Muzikālais pavadījums šim bloga ierakstam: http://www.youtube.com/watch?v=uIPS4LyveJs
Vakar pirmo reizi kopš septembra beigām noskrēju piecīti lielākoties noturot tempu zem 6 min/km, un šim zīmīgajam notikumam par godu nolēmu, ka arī man beidzot Surikatu blogā dzīve mazliet jāapcer.
Neskriet ir depresīvi. Kopš noķēru to skriešanas mušu, kas sākotnēji mazliet izvairījās, bet beigās padevās rokā un iekoda, ja kāda fiziska iemesla dēļ man skriešana ir liegta, es kļūstu neciešama. Pičs zina. (Es ļoti atvainojos, un milzīgi pateicos par pacietību!) Man laikam vispār nepatīk, ja mani ierobežo kustību brīvībā, bet tas, iespējams, jau ir cits stāsts.
Kam man tas viss vajadzīgs? Šis ir jautājums, ko visbiežāk dzirdu no mammas un reizēm sanāk arī pašai sev uzdot, kad stumju sevi ārā 6 no rīta, pilnīgā tumsā, pilnīgi tukšās, aukstās ielās. Jo ilgāk šo jautājumu apcer, jo tālākos filozofiskos apcerējumos var aizklīst, un, raugi, arī tas jau pats par sevi ir viens no iemesliem - skrienot var daudz ko izdomāt. Pičs man reiz teica, ka skrienot reizēm vispār atslēdz domas, bet es tā nevaru; ja nediskutēju ar sevi par kaut ko, jebko, kaut vai to, ko pēc dušas vilkšu mugurā, sāku neveselīgi koncentrēties uz katru soli un līdz ar to metri un kilometri kļūst garāki.
Bet pārdomu laiks galīgi nav galvenais iemesls. Tā ir uzvara. Šeit nepieciešama neliela atkāpīte: kad septembra beigās piedzīvoju vienas cīpslas nodevību un sapratu, ka no skriešanas uz laiku jāatsakās, aktīvāk pievērsos velobraukšanai, peldēšanai un jogai (par pēdējo droši vien kādreiz arī būtu jāuzraksta plašāk). Internetā lasīju kādas meitenes blogu, kas bija ar līdzīgu problēmu saskārusies un viņa apgalvoja, ka peldēšana esot vienīgais sporta veids, kas sniedz tādu pašu endorfīnu devu kā skriešana. Nu, naz, varbūt pie vainas tas, ka neesmu diez ko ātra peldētāja, bet drīzāk pieņemu, ka tā meitene nekad nebija braukusi ar riteni. Mīties pēc iespējas ātrāk un spēcīgāk līdz šķiet, ka kājas no sevis vairāk izspiest vairs nevar - tas ir tuvākais skriešanai. Bet. Braucot ar velo es augstāko gandarījumu izjūtu, ja kaut īsā distancē spēju bliezt ātrāk par citiem, kas par mani lielāki un stiprāki (lasīt - atsevišķas xRace startējošas komandas). Bet skrienot es to pašu gandarījumu rodu brīdī, kad skrienu ātrāk pati par sevi - kad atklāju, ka 10 km distancē spēju noturēt stipri ātrāku tempu, nekā treniņos esmu mēģinājusi, kad savu maratona laiku laboju par pusstundu vai iekļaujos 2 stundās pusmaratonā, un patiesībā pat nav jābūt tik lieliem mērogiem - tas gandarījums ir noķerts arī parastā skrējienā par to, ka esmu izvilkusies ārā par spīti visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, ka skrienu mazliet ātrāk kā dienu iepriekš, vai ka apkārt tāds skaistums kā saullēkts miglā, piemēram. Uz citu skrējēju fona šie sasniegumi galīgi nav nekas īpašs, bet man tās ir manas dzīvītes uzvaras. Un man gluži vienalga, ka neesmu ātra skrējēja un nekad nepretendēšu uz pjedestāliem. Tas, kādēļ man tas viss vajadzīgs ir apziņa, ka es to apņēmos, strādāju, sevi piespiedu un izdarīju. Tas ir tas skriešanas kaifs. Tas pats arī attiecas uz orientēšanos, kur šī sasnieguma sajūta ir vēl papildināta ar lepnumiņu par savu intelektuālo advancētību, kas ļauj izlasīt karti un ātri atrast kontrolpunktus. Te gan arī tikpat bieži nākas piedzīvot lielākus pašpārmetumus, nekā “parastajā” skriešanā sev jebkad izvirzu. Bet arī tas, ka reizēm ir lielas dusmas uz sevi, galu beigās tikai palielina prieciņu par labi pieveiktu distanci.
Beigās šis bloga ieraksts laikam sanāca par manu motivāciju skriet… nu, kā ievadraksts manai dalībai Surikatu rakstiskajā dzīvē gan jau derēs.
Ko varu teikt nobeigumā? Kādas mācības guvu 2013. gada neskrienošajā rudenī? To, ka nevajag stresot; traumas gadās, tāda dzīve, tās visas reiz pāriet. To, ka tam izdaudzinātajām mākonim patiesi ir ar’ tā izdaudzinātā spožā maliņa, jo šajā laikā sāku regulāri jogot un man arī tā lieta ellīgi patīk. To, ka vairumā gadījumu vēršanās pie Latvijas medicīnas speciālistiem ir tīrā finansiālā labdarība, jo viss, ko šajā procesā uzzini ir, ka tev nekas nav lauzts. Par bargu naudu.
Un visbeidzot to, ka atgriešanās vai nu, vismaz atgriešanās sākšana ir izcils vispārējā dzīves garastāvkoļa uzlabotājs.
Uz atvadām - pašas sagādātais apbalvojums sev par rudens pārdzīvošanu un 70 km pieveikšanu Igaunijas mežā:
