Kustības virzieni

Mēs ieskrienam finišā. 339 punkti. Par laimi tas ir beidzies. Identu nolasīšana, došanās uz mašīnu. Skaļruņos atskan informācija, ka Surikati ir trešie MIX grupā. KO? Tiešām? Es tam neticu.

Pilnīga ticība teiktajam parādās tikai tad, kad mūs tiešām aicina kāpt uz pjedestāla. Jā, esam 3. pasaulē.

Šķiet, ka nākamās nedēļas (vai vairāk) laikā ik pa brīdim nāk prātā doma - esam trešie pasaulē. Sajūta lieliska. Tāda kņudoņa, mazliet tā kā uzmetas zosāda. Esam trešie!

Kādu laiku šķiet, ka vajadzētu arī kaut ko uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem Rāznas ezera apkārtnē. Tomēr ir arī sajūta, ka šis nav pasākums, kuru spēju aprakstīt. Varbūt pie vainas mana spēja izteikties, varbūt problēma ir tajā, ka 24 stundas esmu skrējis un bridis, bet visa mana uzmanība ir bijusi veltīta kartei. Šķiet, ka tā bija Aiva Klepere, kura reiz teica (rakstīja), ka 24 stundu rogainings ir lielisks ģimenes saliedēšanas pasākums - var izrunāt pilnīgi visu, kas uz sirds. Mums tā nav! Koncentrēšanās ir tikai un vienīgi uz skriešanu un karti. Pareizo ceļu. Pareizo virzienu.

Tomēr ir pāris lietas, ko varu uzrakstīt.

Plāns bija ļoti optimistisks - ar šāda plāna izpildi būtu pirmie pasaulē.

Optimistisks plāns un smaidi sejās (kopā ar Mareku Galinovski)

Tomēr plāns bija ne tikai optimistisks, bet arī sasodīti labs - lai gan nācās pielabot beigu posmu (vai pēdējo trešdaļu), beigās punkti uz kilometru (biežs rogaininga plānojuma kvalitātes mērījums) mums bija vieni no labākajiem.

Ja parasti no plāna sākam iepalikt pēc pirmās puses, tad šoreiz jau pirmo divu, trīs stundu laikā iepaliekam par gandrīz stundu. Pirmā kļūda tiek pielaista jau skrienot uz trešo punktu (pirmo, ko ņemam vienatnē), tomēr tās ir tikai 10 minūtes un šo kļūdu norakstu uz ielasīšanos kartē. Nākamie punkti jau ņemas labāk. Uz kādu no punktiem skrienam kopā ar pieredzējušu orientieristu komandu. Kādā brīdī saminstinos un gribu pakonsultēties ar komandas pārstāvi, bet izrādās, ka viņš vairāk sekojis man nekā kartei. Beigās punkts tiek paņemts labi, tomēr kārtējo reizi saprotu, ka paļauties drīkst tikai uz sevi. Papildus arī saprotu, ka esmu "elites" rogaineris - cilvēki man uzticas un seko.

Iet stundas un saprotam, ka savam plānas tuvāk nepietuvosimies. Draņķīgi, ka sasodīti sutīgajā karstumā ūdens sāk (maigi izsakoties) sarukt. Saprotu, ka kaut kas jādara lietas labā - lai gan ūdens uzpilde bija paredzēta ap sešām stundām, visticamāk pie tā netiksim līdz astoņiem.

Par laimi esmu paņēmis līdzi ūdens attīrīšanas tabletes, tāpēc mierīgi uzpildu pudeles kādā dīķī. Pēc kāda laika arī ieskrienam pagalmā, kur laipna dāma mūs pacienā ar ūdeni no pagraba (izcelsme gan nezināma, bet pieņemam, ka būs gana labs).

Kopumā sajūtas līdz dzirdināšanas punktam nav labas. Abi gribētu justies labāk. Pārāk karsts. Pārāk daudz brišanas. Atkal nāk prātā domas par izstāšanos - ja pirmajā trešdaļā sajūtas ir šādas, kas būs tālāk?

Kaut kā nonākam līdz dzirdināšanas punktam. Ir pagājusi aptuveni trešdaļa no distances (laika). Ieviņa ir depresīva. Par agru. Es rādu karti un saku, ka vairs nav jēgas izstāties - nepaspēsim aizdoties līdz finišam tā, lai paspētu līdz veikalam pirms desmitiem. Tātad nav vērts. Jādodas vien uz priekšu.

Nezinu, vai tas ir vakars vai mans skaidrojums, bet pašam kļūst vieglāk. Gribētos kaut Ieviņai būtu tāpat, bet (kā vēlāk uzzinu) viņa šajās sacensībās jutās labi varbūt kādu stundu.

Tad nu skrienam. Ir iestājusies pilnīga tumsa, un ejam uz pirmo nopietno (orientēšanās ziņā) punktu naktī. Dodamies kopā ar trīs krieviem, kas mēģina mūs aizvest neceļos, bet, kā jau uzzinājām Čehijā Eiropas čempionātā - nekad neuzticies trīs krieviem. Tā nu mūsu ceļi šķiras. Bet mums piebiedrojas pensionāru pāris no Austrālijas - viņi šo punktu meklējot jau stundu vai vairāk. Diemžēl mēs neko diži nepalīdzam. Kad beidzot izdomājam taktiku, kā uziet punktam, viņi kaut kur nozūd. Savukārt mēs atrodam punktu.

Gribētos teikt, ka tālāk viss iet kā pa diedziņu, tomēr izrādās, ka naktī uz lauka atrast ceļu vietā, kur ir miljons traktora sliedes, nav nemaz tik vienkārši. Tas rezultējas krūmos - mēs laužamies kopā ar vēl pāris komandām. Kad iznākam nākamajā atklātajā vietā, esam pirmie, kas ierakstās kartē, un tik skrienam. Atkal viss ir labi, cik nu šajā apvidū kaut kas var būt labi. Tomēr drīz vien atkal jālaužas cauri krūmiem, kur neredzi tālāk par savu degungalu (patiesībā jau to neredzi, bet neko diži citu arī ne - tikai nākamos krūmus). Atliek paļauties tikai uz kompasu. Tomēr kustamies uz priekšu. Tas ir labi.

Drīz jau nāk arī rītausma. Punkti ņemas labi, bet Ieviņa sāk sūdzēties par sāpošām pēdām. Lai gan neesam pārlieku daudz mīcījušies pa purviem, tomēr vakardienas karstums darījis savu - kājas ir bijušas vai nu slapjas no purviem vai no sviedriem, kas savukārt radījis slapjo pēdu sindromu (sauktu arī par līķa kājām). Ja kāds nezina, kas ir slapjo pēdu sindroms, tad var pamēģināt pablandīties 10 stundas pa purviem un neceļiem un tad pamēģināt, kā kājas reaģēs uz zemes pieskārieniem. Ja kāds nevēlas to darīt, varu painformēt - katrs solis ir sāpes.

Es nebrīnos, ka sievietes spēj dzemdēt, ja Ieviņa spēj 6 stundas skraidīt ar šādām kājām. Es pat negribu iedomāties, kā tas ir, bet viņa turas. Raud, bet turas. Lamājas, bet turas. Tomēr kādā brīdī esam (burtiski) centimetru no izstāšanās. Ieviņa krīt. Aizķeras un krīt. Kā izrādās viņa ir uzkāpusi uz kaut kāda durkļa vai dakšas. Asmens ir izdūries cauri zolei tieši aiz papēža.

Vēl pēdējie punkti, pēdējās mazās un ne tik mazās kļūdas.
Finišs. 339 punkti.

Bilde, kas izsaka visu

Jau nākamajā nedēļas nogalē jāpiedalās Baltijas Baspēdu ultramaratonā. Es negribu, bet tas ir vienīgais veids, kā izcīnīt 1. vietu ultru kausā. Tad nu dodamies uz to - šoreiz pat ir līdzi atbalsta komanda, jo Ieviņa ir izlēmusi neskriet (viņai tomēr vieta daudz-maz garantēta). Mērķis ir viens - finišēt ne vairāk kā 5 minūtes aiz līdera.

Starts! Skrienu, bet saprotu, ka nespēju turēt līderu tempu. Es nesaprotu, ko tas Dima tā bliež. Pie tam pirmo reizi skrienot basām. Lai gan ir labs pavējš, man 53 kilometru distancei temps 3:45 min/km šķiet par šerpu. Esmu trešais. Priekšā skrien Uldis Kļaviņš un Dima. Zinu, ka Dima ar basām plīsīs, bet par Uldi ceru, ka viņš šīs sacensības pārāk nopietni neņems. Tomēr šķiet, ka Dimas diktētais temps galīgi nav mans sabiedrotais.

Vēl apņēmības pilns

Līderi palēnām no manis attālinās. Saprotu, ka arī mans temps mazliet krītas. Neilgi pirms Kolkas raga mani apdzen topošais baspēdu čempions Miķelis (Uldis skrien apavos tāpat kā es). Es saprotu, ka 200+ kilometri augustā sacensībās nespēlē man par labu. Bet jāskrien ir - vēl ir cerība.

Ieskrienu Kolkas ragā, kaut ko fiksi uzēdu un padzeru un dodos tālāk.

BOOM!!!

Pārsimts metri un man noreibst galva. Apstājos, bet reiboņi nepāriet. Pieņemu lēmumu iet atpakaļ uz dzirdināšanas punktu. Pasēžu, kaut ko apēdu. Man sacensības ir beigušās. Vēl kaut kādā jūtu uzplūdā izdomāju paskriet gar jūru basām, tomēr, aizskrienot līdz nākamajam punktam, saprotu, ka negribu skriet basām, negribu arī skriet vispār. Man šis skrējiens ir beidzies. Neesmu pārcilvēks, ķermenim vajag atslodzi.

