Ceļa gals I

Es pat neatceros, kā tas sākās. Laikam doma parādījās jau pirms Siguldas Kalnu maratona, bet nostiprinājās novembra laikā. Šogad gribējās citādas Vecgada svinības. Viss gads pagājis vienā skriešanā (burtiskā nozīmē – uz to brīdi pieveikti vairāk kā 2.5 tūkstoši kilometru), līdz ar to kāpēc lai gada beigas būtu citādas. Nolemts – Veco gadu izvadīsim un Jauno gadu sagaidīsim Igaunijā Dream of the Final Night 12 stundu skrējienā.

Kāpēc man tas ir vajadzīgs? Laikam jau ir vairāki iemesli:

   1. Lai cik ļoti arī man patiktu pavadīt laiku ar saviem draugiem, viņi labi apzinās, ka mūs vieno tikai un vienīgi alkohols, līdz ar to pasākumam draugu lokā var būt tikai viens iznākums. Šogad gribējās mazliet citādu iznākumu;

   2. Vai viss ir galvā? Kā ir skriet tad, kad kājas vairs neklausa, bet smadzenes tām liek skriet. Varbūt ko līdzīgu piedzīvoju Nordea Rīgas maratonā, kad pārķēru sākumu un otro pusi noskrēju tikai tāpēc, ka jānoskrien. Tomēr 12 stundas ir kas pavisam cits. Kādas gan būs šīs sajūtas?

   3. 100km! Būtu forši! Pareizi? … PAREIZI!

Šis pasākums mani arī pamudina pieveikt divus apļus skrējienā ”Par Lielu Latviju”.

Nekādi citi dižie treniņi vairs nesanāk. Protams, ir skrējieni uz 30km un paceļu nedēļas kilometrāžu (kā nekā sacensību sezona beigusies – var sākt vairāk skriet), bet tiešām gari treniņi nesanāk.

Tuvojas tā diena. 30. decembrī izbrauksim kopā ar vēl ~40 cilvēkiem, kam līdzīgi nodomi kā mums (kopā pasākumā piedalījās 80 cilvēku, no kuriem 41 bija no Latvijas). Viss būtu labi, ja nebūtu tik daudz brīvdienu, kuru laikā alkohola patēriņš ir virs vidējā. Neesmu pārliecināts, vai tas ir veselīgi pirms šādas slodzes. Organisms ir mazliet novājināts. Pēdējās dienās cenšos sevi iegrožot, tomēr tas pārlieku labi neizdodas. Pāris ali, pāris vīna glāzes… Kas gan tur liels?

Tā diena ir klāt. Sakrāmējam somas. Divi pāri botu, dažādi skriešanas apģērbi. Kopumā skriešanai domātās lietas aizņem vairāk vietas nekā pārējās (kā vēlāk izrādīsies – vajadzēja vairāk gan ikdienas, gan skriešanas drēbes). Paņemu līdzi arī divus liekus lukturīšus, ko vajadzības gadījumā kādam aizdot (gribu būt populārs). Mans lukturītis ir uzlādēts pilnībā. Garmin arī uzlādēts līdz 100%. Esam gatavi ceļam. Kārtējo reizi soma piestūķēta līdz nemaņai 3 dienu (2 nakšu) ceļojumam. Ko es tur vienmēr pamanos sabāzt. Tikai vēlāk uzzināšu, ka kārtējo reizi salīdzinājumā ar citiem mums līdzi ir maz mantu.

Sagaidām autobusu pieturā, līdz ar to lielākā daļa jau tajā sakāpusi. Oficiāls ”Čau!”, apsēžamies pašās beigās un varam doties.

Pēc neilga laika tuvumā sākas diskusija par LV rekordiem dažādās disciplīnās. Tas viss aiziet tik tālu, ka viens no diskusijas dalībniekiem izvelkt savu pierakstu blociņu, kur sarakstīti visi rekordi. Saskatāmies ar Ieviņu – ”Kur mēs esam iekūlušies?”

