku to atpakaļ un izvelku citu. Triatlonists man pastāsta, ka kofeīna želeja izkrita. Par laimi šo vietu aplī jāšķērso divreiz, tāpēc atpakaļceļā varēšu paņemt.

Skrienu un domāju par neko. Kuks, ar kuru mēdzām pārmīt kādu vārdu, ir atpalicis. Ar triatlonistu arī neskrienam blakus.

Piebeigts trešais aplis. Atkal mazliet zem 49 minūtēm. Rezultāts tiešām labs. Lai sasniegtu 3:30, varu pēdējo apli skriet ilgāk kā stundu. Tomēr cenšos turēt pašreizējo tempu. 

Atkal želeja. Atkal nepareizā.

Sāku arī apdzīt pārīti skrējēju. Tas arī turpmāk man neļauj samazināt tempu - apziņa, ka šie apdzītie var man atkal iet garām. Un to es nevēlos. Sāku skaitīt kilometrus. Abi mani biedri ir iepalikuši. Viens ļoti, otrs kaut kur netālu aiz manis skrien. Pa ceļam satieku Ieviņu, kas laimīga paziņo, ka iet uz 4:15 (viņai trešais aplis un skrien man pretī).

Skrienu tālāk un pa ceļam apsteidzu pārīti plīsušu cilvēku. Viens pat ik pa brīdim pāriet soļos. Kādā brīdī vēl apēdu pēdējo želeju (šoreiz izvelku pareizo). Nejūtu gan lielu kofeīna ietekmi.

Vēl pāris kilometru. Ik pa brīdim pametu skatu uz aizmuguri - negribu, lai mani kāds apsteidz. Triatlonists mazliet pietuvojies, pie tam viņam pievienojas meitene, kas sāk viņu vilkt (vismaz man tā šķiet). Saņemu pēdējos spēkus un skrienu. Vēl pēdējais uzkalniņš un pēdējie pārsimts metri. Un finiša spurts. Nebiju domājis, ka spēšu attīstīt šādu ātrumu (nav ne jausmas kādu, bet iespaidīgu).

Ieskrienu finišā un tikai tad saprotu, cik patiesībā esmu saguris. Bet es to esmu izdarījis. Mērķis ir ne tikai izpidlīts, bet pat pārpildīts - čipa laiks 3:18:53.

Medaļa.

Dzert un vēlreiz dzert. Kājas mazliet trīc. Vai varbūt pamatīgi.

Cenšos staipīties. Par laimi vecāki atbraukuši sagaidīt mūs finišā, līdz ar to uzreiz saņemu džemperi un recovery dzērienu. Tagad arī saprotu, cik patiesībā noberzta kāja. Kliboju. Kā vēlāk vakarā saprotu, tad patiesībā tulzna ir mazākā problēma - tulznas dēļ instinktīvi kreiso kāju esmu licis vairāk uz kreiso pusi, līdz ar to vairāk kā pusi distances esmu kājas sānu brutāli dauzījis pret zemi. Tikai loģiski, ka, apmēram divas stundas konstanti krītot nepareizi uz kājas sāna, tā tiek nodauzīta. Izrādās, ka šādas problēmas jūt arī pēc nedēļas.

Gaidām Ieviņu, kas ierodas sasniedz sev trasē uzstādīto mērķi - finišē mazliet zem 4:15 (lai gan pirms tam cerēja uz 4:30):

Veikals, aliņš, mājas. Sagurums un klibošana.

Skaidrs ir viens - laikam palēnām jāiet uz 3 stundām.