Braucam mājās un iebraucam iemīļotajā Bērzciema restorānā. Iespējams, restorāns ar labāko skatu (vai vienu no labākajiem skatiem) Latvijā. Sēdi un baudi jūru (līci). Kā izrādās - mūsu pieņemtais lēmums neēst gaļu šai iestādei nav īsti saprotams. Veģetāriešu ēdienkarti ievēro tikai tad, kad par tādu kļūsti. Šajā gadījumā mēs tiekam informēti, ka mums var piedāvāt dienas zupu un salātos vistas vietā likt fetas sieru. Labi, ka neesam vegāni. Jāsaka, ka viss ir garšīgs un skats ir labs. Arī pārdomu ir daudz.

Nākamais mērķis - Siguldas Kalnu maratons (ar pieturu Tautas rogainigā).

Septembris nav viegls. Vienā reizē 15 reizes skriet serpentīnā ir depresīvi, tomēr noderīgi.

Tautas rogainings tiek pieveikts bez kļūdām, tomēr kaut kas pietrūkst, lai būtu pirmie MIX grupā. Ieviņa sūdzas, ka jūtas sagurusi, savukārt es šajā nedēļā neesmu gandrīz vispār sakarīgi gulējis - komandējumi dara savu. Esam otrie, tomēr ar iespaidīgu finiša spurtu. Šķiet, ka ātrākais kilometrs šajās sacensībās bija viens no pēdējiem.

Pienāk SKM nedēļa, un jūtos lieliski. Vēl ceturtdienā izskrienu pēdējo treniņu ar kādu ātrāku kilometru, un sajūtas ir vienkārši apbrīnojamas - tik labi pirms sacensībām sen neesmu juties.

Stāvu Ziediņa pakājē un man ir skaidrs, ka viens no lielākajiem konkurentiem būs Dainis. Nav skaidrs, kas ir ar Artūru - par viņu pirmo reizi izdzirdēju pirms CET, bet, ņemot vērā viņa pieredzi, kalnaināki apvidi (un SKM ir "viskalnainākais" skrējiens Latvijā) viņam varētu būt tieši tīkamāki. Skaidrs ir viens - pjedestāls man ir garantēts.

Starts!

Lai gan Andis teica, ka vajadzētu izcelt Ziediņu, tomēr šoreiz to nedarīšu. Cenšos taupīties, bet arī ne pārāk sevi bremzēt. Cenšos arī neizlaist no acīm Daini. Domāju, ka sasniedzu virsotni kā viens no TOP 20. Dainis nav tālu priekšā. Lai gan pirms sacensībām esmu izdomājis sākumā turēties 4:15 - 4:20 tempā, tomēr tagad saprotu, ka jāpanāk Dainis un tad tik jāskrien kopā. Nav jau grūti.

Tas arī tiek izdarīts. Kādu laiku skrienam kopā, tad viņš mazliet atraujas, savukārt es sabremzējos, kad viņš pret mani liek lietā neatļautus ieročus (no sētas izskrien divi suņi). Par laimi daudz tas mani neaizkavē, tomēr Daini panāku tikai pēc pāris kilometriem. 

Ar pozitīvu skatu uz dzīvi

Skrienas labi. Skrienam un kaut ko runājam. Dīvaini, bet vairāk runāju es, lai gan nekad sevi neesmu uzskatījis par runīgu cilvēku, savukārt Dainis vienmēr šķitis runīgs. Skaidrs - viņš koncentrējas skrējienam. Laikam tikai es tāds laika nositējs.

Izskrienam cauri pirmajam dzirdināšanas punktam. Man nekas nav vajadzīgs, savukārt Dainis, šķiet, pieņem lēmumu iztikt bez uzpildēm, lai nepalaistu mani vienu. Izskrienam šī gada odziņu - Lorupes cilpu. Šeit man skaidrs ir viens - man ir jātrenē noskrējieni, kas Dainim padodas krietni labāk. Toties, skrienot pa veco šoseju kalnā, saprotu, ka serpentīns atmaksājas - kalnā skrienas labi. Pēc kāda laika sākas arī 5 pēdējie kāpumi, kur Dainis mani apmāna un pastāsta, ka augšā ņems zaļo pauzi. Es atļaujos augšā kāpt mazliet lēnāk, lai pataupītu spēku - man nav plāna atrauties pirmajā aplī, bet gan tad, kad Dainis lūzīs. Tomēr izrādās, ka nekādas zaļās pauzes nav. Un ne noskrējienos, ne kāpumos nespēju vairs viņu panākt - vismaz pagaidām viņš abos ir vai nu stiprāks vai pieredzējušāks.

Nekas, vēl jau tikai pirmais aplis. Jāskrien (jākāpj) savā tempā.

Pirmā apļa pēdējais kalns. Ziediņš. Pēc aptuveni 3/4 ieraugu Daini, kas skrien lejā. Skaidrs. viņš mani pēdējos pāris kalnos ir krietni iedzinis - gan jau kādas 3-5 minūtes.

Uzkāpju, nomainu somu (viltīgā taktika, lai nav jāuzpilda pudeles), iebliežu divus šotus un skrienu tālāk. Esmu lejā, bet kaut kas galīgi nav labi - man sagriežas vēders. Temps nokrītas. Man būtu ātri jāiet garām lēnākajiem 40 km veicējiem, bet tas nenotiek tik ātri, kā vajadzētu. Esmu krietni par lēnu, jo vēders neļauj būt ātrākam. Cenšos, bet nespēju ar šādām sajūtām sakarīgi paskriet.

Drīz vien mani panāk arī Artūrs. Pacienāju viņu ar sāls tableti (gan jau viņa uzvaras kaldinātāju). Viņš aizskrien garām. Pārāk ātri.

Vēl pēc kāda laika esmu pāri gājēju tiltam un atkal jaunas sajūtas. Kaut kas uznāk uz augšu. Tikai kuņģa sula, tomēr tā liek man uz brīdi apstāties un pārdomāt dzīvi.

Skrienu tālāk. Vēders sāk spiest. Nākas meklēt krūmus, kur nav. Cenšos atkal skriet, bet vēders domā, ka nevajag. Pie nākamā kāpuma (ko vajadzētu skriet, bet eju) mani panāk nākamais skrējējs.

Tas ir arī manu sacensību gals. Pēc kalniņa sāku iet. Satieku kādu 40 km distances veicēju un čāpojam kopīgi uz dzirdināšanas punktu. Interesanti, ka šo gandrīz 3 kilometru garumā nokrītos tikai līdz 7. pozīcijai.

Tomēr ir arī pozitīvais. Tā kā esmu izdomājis uzkavēties dzirdināšanas punktā, lai sagaidītu Ieviņu, tad varu piestrādāt par brīvprātīgo. Domāju, ka man tas padodas. Varētu vēl kādreiz atkārtot.

Vēl pēc kāda laika izdomāju, ka vēders jūtas gana labi, lai paskrietu Ieviņai pretim. Un pēc tam jau esmu viņas atbalstītājs, karognesējs un bungotājs vienā personā.

Ne tā kā vēlējos, bet 80 km pievarēti.

Galvenie secinājumi:

1. Jāstāda jauni mērķi - zelts rogainingā pasaulē;

2. Jāpiebremzē ar sacensībām;

3. Ultrās nekas nav pašsaprotams - pjedestāls ir jānopelna;

4. Jāatgriežas Siguldā un jāuzvar!

101

Pēc maratona bijuši dažādi pasākumi, kas būtu apraksta vērti:

1. Pārgājiens no Ventspils uz Dubultiem - lai gan jūrmala mums ir ļoti dažāda un pati par sevi interesanta, 220 km nav pārgājiens 4 dienām, jo steigā nesanāk apstāties un pavērties apskates objektus;
2. Skrējiens Zilonis Babītē - mācība par želeju testēšanu un pārāk vēla ēšana pirms starta, tomēr 3. vieta iegūta;
3. RAID 44h piedzīvojumu sacensības - notestēts, ka nespēju izturēt 44 stundas bez miega. Pazudām purvā (purvā jābūt uzmanīgam), Ieviņa kādas 3 reizes pārkāpa sev pāri, lienot kokos, benzīntankos un vēl sazin kur, es gandrīz apgāzu laivu pēc satrūkšanās no iemigšanas, Māris izskatījās pēc zombija, tomēr finišā nonācām kontrollaikā un izcīnījām 3. vietu;
4. Jukola - lielākā orientēšanās stafete. Beidzot Surikati novāca komandu, lai piedalītos šajā pasākumā. Es noārdījos, jo orientēties īsti nevajadzēja.

Tomēr šie pasākumi jau ir seni un tā arī nesanāca piesēsties pie datora, lai tos aprakstītu. Tad nu pēdējais sniegums - Cēsu Eco Trail jeb 114 km un kādi 2000 m augšup un lejup Cēsu apkārtnē.

Adrenalīns

Pirms katra skrējiena domāju par to, vai kārtējo reizi nepārķeršu startu. Rīgas maratonā pilnīgi noteikti pārķēru startu, kas rezultējās 10 minūtes lēnākā otrajā pusē, kā arī ciešanām aptuveni stundas garumā. Zilonī gribēju turēt līdzi pirmajai grupiņai, tomēr par laimi ātri vien sapratu, ka tas nav mans ātrums.

Ceru, ka varbūt Cēsīs varēšu diktēt tempu, tomēr šādu ekstru vēl neesmu nopelnījis. Jau startā nākas pielāgoties Dimam, kurš sāk visai agresīvi. Pēc pāris kilometriem saprotu - ja vēlos daudz maz pieklājīgi veikt arī otro pusi, jālaiž, lai viņš skrien. Ir grūti vērot, kā pirmā vieta no tevis attālināt, tomēr, ja viņš ir tik stiprs, tad šodien neesmu viņam konkurents. Kādu laiku vēl viņu redzu, kas neļauj man ieiet savā tempā, tomēr, kad Dimu vairs neredz, kļūst vieglāk. Vieglāk turēt savu tempu, savukārt mentāli galīgi nav vieglāk - jau sāku sevi norakstīt. Drīz sākas dažādi šķēršļi - kalniņi un purviņi. Tas mani vēl vairāk piebremzē. Tomēr izrādās, ka Dimu tas piebremzējis vēl vairāk - pirmajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Es vēl gribu padzerties, bet Dima tik skrien tālāk, tomēr man par laimi brīvprātīgie nav uzdevuma augstumos, man neviens neko nelej, tad nu jāskrien tik tālāk.