Pa ceļam vēl pāris reizes apstājamies. Divas no tām - lai sastaptu džekus, kas izdomājuši no Salacgrīvas skriet uz Tallinu.

{Pirms sāku rakstīt šo ierakstu pret šo pasākumu bija vairāk negāciju – kam gan tas ir vajadzīgs utml. Tagad pēkšņi aptveru, ka pats reiz sevi pieķēru pie domas, ka varētu noskriet Santjago ceļu vai kādu citu garāku distanci. Katram ir sava motivācija kaut ko darīt vai nedarīt. Ziema, tumsa var būt sagadīšanās, bet varbūt tāds arī bija pašmērķis.}

Viesnīca (kaut kādas izbijušas kopmītnes Tallinas pievārtē?), kurā mums pasaka, ka vēl viss nav gatavs (laikam negaidīja tik daudz cilvēku), Tallina (pasta + iepirkšanās), atkal viesnīca, mazliet pasēdēšana un gulētiešana (četrvietīgās istabiņās). Ja nu šo kādreiz lasa mūsu istabas biedri – piedodiet par mūsu vēlāko gulētiešanu, par manu dīdīšanos gultā, meklējot ērtāko pozīciju (nezinu, vai tas traucēja), par aizmāršību ar kopīgajām atslēgām…

Nākamais rīts. Tiek pagatavota putra lieliskajā virtuvē. Lai gan pirms tam no viesnīcas personāla puses tika teikts, ka virtuve (kur pašam kaut ko pagatavot) viņiem esot, tomēr tikai pēc uzprasīšanās tika sagādāta elektriskā plītiņa un katliņš (labi, ka bijām vienīgie, kas šo iespēju izmantoja).

Izbraucam. Apmeklējam tuvējo ūdenskritumu (laikam tradīcija no iepriekšējā gada) un dodamies uz sacensību centru. Pierēģistrējamies, noliekam maiņas drēbes maliņā. Ieslēdzu Garmin un saprotu, ka tomēr neesmu to uzlādējis - visticamāk līdz beigām neizturēs. Apskrienam vienu iepazīšanās aplīti (ar nākamajiem n-10 būs par maz) un starts jau ir klāt.

Vispirms jānoskrien 100 metri turp un atpakaļ (lai gribētāji varētu salasīt 42.2km a.k.a. maratona distanci) un tad dodamies kilometru garajā aplī.

Jau pirms kāda laiciņa esmu izdomājis tēmas, kuras pārdomāšu šajā visai garajā piedzīvojumā - domāšu par:
   1. skriešanu;
   2. citiem sūdiem.
Sāku ar domām par skriešanu - cītīgi sekoju līdzi savam ātrumam. Negribētos pārforsēt jau pašā sākumā. Jau pirms laiciņa esmu izdomājis, ka sākšu ar 5:27 min/km jeb 11 km/h. Protams, apkārtējā gaisotne dara savu un skrienu mazliet ātrāk (ap 5:10 - 5:15). Tā kā nesen lasīju, ka ultramaratona ātrumam vajadzētu būt aptuveni pus minūti lēnākam par maratona ātrumu, un mans pēdējā maratona vidējais ātrums bija 4:42 min/km, tad iestāstu sev, ka viss ir ok - varu turpināt šādā tempā.
Pēc aptuveni 3h45min esmu pieveicis maratonu. Uztaisu mazliet garāku pauzi. Skrienu tālāk un izdomāju, ka 50km distancē jāpalien zem 4.5 stundām. Kam tas ir vajadzīgs? It kā jau nekam, bet gribas. Tad nu tā arī skrienu. Darīts! Pauze. Ieēdu putru.
Ko tālāk... Skriešu kā sanāks. Temps krītas. Bet laiks vēl daudz. Man galvenais tikt līdz simtnieciņam. Skrienu mazliet virs 6 min/km. Ik pēc kāda laiciņa paņemu zupu un apstaigāju aplīti - lai nekavētu laiku stāvot uz vietas.

Pēkšņi uznāk nepārvaram vēlme skrien ātri. Nometu džemperi malā un skrienu. Aplis pieveikts 4 minūtēs un 27 sekundēs. Kurš vēl varēs pateikt, ka 75. kilometrs viņam bija visātrākais šodien?
Vēl pēc apļa izslēdzu Garmin un uzlieku parasto pulksteni. Pagājušas gandrīz 8 stundas. Turpinu skriet tikai kreklā - tajā brīdī tā šķiet pareizi.
Ik pa brīdim kādu apli apstaigāju. Saprotu, ka kaut kas līdz galam nav kārtībā ar kāju - esmu sācis klibot. Skrienot, to tik labi nejūt, bet ejot gan.
Turpinājumā nospraužu sev dažādus mērķus, lai vieglāk skriet - 80km, 2 maratoni, 90km. Pie diviem maratoniem gribas kādam pastāstīt, ko esmu tikko izdarījis, bet neizskatās, ka es kādam interesēju, tad nu palieku ar savām domām pie sevis.
Pēc kādas atpūtas sāku skriet un aukstums pēkšņi ielaužas līdz kaulam (esmu atgriezies pie džempera) - tas man liek atkal palielināt ātrumu.
Kādā brīdī apjaušu, ka esmu sācis klibot arī skrienot. Bet vēl jāiztur. 95km... 97km... Saprotu, ka varētu 100km palīst zem 10h45min. Kārtējo reizi - vai tas ir vajadzīgs? Laikam jau nē, bet gribas.
99km... Pēdējais aplis pirms 100km (100.2km) sliekšņa.
IR! 100.2km 10h44min15sek. Mazliet atpūtīšos un skriešu tālāk. Sāk salt. Pārvelku sasvīdušās, slapjās drēbes. Turpina salt. Ierodas arī Ieviņa - viņai arī salst. Saģērbjam visas drānas, kas paņemtas līdzi un nav slapjas. Uzvelkam igauņu dāvātās bikses (tiešām siltas). Ēdam pastu un dzeram tēju. Man tomēr vēl salst. Saprotu, ka vairs trasē nedošos - esmu morāli sagrauts, vairs neko negribu. Nododu savu laika uzskaites čipu.
Sāku saprast, ka ar labo kāju viss nav labi - nevaru to ne līdz galam salocīt, ne iztaisnot.
Pēc kāda laiciņa kāds mums pastāsta, ka mazajā teltī, kas atrodas netālu, ir krāsniņa - tur var pasildīties. Lieliski, ka to neviens nepastāstīja agrāk - būtu vēl saslidījies pirms čipa nodošanas un devies atpakaļ trasē. Nu neko darīt - savu mērķi esmu izpildījis, par to jāpriecājas (tomēr apziņa par šiem nepiebeigtajiem kilometriem mani mazliet grauž).
Sasildāmies. Ēdam, dzeram. Paguļu:

Nāk Jaunais gads. Ejam ārā un taisām vaļā savus aliņus. Happy, happy! Ja neskaita, ka atkal sāk salt un man ir sačakarēts celis, tiešām happy.
Apbalvošana. Hotelis. Remdena duša. Pāris aliņi. Atziņa, ka 100km pa apli nav priekš manis. Gulta. Nākamā rīta kopterniņš, kurā kilomteru pieveicu  (par skriešanu to grūti nosaukt) aptuveni 11 minūtēs. Brokastis. Autobuss mājās.

Neskatoties uz savu atziņu un sačakarētās ceļa saites, nu jau esmu sācis prātot par to, ka 100km distancē reiz vajadzētu palīst zem 10h. Laikam jau neesmu līdz galam normāls.