Tradīcijas

Man vienmēr bijusi problēma ar startiem vakaros. Parastā dienā mēs paēdam vakariņas, kaut ko padarām, ejam gulēt, no rīta pamostamies un dodamies uz tualeti. Sacensību vakaros tas tā nesatrādā - jāmēģina pirms starta izspiest no sevis visu, kas sakrājies. Parasti tas nav veiksmīgs pasākums, kas pēc tam atspēlējas trasē. Šoreiz ir citādāk - savā ziņā tradīcijas tiek lauztas, jo pirms starta uz tualeti veiksmīgi aizeju 2 vai 3 reizes. Tas gan pārliecību par kuņģa darbību nerada.

Pēc kontrolpunkta ir mazs noskrējiens, pēc kura arī noķeru Dimu. Ieskrienam sveču alejā, kas sakrīt ar trasi, bet pēc brīža nogriežas citur. Šis pagrieziens ir samulsinājis poli, kas skrien stafeti, līdz ar to panākam viņu un tālāk skrienam kopā. Kaut kā esmu nonācis mūsu trijotnes priekšā un Ērgļu klinšu pampakus skrienu / kāpju pa priekšu. Piedāvāju Dimam skriet pa priekšu, ja nu viņš tā vēlētos. Tomēr viņš nevēlas. Tas, ko viņš nezina, ka nevēlos skriet pa priekšu tāpēc, ka nešķiet korekti laist gāzes cilvēkam sejā (tomēr kāpjam kalnā). Tā nu jāskrien tālāk ar savu sagriezušos vēderu.
Kaut kā no pagājušā gada palicis atmiņā, ka šajā posmā kalniņi bija tikai pirmajos divos kilometros, kā arī viss pārējais bija tikai plati ceļi. Tomēr izrādās, ka smadzenes izdzēš lēzenos kāpumus. Arī mazās taciņas. Vienā no tādām nepabrīdinu Dimu par pārkritušu koku, kas rezultējas būkšķī aiz muguras. Skrienam tālāk.
Ar vēderu galīgi nav kļuvis labāk, līdz ar to sākas izveicības pārbaudījums. Izvilkt salveti, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, uzmanīgi pārlocīt salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, akurāti mēģināt pārplēst salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, salocīt salvetes abas daļas lietošanai draudzīgā veidā, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu. Interesanti, ko Dima domā par manām izdarībām. Vispār viņš tāds pieklusis. Laikam arī nav viegli. Tas rada pārliecību par sevi - ja neskaita vēderu, skrienas labi.
Manu izdarību laikā polis ir attālinājies, tomēr atkal viņu saķeram, kad viņš ir apstājies pie krūma. Mans vēders atkal ir nomierinājies, tomēr pēc brīža atkal aktivizējas. Atrodu piemērotu krūmu ceļa malā, pasaku, ka uz krūmiem (it kā kādu tas interesētu), un lecu pa kreisi. Viss ir labi sakratījies, līdz ar to process ir ļoti īss. Varu sākt dzīties pakaļ Dimam. Esmu noskrējis kādu pus kilometru, kad vēders atkal sagriežas. Depresīvi.
Jau redzu Dimu un pēkšņi dzirdu akordeona skaņas. Izrādās, ka priekšā ir atbalstītāju grupiņa. Patīkami. Un Dima arī rokās. Pastāstu par savu depresiju, uz ko saņemu atbildi: "Es zinu, kā tas ir!" Dima lec krūmos.
Drīz jau šoseja un pēdējais kilometrs pirms kontrolpunkta. Lai gan te jāskrien mazliet pret kalniņu, tomēr noskrienu pa 4:05. Nav slikti.

Pārliecība

Lai gan, skrienot uz Valmieru, kādu kilometru vai divus biju izvirzījies vadībā, neesmu radis pie šādas situācijas. Esmu izgājis uz starta Cēsīs ar domu par pjedestālu un cerību par 1. vietu, bet vai esmu gatavs skriet parādei pa priekšu? Vai īstajā brīdī sapratīšu, ka jāmūk no līdzskrējējiem?

Ieskrienot punktā, redzu, kā polis aizskrien tālāk pa šoseju. Dīvani! Šķita, ka šeit jāskrien pa labi iekšā mežā. Sāku pildīties un ēst arbūzu, Neko citu man šonakt neprasās. Esmu mazliet nomierinājies un ievēroju, ka marķējums tomēr aiziet pa labi. Prasu brīvprātīgajiem, kas notiek. Šie tikai rausta plecus. Par laimi blakus ir riteņbraucēji - saku, ka šiem vajadzētu aizbraukt pakaļ un pabrīdināt poli. Viņi nereaģē. Kā izrādās, tie ir poļa līdzbraucēji (citi stafetes posmi?), kas mani nesaprot. Tomēr kāds paspēj viņiem pastāstīt, kas par lietu, arī angliski.
Tikmēr ir ieradies arī Dima. It kā esmu gatavs skriet, tomēr saminstinos un startējam kopā. Laikam neesmu gatavs uzņemties iniciatīvu.
Daļu no šī posma esmu izbraucis pagājušajā nedēļā un zinu, ka te būs nepatīkams kāpums. Nevar saprast - kāpt vai skriet. Sākumā tiek kāpts, tomēr drīz vien sāku skriet. Skrienam divatā, tomēr drīz vien mūs panāk polis un iesēžas astē. Kad izskrienam uz ceļa, polis man ir jau blakus, tad nu izmantoju šo izdevību, lai viņam atvainotos par laicīgi nereaģēšanu. Interesanti, kas būtu noticis, ja viņam nebūtu līdzbraucēju? Es jau nu viņam pakaļ neskrietu.
Pie nākamā kalniņa polis aizskrien, bet es kāpju. Saprotu, ka esmu palicis viens. Neko darīt, jāskrien. Nākamais kāpums, kura galā atskatoties ieraugu Dimu. Šķiet, ka viņš ir diez gan nopietni iepalicis.
Skrienu un nevaru saprast, vai mans temps ir krities, vai arī pie vainas ir segums. Satraucošākie ir mirkļi, kad skrien pa stigu, cītīgi skatīdamies, kur likt kāju, pacel galvu un priekšā neredzi nevienu atstarotāju. Par laimi visos šādos gadījumos tomēr nekur neesmu pazudis.
Drīz vien stigas beidzas. Tiek šķērsota šoseja un tad jau arī drīz jābūt kontrolpunktam. Priecājos, ka, nonākot uz sakarīga meža ceļa, temps atkal pieaug un skrienu mazliet ātrāk par 4:40 min/km.
Raiskuma ezers. 3. stafetes posma starts. Man - 45. kilometra kontrolpunkts. Tieku sagaidīts ar ovācijām - kaut kā jau cilvēkiem jāsasildās.

Rītausma

Gaismas parādīšanās sacensībās ir gaidīts mirklis. Gaisma ne tikai atvieglo redzamību, bet arī psiholoģiski kļūst vieglāk. Rogainingos un piedzīvojumu sacensībās gaisma atvieglo navigāciju. Lielākoties gaismas parādīšanās arī nozīmē, ka lielākā sacensību daļa ir garām, un palēnām jāsāk domāt par finišu.

Ēdu arbūzu, izleju sporta dzērienu un uzpildos tikai ar ūdeni - šodien želejas un sporta dzērienu galīgi neiet pie sirds. Dodos tālāk. Šajā apvidū ir sanācis braukt ar velo piedzīvojumu sacensībās, kā arī orientēties rogainingā. Šķiet, ka tā bija mana pirmā uzvara rogainingā. Viss ļoti vienkārši - skrienot upes virzienā, dodies uz leju, dodoties prom no upes, jāskrien kalnā. Došanās lejup ir patīkama, var paskriet ātrāk, tomēr jābūt vērīgam - ceļš nav diez ko līdzens.
Protams, drīz ir pagrieziens un sākas ceļš augšup. Kāpums tieši tāds, lai nesaprastu - skriet vai kāpt. Cenšos skriet. Lai gan kilometri nelasās tik naski, kā vēlētos, tomēr pagaidām vēl izskatās diez gan cerīgi - nevar jau gaidīt, ka pret kalnu ātrums nesamazināsies.
Gaidu 51. kilometru, kurā tika solīts bīstams noskrējiens. Tas neliek vilties. Tiešām gandrīz vai kā kāpt lejā pa sienu. Šis noskrējiens nozīmē vēl ko - atkal varēšu palēnām kārpīties kalnā augšā. Tā arī notiek. Šajā posmā, šķiet, ir tikai kāpumi un kritumi - līdzenumu nav.
Skrienot gar Gauju, no kāda atpūtnieka (kāpēc viņš ir augšā?) saņemu jautājumu, ko es te daru. Uzbļauju, ka sacensības.
Noskrieti 55 kilometri - aptuveni pusceļš. Nu jau esmu sācis sadalīt atlikušo etapu mazākos posmiņos. Tas norāda uz sagurumu, bet nekādā veidā nepalīdz. Jātiek līdz tam nolādētajam kontrolpunktam, bet kilometri velkas. Un nepalīdz, ka pa vidu ir atkal kaut kāds aizauguša ceļa posms, kur ķeras kājas un grūti skriet. Tomēr kilometri lēnām, bet lasās. Sāk kļūt gaišāks. Vismaz vairs nevajadzēs satraukties par lukturīša baterijām. Arī neceļi beidzas un varu sākt skriet pa sakarīgiem ceļiem. Atkal varu mazliet uzkāpināt ātrumu, vai, pareizāk sakot, skriet daudz maz cienījamā tempā. Līdzenos ceļa posmos vēl joprojām spēju skriet ap 4:30 min/km.
Pārskrienu Gauju un tuvojos kontrolpunktam. Man pretī viens pēc otra skrien divi sacensību dalībnieki. Ko tieši viņi te dara? Mistika!

Paranoja

Skriešana kā otrajam ir viegla - kontrolpunktos vari uzzināt, cik tālu esi no pirmā, saprast, vai tuvojies vai attālinies. Pirmajam šī ekstra ir liegta.

Ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka esmu otrais. Nākas pastāstīt, ka tomēr esmu pirmais - polis skrien stafeti. Sēžu un ēdu arbūzu. Nekas cits manī nelien iekšā. Arī pēdējā želeja ir apēsta jau pirms laba laiciņa - pie iepriekšējā kontrolpunkta aptuveni pirms kādiem 18, 19 kilometriem. Labprāt rītu tās želejas, bet kuņģis streiko kā vēl nekad.
Nezinu, cik ilgi nosēžu, bet saprotu, ka jādodas tālāk. Vairs jau tikai 4 posmi. Katrs mazliet virs 10 kilometriem. Tas jau nekas nav.
Skrienu, bet ātrums nav gluži tāds, kā vēlētos. Un tad sākas mazās taciņas, kurām vēl pa vidu ir grāvji, kuri jāpārvar. Un šajā gadījumā grāvis ir noskrējiens kādus 3 metrus lejā un pēc tam rāpšanās atkal augšā. Tas ne tikai smagi kavē, bet arī sit ārā no līdzsvara. Tāda sajūta, ka velkos. Sāku skatīties atpakaļ. Drīz kādam ir jāskrien - kādam ir mani jāpanāk. Ar šādu vilkšanos nav iespējams, ka neviens mani nepanāks.
Ceļš novirzās prom no Gaujas. Ā, tad jau tūlīt būs jākāpj kalnā. Tā arī ir. Kāpju. Šajā brīdī varbūt pat tas patīk labāk nekā skriet, vismaz ir kāds attaisnojums, kāpēc kilometri vācas tik lēni. Tomēr, kad beidzas kāpumi, beidzas taciņas un sākas sakarīgi meža ceļi, atkal spēju kaut ko izspiest. Esmu nonācis uz grants ceļa, kas nozīmē, ka tūlīt arī jābūt kontrolpunktam.

Izmisums

Es zinu, ka pienāks brīdis, kad man būs grūti. Kad šķitīs, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dažreiz varbūt tādi nepienāk. Tā ir veiksme. Tomēr lielākoties ar šiem mirkļiem ir jārēķinās. Tie var vilkties minūtes, bet var būt arī stundas. Galvenais ir kustēties. Pat, ja šķiet, ka velcies kā gliemezis ir jākustas uz priekšu. Stāties nedrīkst!

Iekrītu krēslā. Man pastāsta, ka esmu otrais. Pasaku, ka tā nav - polis skrien stafeti. Ēdu arbūzu. Dabūju savas mantas, no kurām vienu šotiņu uzreiz arī iztriecu. Pārējās želejas kaut kur sabāžu. Nezinu gan kāpēc - šodien tāpat tās nespēju dabūt iekšā un man vēl pārītis ir palicis pāri no pirmajiem 75 kilometriem. Lai kā negribētos, jādodas.
Pirms nedēļas skrēju Amatas taku. Uz svaigām kājām tas nebija patīkami. Tā taka ir drausmīga un kilometri vācas lēni. Uz neko ātrāku jau arī tagad nevaru cerēt. Sākums vēl nav tik traks - kamēr taka nav diez ko šaura un aizaugusi, bet pēc Zvārtes ieža sākas šausmas. Pametu skatu atpakaļ - kādu 100 līdz 200 metru attālumā aiz manis kāds skrien. Skaidrs, kāds beidzot mani ir panācis. Tagad tikai jāgaida, kad viņš mani noķers, lai saprastu, vai tas ir kāds no stafetes, vai arī tūlīt būšu otrais.
Skrienu, gaidu, metu skatu atpakaļ. Neviens neskrien. Halucinācijas?
Kilometri velkas. Ja šī taka šķita briesmīga pirms nedēļas, tad tagad ir vēl trakāk. Esmu trasē pavadījis ap 7 stundām, bet tieši šeit ir nepieciešamas lielākās koncentrēšanās spējas. Gaidu lielo kalnu - vienu no depresīvākajiem kāpumiem šajās sacensībās. Zinu, ka pēc uzlīšanas tajā drīz būs arī nākamais kontrolpunkts. Savukārt kalns ir pusotru kilometru pēc tualetes būdiņas. Man der jebkurš atskaites punkts, ja kilometri šādi velkas.
Saprotu, ka kaut kas tomēr kuņģī ir jāiebāž - šķiet, ka tā malas ir salipušas kopā. Tas traucē. Visticamāk tas arī galīgi nepalīdz man kustēties uz priekšu. Izvelku savu vienīgo batoniņu un pa mazam gabaliņam cenšos to dabūt lejā.
Lēni, bet kilometri lasās. Pienāk arī būdiņa. Pēc kāda laika arī lielais kalns. Rāpjos tajā un skatos atpakaļ. Neviena nav. Laikam tiešām halucinācijas. Augšā sirds dauzās kā negudra, un varu atkal sākt skriet. Diemžēl gan ar šādām kājām pa trepītēm lejā noskriet grūti - viens nepareizs solis un nolidošu lejā. Tas šajā brīdī galīgi nav vajadzīgs.
Kontrolpunkts. Atkal apsēžos. Uzzinu, ka esmu otrais. Varu kārtējo reizi pastāstīt, ka esmu pirmais. Vismaz pagaidām. Ēdu arbūzu. Tūlīt jau startēšu, kad dzirdu, ka kāds vēl tuvojas. Nekustos. Kāpēc? Man būtu jāskrien. Bet kas tur skrien? Parādās Dima. Nevis vienkārši parādās, bet ieskrien kontrolpunktā tā, it kā tikko būtu startējis. Ja līdz šim biju fiziski nekāds, tad tikko tiku sagrauts arī morāli.

Augšāmcelšanās

Es nezinu, kas ir otrā elpa. Man šķiet, ka nekad tādu neesmu piedzīvojis. Tu skrien. Tev kļūst ar vien grūtāk. Iespējams kādā brīdī viss ir tik slikti, ka saproti, ka nekam vairs nav jēga. Tomēr pēc pārdomu brīža saproti, ka ir tikai divi varianti - vai nu tu stājies ārā vai arī turpini ceļu uz finišu. Un ātrāk ir aizskriet.

Čāpoju ārā no kontrolpunkta, cenšoties izvilkt austiņas no somas. Ceru, ka mūzika mani uzmundrinās. Vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Dimu, kas man pasaka: "Dažreiz tu esi betons, bet dažreiz tu lido kā putns!" Poēts sasodītais. Būtu labāk palicis mājās un rakstījis dzeju.
Kamēr es vēl ņemos ar vadiem un kārtoju sev atbalstu ausīs, Dima jau skrien man garām un uzpliķē pa plecu.
Mūzika sakārtota un sāku skriet. Pie slūžu kāpnītēm gandrīz noliekos uz mitrā pakāpiena. Sākas vēl depresīvāka taka par iepriekšējo - dubļi, koki, akmeņi. Kāpēc? Tas nav nekāds treils! Tas ir murgs. Skaļi lamājos un cenšos kārpīties uz priekšu.
Pēc mazliet vairāk kā 3 kilometriem sasniedzu Vidzemes šoseju, kur sastopu Ziemassvētku vecīti. Nē, šoreiz tā nav halucinācija.
Vecītis man pastāsta, ka iepalieku 3 minūtes. Brutāli - tā ir aptuveni minūte kilometrā. Kur tas draņķa Dima ir ņēmis tādu spēku? Pat ne spēku - tās takas bija vienkārši neskrienamas. Spēka un veiklības apkopojums.
Kustos un drīz nonāku mežā. Vismaz vēders ir daudz maz atkopies, līdz ar to varu apēst kādu želeju. Sākas neskrienama stiga. Cenšos klumburēt uz priekšu. Stiga ved augšup, pilns ar zariem. Paskriet nevaru. Es gribu izstāties. Man vienalga! Vienkārši iešu tālāk kājām. SuperDimu man tāpat nepanākt, ņemot vērā, kā viņš lidoja pa takām, nu jau gan jau man priekšā vairāk kā piecas minūtes. Un lai jau mani panāk citi un aiziet man garām. Man tas viss nav vajadzīgs.
Tūlīt būs ceļš. Varbūt tomēr jāmēģina paskriet? Kas es kā idiots iešu pa ceļu? Tas pie tam būs daudz ilgāk.
Skrienu! Ē, pa ceļu tā lieta pat tīri labi sanāk. Kilometri iet pa 5 minūtēm, ieeju ritmā un temps vēl mazliet uzkāpj. No kalna vispār var lidot. Skaisti!
Tūlīt jau kontrolpunkts. Ieraugu Kristu, kas atbraucis mani atbalstīt. Šodien tas palīdz. Es iepaliekot aptuveni 3 minūtes un Dima neizskatoties pārāk pārliecināts par sevi.

Pakaļdzīšanās

Es zinu vienu - negribu, lai viss tiktu noskaidrots pēdējos kilometros. Zinu, ka varu kustēties uz priekšu ilgi, bet manas sprintera dotības ir visai švakas, līdz ar to man pretī vajadzētu vēl lielāku nīkuli par mani, lai spētu viņu nolauzt pēdējos kilometros.

Uzpildos un kaut ko uzēdu. Saprotu, ka viss vēl nav zaudēts. Dimas atbalstītāji bļauj, lai viņš skrien, ka esmu jau šeit. Es bļauju, lai gaida mani. 4 minūtes. Dodos!
Izrādās, ka es vēl spēju paskriet sakarīgā tempā. Lai gan kustība notiek mazliet pret kalnu, tomēr skrienu zem 5 min/km. Pie pagrieziena no Krista uzzinu, ka aptuveni pusotra kilometra laikā esmu sadeldējis starpību līdz 2 minūtēm un 40 sekundēm. Tas dod papildus pārliecību. Tomēr drīz sāksies kalni, un kalnos es neskriešu.
Esmu pazaudējis 2. vietas priekšrocību - tā kā Dimam parādījušies līdzjutēji, viņš zina, ka tuvojos, zina, ka jāpieliek, lai viņu nepanāktu.
Serpentīns, kuru pieveicu gandrīz pilnībā skriešus. Man nav pārliecības, ka viņu noķeršu, bet vismaz jāpacenšas. Galīgi negribēju, lai viss nonāk līdz šim.
Pēdējā želeja un sākas īstie kalni. Lejā. Augšā. Krists, kas pastāsta, ka starpība aptuveni tāda pati kā pie pagrieziena.
Lejā. Taisne. Augšā. Skrienu. Esmu pie noskrējiena un ieraugu Viņu - jau gandrīz sasniedzis nākamā kalna "virsotni". Uzņemu laiku. Lejā. Augšā. Vēl joprojām starpība aptuvenu tāda pati. Kalnā priekšā ir arī Kristaps un Andris, kas man paziņo, ka Dima vairs īsti neskrien. Spēju tikai atbildēt, ka es jau neesmu daudz labāks.
Kādā sakarā atkal jāskrien lejā? Pagājušajā gadā tā nebija! To es iemācījos jau savās otrajās piedzīvojumu sacensībās - ja jādodas no kalna lejā, tas nozīmē tikai to, ka nāksies atkal doties augšā. Tā arī ir - pēc noskrējiena atkal seko kāpiens augšā. Atkal ceļš, bet visu laiku ir kaut kāds reljefs, kas īsti neļauj ieskrieties. Atkal skatītāju punkts - punkts, kurā satieku Kristu, kā arī Dimas atbalstītājus. Atkal atskan bļāviens, lai Dima bēg. Vismaz sanāk viņam likt panervozēt. Saprotu, ka mūsu atstarpe ir ap divām minūtēm. Kāpju, skrienu, skrienu, kāpju. Galīgi nav palicis atmiņā, ka pēdējos kilometros bija tik daudz reljefa. Bet ko var gribēt - tās tomēr ir Cēsis.
Zīme par diviem kilometriem. Skrienu. Kāpju. Atkal jau sākas ceļš, kur nevar saprast, kāpt vai skriet. Laikam jau tam nav nozīmes - vairs Dimu nepanākšu. Sāku kāpt, bet pāreju uz skriešanu. Noskrējiens. Kilometrs. Atkal uz augšu. Parks. Skrienu. Pēdējās trepes. Vairs nav kur steigties. Kāpju kā sanāk. Pāreju pār pils laukumam, lai var pēdējos pārsimts metrus skaisti noskriet. Steigties jau vairs nav kur. Skrienu lēnām. Pakaļdzīšanās bija neveiksmīga. Vismaz jāizbauda otrā vieta.

Finišs

Skrienot uz Valmieru pirmajai vietai zaudēju aptuveni 3 sekundes kilometrā. Tas bija sāpīgi, jo šķita, ka varēju jau nu saņemties un tās sekundes kaut kur piedzīt. Jācer, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Prieks! Alus! Vēl alus! Duša, kas ļauj izbaudīt visas noberztās vietiņas. Sagaidu Ieviņu, kas arī ieskrien kā otrā. Alus! Pusdienas! Diendusa. Apbalvošana. Prieks.
101 sekunde. Tik daudz mani šķīra no pirmās vietas. Mazāk kā sekunde kilometrā. Iet laiks un prieks par sasniegto izplēn, paliek tikai pārdomas par 101 sekundi. 101 sekundi, ko būtu varējis pavadīt mazāk kontrolpunktos. 101 sekundi, ko būtu varējis iegūt, paspiežot sevi mazliet vairāk. 101 sekundi, ko visticamāk būtu ieguvis, ja vēders nebūtu streikojis. 101 sekunde ir tik maz. Pat plankam tas nav daudz!
Viss, kas manī paliek, ir 101 sekunde un dusmas uz sevi.

Inventārs

No inventāra viedokļa, skrienot treilus, ir divas svarīgākās sastāvdaļas - apavi un mugursoma (vai kas nu ir izvēlēts kā mantu glabātuve).
Kā savus orientēšanās un treilu skriešanas apavus jau kuro gadu izvēlos Inov-8 X-Talon 212. Šie apavi arī šoreiz mani nepievīla - par kāju labsajūtu varēju nesatraukties.
Mantām izmantoju Salomon 5litrīgo vesti, kurā ievietoju jaunās pudelītes ar salmiņu. Salmiņu izvēlējos ar domu, lai nebūtu pārāk jāpieliec galva padzeroties. Patīkami, ka 5litrīgajai vestei aizmugurē ir arī kabatiņas, kurās var ielikt obligāto inventāru, kas (visticamāk) nebūs nepieciešams (folija sega un plāksteri). Tomēr izbrīnīja pudelīšu un vestes savietojamība. Patīkami bija, ka pudeles var krietni vieglāk ieslidināt vestes kabatās salīdzinājumā ar iepriekšējo pudeļu modeļiem, tomēr pašas pudeles ir mazliet garākas un kopā ar salmiņiem spēj lieliski kratīties un lēnām slīdēt ārā no kabatām. Var jau būt, ka jaunākajam vestes modelim tā nebūtu, bet tāda sajūta, ka Salomon nav padomājis par šo pudelīšu savietojamību ar vecajām vestēm. Papildus nepatīkams pārsteigums bija viena rāvējslēdzēja niķošanās - sākās problēmas ar aizdari.
Interesanti, ka želejas (GU želejas, ko pa retam var dabūt veikalā Maratons), kas vienmēr šķitušas pašas labākās, jo ir mazliet sāļas un mazliet iebiezinātas, šoreiz galīgi negāja pie sirds.

3.99

2 stundas un 58 minūtes. Maratona rezultāts, par kuru būtu priecīgi lielākā daļa skrējēju-amatieru. Rezultāts, par kuru vēl pirms gada būtu bijis priecīgs arī es. Tomēr tas nebija prieks, kas mani pārņēma finišā. Jā, ķeksis ievilkts - noskriets maratons zem 3 stundām. Bet bez gandarījuma.

Kāpēc?
Par visu pēc kārtas.

Mani maratoni

Esmu skrējis salīdzinoši daudz garus skrējienus, tomēr tradicionāli (un oficiāli) maratoni bijuši (tikai?) septiņi. 3 no tiem bija daļējā TT, daļējā vienkārši baudīšanas režīmā, 3 sacensību režīmā, bet viens ciešanu režīmā, kad izdomāju, ka ir laba doma piedalīties maratonā nākamajā dienā pēc 8h piedzīvojumu sacensībām. Laikam šis maratons arī bija brīdis, kad sapratu, ka neesmu visvarens.
Atgriežoties pie 3 maratoniem, kas veikti sacensību režīmā:

1. 2013. gada Rīgas maratons - mans pirmais maratons, ko pieveicu 3 stundās un 32 minūtēs. Labs rezultāts, ja neskaita, ka pirmo pusi noskrēju 1h38min, bet otro attiecīgi 1h54min jeb par 16 minūtēm lēnāk. Priekš pirmā rezultāts labs, bet pavērojot splitus, skaidrs, ka varēja labāk, ja vien būtu prātīgāk sācis.
2. 2013. gada Valmieras maratons - 3 stundas un 19 minūtes. Pirmā puse veikta aptuveni 1h38min, bet otrā attiecīgi par kādām 3 minūtēm lēnāk. Tīri ok, ja ņem vērā, ka distances vidū dabūju noberztu pēdu, tāpēc pamainīju soli.
3. 2015. gada Viļņas maratons - 3 stundas un 10 minūtes. Pirmā puse veikta ap 1h35min, otrā mazliet ātrāk. Maratons, ar ko lepojos visvairāk - spēju savus spēkus sadalīt tā, ka otrā puse tika noskrieta ātrāk, tomēr skaidrs, ka labāk noskriet nespēju, jo uz beigām temps sāks kristies.

Gatavošanās astotajam

Laikam jau nevaru īsti teikt, ka gatavojos 8. maratonam. Pirmkārt, gatavojos skrējienam Rīga -> Valmiera. Kas arī veiksmīgi izdevās.
Tomēr šis ceļojums uz Valmieru ne tikai atstāja iespaidu uz mani fiziski (grūti teikt, kad kājas no tā atkopās, varbūt vēl nemaz nav atkopušās), bet Haiveja Tuhela nāve sagrāva mani morāli - pēc nedēļas atpūtas negribējās atsākt skriet, bija grūti atrast motivāciju. 15. aprīlī tomēr saņēmos izskriet garo treniņu, ko nobeidzu ar 11km maratona tempā. Bija grūti. Bija ļoti grūti.
Un tam sekoja atvaļinājums. Sākumā vēl centos vismaz izskriet rīta mierīgos, tomēr tie arī izsīka. Lai gan atvaļinājums tika pavadīts aktīvā garā (staigāšana, kāpšana, velo), tomēr skriešana izpalika. Ir grūti sevi piespiest celties pustrou vai divas stundas agrāk, ja aizej gulēt tajā pašā laikā, kad citi.
Pēdējais atvaļinājuma skrējiens bija mēģinājums izbaudīt kalnus - aptuveni 7 km noskrējiens ar 500m kritumu. Iespējams, lieki piebilst, ka tas nebija prātīgi (bet toties forši).
No atvaļinājuma atgriezos ar sāpošiem ikriem un pāris uzēstiem kilogramiem.
Divas nedēļas pirms maratona atkal skrienu garo treniņu apkārt Ķīšezeram. Ikri (at-)sāk sāpēt jau kādā piektajā kilometrā. Tempu nespēju noturēt un viss ir slikti. Domāju par to, kā, skrienot uz Valmieru, pirmo maratonu pieveicu aptuveni 3 stundās un 3 minūtēs. Tagad šķiet, ka varētu būt ne tikai problēmas pieveikt maratonu ne tikai šādā laikā, bet arī lēnāk. Šķiet, ka vispār neesmu spējīgs pieveikt maratonu. Tomēr savus 30 kilometrus noskrienu.
Nākamajās dienās atkal sāp ikri. Neko sakarīgu neskrienu.
Garajā nedēļas nogalē dodos uz Liepāju, kur paredzēti orientēšanās pasākumi. Sanāk izcelt otro vietu telpu orientēšanās pasākumā Lielajā Dzintarā - ēkā, kur, iespējams, kāds no dalībniekiem arī pazuda. Savukārt sestdienā un svētdienā sanāk paskraidīt mazliet ātrāk. Sanāk arī atrauties manu pirmo diskvalifikāciju, kas atkal mani grauj morāli.
Visbeidzot pēdējā nedēļā atraujos savilktu (vai sapūstu, vai apsaldētu, vai vēl nezin kādu) kaklu (kakla nervu?). Tā nu maratona nedēļā sanāk izskriet pirmdienā (kad viss vēl nav tik traki) un ceturtdienā (kad šķiet, ka nāksies pierast pie skriešanas bez skatīšanās pa labi, pa kreisi).
Piektdienā noteipojos - ceļi (profilakse) un kakls (lai vismaz var pagriezt galvu tik ļoti, ka ar acs kaktiņu var saskatīt, vai kāds tuvojas no aizmugures).
Vēl tiek norunāti atbalstītāji, kas pados pāris želejas pa ceļam.

Astotais

Svētdienā pieceļos un jūtos labi. Kaklu gandrīz nejūt. Čāpojam atstāt Ēru ciemos un pēc tam līdz startam. Viss ir sakārtots (un nokārtots), mazliet paskraidīts, var stāties startā. Lēnām izlavierēju tuvāk elites koridoram, tomēr palieku pāris rindas tālāk. Neesmu jau nekāds megaskrējējs, kam pienāktos stāvēt tuvu startam.
(te gan jāsaka, ka jābeidz šāda attieksme, jo ir skrējēji, kas kā @#$%@#!)@ nostājas pirmajās rindās, taču viņiem ne tikai nevajadzētu tur stāvēt, bet visdrīzāk vajadzētu arī pamainīt koridoru)
Pārmiju vēl pāris vārdus. Un starts!
Laikam jau nekas dīvains, bet man skrienas. Protams, jālavierē starp tiem, kas ir nostājušies priekšā, tomēr pirmais kilometrs paiet apmēram 4 min/km, savukārt otro man pulkstenis rāda 3:43 min/km - protams, 2. kilometra atzīme pienāk mazliet vēlāk. Sūdīgi - tātad pulkstenim uzticēties nevar. Nākas sekot līdzi tempam, vadoties pēc kilometru atzīmēm trasē. Bet patiesībā jau tas nav svarīgi - es šodien skrienu pēc sajūtām. Un sajūtas ir labas. Tā arī skrienu. Pirmie 5 kilometri tiek veikti 19:54, kas ir ātrāk nekā vēlējos, bet jūtos taču labi.
Tie, kas orientējas tempos un rezultātos, visticamāk sapratīs, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām biegām. Bet pagaidām tas mani neinteresē. Es jūtos labi. Saņemu vēl uzmundrinājumus no pazīstamiem skrējējiem, kā arī šoreiz pat ir kāds pazīstams cilvēks trases malā. Satieku vēl puisi no Ozona, ar kuru sanāk aprunāties. "Kāds tavs mērķis? 1:25?" viņš jautā. Lepni atbildu: "Plāns A - 2:50, plāns B - 3:00." Tieši tā -  es skrienu maratonu! Un lai gan drīzāk vajadzētu samazināt ātrumu, pēc šādas replikas kājas pašas mani sāk nest ātrāk uz priekšu.
Visi šie incidenti (atbalsts, sarunas) nepalīdz, jo nākamie 5 kilometri jau tiek veikti ātrāk par pirmajiem - 19:29.
Posmā starp 12. un 13. kilometru dabūju papildus želejas no māsas. Želeju paņemšana ir atstrādāta - izmēģinājām māsas virtuvē.
Šķiet, ka beidzot esmu iegājis ritmā - skrienu ap 4  min/km. Mani arī nesatrauc Krasta iela, par ko daudzi mēdz sūdzēties. Es vēl jūtos lieliski un tieši tā arī skrienās. Nākamie 5 kilometri noskrieti 20:03.
Šķiet, ka jāsāk ieslēgt maza piepūle. Ēdu želejas, bet kaut kā šķiet, ka ar tām šoreiz esmu pārspīlējis. Kaut kas vēderam līdz galam nepatīk - tā kā mazliet kaut kas spiež. Noskrieti 20 kilometri, no tiem pēdējie pieci 20:10. Tāpat kā skrienot uz Valmieru nejauši uzstādīju PB maratonā, tā šodien kritīs mans pusmaratona rekords - ~1h24min. Kļūst vēl mazliet grūtāk. Tomēr man iespiedies atmiņā Renāra Rozes garo distanču iedalījums - pirmā trešdaļa ir viegla, otrā - grūta, trešo spēj izturēt tāpēc, ka tuvojas finišs. Maratonam nav jābūt vieglam. Noskrienu garām pusmaratona finišam un, protams, palieku gandrīz viens. Jūtu, ka ātrums krītas. Tomēr nesatraucos - aiz muguras jau 23 kilometri. Cik gan man tas ātrums nokritīsies?
Bet notiek tieši tas pats, kas manā pirmajā maratonā. Pēkšņi vairs nav iekšā. Kājas ir pilnas. Un ātrums krītas brutāli. Šie 5 kilometri (no 20-tā līdz 25-tajam) vēl ir sakarīgā ātrumā - noskrieti 20:13, tomēr es vairs galīgi neesmu tas pats džeks, kas vēl pirms pāris minūtēm. Tā ir cīņa par izdzīvošanu.
Velkos! Tas, kas mani pašlaik notur pie dzīvības - man ir jāpaspēj norunātajā laikā paņemt želejas no brāļa. Tas notiek mazliet pēc 28. kilometra. Šeit vairs nav svarīgi, ka arī ar brāli esam atstrādājuši želeju paņemšanu - visticamāk, kamēr paskrienu viņam garām, viņš varētu man ne tikai iedot želejas, bet vēl paspiest roku un uzņemt selfiju ar mani. Kaut ko noburkšķu un skirenu tālāk.
Nākamie 5 kilometri ir noskrieti 21:58. Mans temps ir krities par vairāk kā 20 sekundēm kilometrā. Nez no kurienes uzrodas Haivejs un sāk ar mani runāt. "Nožēlojami," viņš saka, "Tu! Esi! Nožēlojams!" Nepietiek, ka man jau tā ir grūti, viņš vēl mani šādi noniecina. Bet diemžēl nevar nepiekrist. Viņam ir taisnība.
Ik pa brīdim kāds paskrien garām. Man ir liels prieks, ka Rīgas maratons ir mazs - nespētu izturēt vairāk garāmskrējēju.
Pēc Vanšu tilta meitene mikrofonā bļaustāts par to, ka šis ir 26. Rīgas maratons. Nākas viņu labot. Iespējams, viņa nesaprot, par ko runāju. Vēl joprojām nav skaidrs, vai viņa nebija īpaši gudra, vai arī es nespēju sakarīgi izpausties, vai varbūt abi.
Kozmens. Bestest atbalstītājs. Kaut ko tādu viņam arī noburkšķu. Un te pēkšņi mani ar velo panāk Sandis. Pozitīvi - vismaz kaut kas palīdzēs novērst domas no grūtībām.
Nākamie 5 kilometri tiek veikti 22:59. Lai arī Sandis blakus palīdz viņš tomēr nespēj manām kājām likt kustēties veiklāk.
Tiek apēsta pēdējā želeja. Kofeīna. Tomēr ir lieta, ko nesaprotu. Vai šai želejai nevajadzēja manī atmodināt kaut kādas papildus rezerves? Laikam jau problēma ir kājās, nevis enerģijas trūkumā.
39. kilometrā Sandis mani pamet, lai dodos atblastīt Ieviņu. Vairs jau tikai mazliet virs 3 kilometriem un mocības būs galā.
Brīvības piemineklis ar atbalstītājiem tautastērpos - laikam jau mazliet palīdz. Tomēr šie 5 kiloemtri arī nav nekas dižens - veikti 23:39.
Nekas te jau arī pagrieziens un pēdējie 2 kilometri. Bundzinieki un meitenes dod kaut kādu papildus būstu. Brīvības piemineklis. Cenšos tautubērniem saukt: "Surikati! Surikati!" Kaut kā nepavelkas. Vai nesaprot. Laikam jau neesmu pārāk sakarīgs.
Skrējiens cauri Vecrīgai, tūlīt finišs, bet man vēl garām paspēj paiet pārītis cilvēku. Cenšos arī paātrināties, bet to spēju uz nieka pārdesmit metriem. Ieskrienu finišā. 2:58:12. Nožēlojami! Haivejam bija taisnība.

Secinājumi

1. Es zinu, ka zem 3 stundām noskriet maratonu ir daudzu cilvēku sapnis. Bet domāju arī, ka šo cilvēku sapnis ir 3 stundās noskriet skaistu maratonu. Šis nebija skaists maratons, tāpēc arī neesmu apmierināts.
2. Es varu labāk. Es varu daudz labāk.
3. Skaidrs ir tas, ka kaut kad kritīs pusmaratons 1h20min.
4. Nākamais maratona mērķis nebūs izskriet zem 2h50min. Tas man ir pa spēkam, bet diemžēl neprātīgais sākums, pāris liekie kilogrami, kā arī treniņu neesamība pēc Valmieras darīja savu. Tāpēc nākamais mērķis būs 2h45min.
5. Ēst par daudz nav labi (gan uzēdot liekus kilogramus, gan želeju veidā skrienot).
6. Šķiet, ka Haivejs Tuhels ir atdzimis, jo saprata, ka man vajag stingru roku (kāju?), kas vadīs mani treniņos.

P.S.

EUR 3.99 - cena par vienu bildi no maratona. Vēl neesmu izlēmis - vai gribu pirkt bildi no sūdīgi noskrieta maratona. No vienas puses - pirmais zem 3 stundām. No otras puses - nožēlojams. No trešās puses (kopā 1.5) - varbūt jānopērk visdepresīvākā bilde un jāpieliek pie sienas - kā atgādinājums.

Haiveja Tuhela memuāri

Priekšvārds
Esmu ievērojis šādu sakarību - ja tu ultru noskrien labi, tad vēlies skriet vēlreiz pozitīvo emociju dēļ. Savukārt, ja ultru noskrien slikti, tad vēlies to skriet vēlreiz, lai noskrietu labi. Īsāk sakot - ja esi noskrējis ultru, gribēsi to skriet vēlreiz.

Tā nu mēs izlēmām, ka uz Valmieru jāskrien vēlreiz. Ieviņa tāpēc, ka nebija apmierināta ar pagājušo gadu, bet es tāpēc, ka biju. Biju pat pārāk laimīgs, pārāk maz cietu.

Secinājums viens - jāuzstāda izaicinošāks mērķis. Jānoskrien 9 stundās. Pagājušajā gadā pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kādu kilometru vai pat mazliet vairāk kopsummā nogāju. Arī pie tā jāpiedomā un sevi jādisciplinē. Nekādas ilgas sēdēšanas, nekādas iešanas.

Ja mērķis nosprausts, tad tik jāsāk trenēties.

Grūtais grūtniecības periods

2017. gada pirmajos trīs mēnešos saskrēju 1.5 megametrus. Arī ātruma treniņi bija krietni intensīvāki nekā pagājušajā gadā. Ja vēlies skriet labi sacensībās, tad vēlies arī ciest treniņos. Citādāk nemaz nevar būt.

Diemžēl tas viss nenotiek bez starpgadījumiem. Februāra beigās tomēr imūnsistēma neiztur un pasaka, ka jāpaņem pauze. Martā atgriežos pie kilometru krāšanas un pirmā sapārotā 30+30 nedēļas nogale dod pārliecību par 107 kilometru mērķi, kā arī sagrauj pārliecību par maratona mērķi. Te gan drīzāk jāvaino sava nedisciplinētība - cenšos pārlēkt savu pakaļu, tāpēc treniņā sabrūku. Nākamajās nedēļās nogalēs vairs nesanāk paskraidīt garos treniņus, jo ir ieplānotas pāris sacensības, līdz ar to lielāku kilometrāžu skrienu darbdienās. Sacensības norit labi - 2. vieta maza mēroga orientēšanās sacesnībās elites grupā (kur gan nav gandrīz neviena elites pārstāvja), kā arī 6. vieta apmēram 10 km taku skrējienā, kas man arī dod 5. vietu seriāla kopvērtējumā un 3. vietu vecumgrupā.

Divas nedēļas pirms Valmieras man iesāpas celis. Papildus tam vēl sāk sāpēt kakls. Paņemu 2 brīvas dienas, bet sestdienas rītā Andis piedāvā skriet 4h rogainingu Rīgā. Negribu! Bet gribu! Pasaku, ka skriešu, bet jāizskrien pārbaude, kā vispār skrienas (celis jūtas labi, bet kakls vēl mazliet liek par sevi manīt). "Ilgā" neskriešana dara savu. Kājas jūtas lieliski, skrienu nepiespiezdamies un 12.5 km ar pasildīšanos un atsildīšanos (gan tādām paīsākām) tiek pieveiktas 50 minūtēs jeb ar ātrumu 15 km/h.

Skrienu, baudu un gānu sevi par vieglprātību.

Protams, nākamajā dienā pieveiktie 50 km ir ne tikai nevēlami nākamajai nedēļas nogalei (atkal celis liek par sevi manīt), bet arī manai morālajai pašsajūtai, jo organizatoru nepilnvērtīgās kartes dēļ nākas izlaist no rokām pirmo vietu.

Celis. Sāp.

Fizioterapeites apmeklējums. Teipošana. Divas izlaistas dienas. Trešdienā skriešana uz darbu un no darba. Celis liek par sevi manīt tikai uz pagriezieniem. Varbūt būs labi. Vēl divas brīvas dienas. Tomēr kāju muskuļi mazliet jūt, ka svētdienā noskrieti 50 km. Neko darīt - ir lietas, kas jādara.
Vēl tikai jāiziet sarakstam cauri, vai viss vajadzīgais sacensībām sarūpēts:

Megametrāža - check (1.5 Mm)

Varēšana - check (sastrādāts daudz)

Pārliecība - emmm.... šķiet, ka celis liks atkal par sevi manīt. Abi ceļi noteipoti, bet nu būsim reāli - ja pēdējo divu nedēļu laikā divreiz celis licis par sevi manīt, tad diez vai varu noskriet 107 km bez jebkādām sāpēm.

Pēdējais punkts paliek neatķeksēts.

Dzemdības

Skrienot pirms gada, trasē izdomāju, ka jānodod sveicieni Ieviņai, tādējādi gan īsināju laiku sev starp kontrolpunktiem (domājot, kāds būs sveiciens), gan cerēju iepriecināt viņu. Bija skaidrs, ka šogad tam nebūs laika (domāt jau var, bet laika nodot sveicienu nebūs). Tomēr es negribu skriet vienkārši tā. Jābūt kādai saiknei. Un tad tiek uzzināts, ka, ziedojot Lāsmai, varam saņemt personalizētus numurs. Nolemts. Šī gada ultramaratonisti ir dzimuši - 666 Haivejs Tuhels ar kopīgās šosejas minēju 999 Sterveju Tuhevenu.

Te gan jāuzsver, ka kopīga ir šoseja, bet ne mīšana - katrs mīs savā solī, pretī saviem mērķiem.

Bērnība

Bērnībā par tevi rūpējas vecāki. Šajā skrējienā mani vecāki ir mana pieredze un informācija, ko esmu uzkrājis gadu gaitā.
Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam. Papildus tiek sarunāts atbalstošais personāls, kas sagaidīs punktos. Tiek izrēķinātas želejas, kas tiks patērētas, kad jādzer ūdens. Tiek darīts viss, lai varētu domāt tikai un vienīgi par skriešanu un tempa turēšanu. Viss, lai netiktu pieļautas pagātnes kļūdas.

Pusaudzis
HT: "Mammu, kā būtu, ja es mēģinātu izskriet no pilsētas kopā ar lielajiem puikām?"
Saprāts: "Turies pie saviem uzstādītajiem mērķiem. Ultra ir cīņa ar sevi, nevis ar citiem!"
Bet ko gan viņi visi zina? Es zinu labāk! Turēšos kopā ar pēdējo policijas mašīnu - kopā ar lielajiem puikām, bet tomēr atsevišķi, lai mani neapbižo.
Starts!
ES ESMU LIELAIS PUIKA!!!! #YOLO
Skrienu kopā ar pirmo policijas mašīnu, kopā ar līderiem. Skrienas viegli. Ir mazliet agresīvāks sākums nekā bija iecerēts. 2. km aiziet 4 min/km. Mazliet par agresīvu. Tomēr, kā jau pusaudzis starp lielajiem puikām, esmu visdraiskākais no grupiņas:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706818512812841/ 
Jāsaka gan, ka man ir skaidrs, ka ne visi no šī bariņa ir lielie puikas. Jau nolūkoju pirmos, kas tiks apdzīti pēc izkļūšanas no Rīgas.
Pēc Gaisa tilta mazliet iepalieku. Galvenais bija tikt cauri sablīvētajam krustojumu tīklam centrā, pēc tam vairs policijas eskorts nav tik svarīgs. Kaut kāds saprāts tomēr ir arī pusaudža galvā. Tomēr vēl joprojām palieku pirms otrās policijas mašīnas, kas nozīmē, ka varu skriet pa ielu, neievērojot luksaforus. Nedrīkst palaist to garām vismaz līdz Teikas lielajam krustam, jo tas tāds mazliet intensīvāks - negribas tur apstāties. Kā uzzinu finišā bija arī trešā policijas ekipāža, bet tas nekas - jūtos labi, skrienu savā tempā (kas gan pārsniedz 4:30 min/km).
Priekšā redzu līderu grupiņu, kurā skrien septiņi cilvēki. Esmu astotais. Tā arī aizskrienu līdz Juglai kopā ar individuālo eskortu - otro policijas mašīnu.

Jaunība
Esmu izmests viens uz lielā ceļa. Nav vairs atbalstītāju, nav vairs gaismas. Tikai jāskrien. Skrienas labi, temps tiek turēts mazliet augstāks nekā sākumā plānots - ap 4:20 min/km. Drīz tiek apdzīts pirmais, vēl mazliet un otrais. Esmu jau pakāpies uz sesto pozīciju. Panāku arī nākamo, kuram turos netālu aizmugurē. Garkalnē apsteidzu arī viņu un kontrolpunktam iznesos cauri kā piektais. Paspēju vēl nodot dažas norādes Kalvim un papriecāties par atbalstītāju pūli, kuram izskrienu cauri.
Emocijas - mazliet uzkāpj temps, tomēr ne pārlieku. Līdz nākamajam kontrolpunktam pirms Sēnītes ir 13 km, kuru laikā paspēju apsteigt vēl divus skrējējus. Esmu trešais. Ieskrienu kontrolpunktā, kur fiksi atdodu pustukšās pudeles Kalvim, paņemu želejas un jaunas pudeles un skrienu tālāk. Atceros, ka neesmu nodevis nekādus norādījumus, bet ir jau par vēlu. Tomēr Kalvis arī to ir piefiksējis, tāpēc paskrien man mazliet blakus, lai varam aprunāties.
Un tad atkal esmu viens.

Pusmūžs
Lai gan šis posms ir mazliet zem 10 km garš, tas tomēr nav tik vienkāršs - reljefs dara savu. It kā viss ir labi, tomēr kalnos temps krītas:
~40km - https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706896349471724/
Tomēr kalni nav vienīgā mana pusmūža problēma. Pusmūžā vēders sāk strādāt citādāk, kas man liek noprast, ka laikam arī šogad vajadzēs zaļo pauzi. Raganā ir benzīntanki, kuri varētu lieti noderēt.
Piefiksēju, ka tūlīt būs skriets 3 stundas. Piefiksēju arī to, ka tūlīt būs noskriets maratons. 3 stundas 2 minūtes un 30 sekundes. Jauns rekords. Arī pusmūžā kaut ko var sasniegt.
Ieskrienu 46. km kontrolpunktā ar ekspresinterviju par sāpošām kājām. Piestājos daļēji tāpēc, ka gribas tēju, daļēji tāpēc, lai saprastu, vai ņemšu zaļo pauzi vai nē. Man ielej verdošu tēju, kā arī saprotu, ka benzīntanks ir pārāk lielas ērtības - labāk vajadzības gadījumā lekšu krūmos, ja šķitīs, ka nevar izturēt:
(video nesatur lekšanu krūmos) https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706903762804316/
Šāda pārliecība ir divu iemeslu dēļ - jo ilgāk turēšos, jo viss, kas sakrājies iekšā, būs tuvāk izejai (ātrāks process), kā arī neesošās ērtības liks celties un doties tālāk.
Nezinu, vai tāpēc, ka apstājos, bet temps ir krities. 4:45, 4:50, 4:55. Ir kilometri, ko sanāk pieveikt ātrāk, ir mazliet lēnāki. Izrādās arī šajā posmā ir savs reljefs. Pusmūžs ir grūts. Tomēr spēju turēties zem piecām minūtēm kilometrā. Izskatās, ka savu plāna pirmo daļu izpildīšu un ieskriešu Braslas kontrolpunktā 4 stundās un 50 minūtēs. Skrienu un domās dungoju:

Sāku arī satraukties - mana atbalsta komanda vēl nav mani apsteigusi. Drīz jau 60-tais kilometrs.  Tomēr neilgi pēc 60. km viņi mani apdzen. Tas labi. Varu mierīgi skriet. Temps arī mazliet pieaug, domājot par tuvojošos kontrolpunktu.
Ieskrienu kontrolpunktā un piesēžos - jau plānojot kā skriešu, sev apsolīju , ka šeit varēšu atpūsties mazliet ilgāk. Šajā gadījumā mazliet ilgāk ir 2 minūtes. Man tiek paziņots, ka es esmu otrais, jo Kristaps ir izstājies. Un Didzis neesot tālu priekšā. Nepaspēju pat apēst pusi batoniņa, kad jau esmu izgrūsts ārā no kontrolpunkta. Pirmie pārsimts metri paiet cenšoties sažļembāt to, kas mutē. Līdz nākamajam kontrolpunktam 13 kilometri, kas arī būs pēdējie, ko veikšu ar vidējo tempu zem 5 min/km. Skrienu un atkal domāju par zaļo pauzi - nākamais benzīntanks tomēr tuvojas. Šoreiz bez apstāšanās pieņemu lēmumu tajā nedoties. Jāskrien. Tiec līdz nākamajam kontrolpunktam un tad jau vairs tikai viens garais treniņš.
Visu laiku tiek rēķināts. Cik ātri, cik tālu, cik lai iekļautos zem 9h. Ja kaut kas nenoies galīgi greizi, tad nevajadzētu būt problēmām iekļauties.
Neilgi pirms Stalbes kontrolpunkta ieraugu zaļu vestīti priekšā. Strauji tai tuvojos. Vai tiešām Didzis būtu salūzis? Tā izskatās. Paspēju nodomāt par to, ka tad jau nebūs problēmu iegūt pirmo vietu un ieskrienu kontrolpunktā kā līderis:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706960352798657/
Lai nebūtu jāsatraucas par pārtiku, saku Kalvim, lai dod man visas atlikušās želejas, bet izrādās, ka pēdējā punkta želeja atstāta ar Martu iepriekšējā kontrolpunktā, turpat arī aptieciņa. Man ir sajūta, ka vajadzēs pretsāpju tabletes. Kalvis sola, ka nākamajā kontrolpunktā viss tiks sagādāts.

Vecumdienas
No kontrolpunkta izskrienu kā pirmais, tomēr jau pēc mazāk kā kilometra man panesās garām Didzis. Ko viņš ir saēdies? Varbūt arī varētu mēģināt dzīties pakaļ, bet kaut kā pieņemu, ka notiks tas pats, kas iepriekšējā posmā - salūzīs un es viņu panākšu. 17 km līdz nākamajam kontrolpunktam. Temps pakāpies ap 5min/km un palēnām krītas. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet klāt netieku. Drīzāk viņš atraujas. Viss ir slikti. Bet es kustos. Lēnām, bet kustos. Par ko gan cilvēks var domāt šādos apstākļos?
Neapstājies! Skrien! Cik vēl tālu? Kāds temps? Kusties. Nekādas pāriešanas soļos. Tev ir jāskrien. Un to es arī daru.
4km pirms kontrolpunkta satieku Gunu un Jāni, kas piedāvā kolu. Atsakos ar tekstu, ka tāpat drīz kontrolpunkts. Tikai pēc tam iedomājos, ka tas būtu pret noteikumiem - atbalsts ārpus kontrolpunktiem. Varbūt viņi ir Didža iesūtīti aģenti...
Izdomāju, ka 92.km beidzot pamīzīšu. Tomēr aizskrienu gandrīz līdz kontrolpunktam - kalna galā 500m pirms tā publiski mīžu tā, lai visi redz. Jāizdara tas tagad, jo pēdējā posmā būs tikai jāskrien.
Atsāku skriet.
BUMS!!! Vecumdienas! Es kliboju.
Klibodams ieskrienu kontrolpunktā. Jānis jau pirms tā ir savācis manu pudeli, ko pasūtu uzpildīt ar kolas un tējas kokteili. Manas atbalsta komandas nav. Vismaz pretsāpju tabletes dabūju no Jāņa. Kā jau vecs vecis sūdzos par to, ka man nebūs želejas. Viss ir slikti, bet cilvēki apkārt ir pozitīvi - ciena veco paaudzi. Apēdu apelsīnu un skrienu tālāk. Nav jau variantu. Vienkārši jāskrien. Pēdējie 13 km.
Sāku klibodams, bet tad viss aiziet. Vai nu zāles vai atkal iesilšana, bet sāpes pazūd. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet nespēju viņam pietuvoties. Aptuveni 8km pirms finiša saprotu, ka viss - es viņu nepanākšu, ja vien viņam neradīsies kādas problēmas. Šķiet, ka nāktos paātrināties par kādām 30 sekundēm kilometrā, lai spētu viņu panākt. Lai gan neesmu labākais cilvēks uz pasaules, tomēr izdomāju, ka problēmas viņam nenovēlu.
Vēl mazliet un noskrieti 100 km. 7 stundas un 53 minūtes. Ja šīs būtu 100 kilometru sacensības, tad tikko būtu ieguvis meistarkandidāta sporta klasi. Būtu arī ieguvis automātisku kvalifikāciju Spartatlonam, bet pašlaik galīgi neesmu pārliecināts, vai tajā vēlos piedalīties. Bet šīs nav 100km sacensības, un neko neiegūstu. Tikai prieku par 100 kilometriem zem 8 stundām. Tomēr mirklis prieka arī nav slikta lieta, it sevišķi vecumdienās, kad viss ir slikti.
Tieku līdz Valmierai, kur mazliet uzkāpinu tempu (emocijas), tomēr tas ir tikai uz brīdi. Man vairs nav motivācijas skriet ātrāk. Pirmo vietu es nepanākšu, mērķi es sasniegšu, trešā vieta nepanāks mani. Vienkārši jāskrien.
Pagājušajā gadā cilvēki uz ielām bija atsaucīgāki, savukārt šogad laikam vēl nav tā īsti pamodušies.
Vēl mazliet. Velku ārā telefonu, lai atrastu dziesmu, ar kuru gribu finišēt:

Lai visi dzird! Ieskriešu un raudāšu. Esmu to visiem apsolījis. Tomēr telefons tā nedomā. Draņķa slapjais laiks un slapjie pirksti neļauj sakarīgi operēt.
Sūds ar telefonu. Sūds ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienkārši ieskriešu un raudāšu. Tomēr vecumdienās ne vienmēr spēj paveikt to, ko vēlies. Organisms vairs nav tik spējīgs. Nespēju izspiest nevienu asaru. Bēdīgi.

Pēdējie 100 metri. Sprints. Finišs. 8:32:11. Prieks.

Nāve
Intervijas, apsveikumi. Atkal drīkstu sākt klibot. Man ir prieks ne tikai par to, ko esmu sasniedzis, bet arī ir sajūta, ka esmu pārsteidzis apkārtējos. Vismaz tāda bija sajūta kontrolpunktos.

Haiveja Tuhela misija ir izpildīta.
Prasu, vai kāds ir ar mieru aizskriet pēc aliņa, bet neviens neatsaucas. Nākas klibot pašam. Un izrādas, ka Valmieras Rimi netirgo Valmiermuižas alu ledusskapī. Bēdīgi, bet vismaz alus ir.

Haivejs Tuhels var mirt sava mīļākā dzēriena apskāvienos. Haivejs Tuhels palēnām izdziest un paliek tikai Pēteris.

Haivejs Tuhels ir miris. Lai dzīvo Haivejs Tuhels.

Augšāmcelšanās
Jautājuma zīme.
Neviens nezina, vai Haivejs Tuhels augšāmcelsies, bet jūtu, ka tas var notikt, ja izpildās pārītis nosacījumu:
1. Haivejs Tuhels jutīs, ka spēj izskriet šo distanci zem 8 stundām;
2.
a) Valmiermuižas alus kā sponsors šo pasākumu uztvers nopietnāk un vismaz pirmajiem finišētājiem piešķirs aukstu alu;
vai
b) Valmiermuižas alus kļūs par Haiveja Tuhela sponsoru;

Pēcvārds
Atbalsta komanda.
Tā ir reāli kruta padarīšana. Tā gan neieradās pēdējā kontrolpunktā, bet tas notika akumlatora dēļ, kas nepiemērotā brīdī izladējās. Mācība gan man, gan viņiem. Vairāk gan viņiem.

Ēšana.
Izskatās, ka mans plāns ēst ik pēc 10km nostrādāja labi - nevienā brīdī nebija spēka izsīkums. Varbūt varēja mazliet vairāk pariskēt ar ūdeni, kas samazinātu manu svaru par pus kilogramu.

Apģērbs.
Lai gan skrienot cauri Rīgai šķita, ka jakas vietā būtu varējis izvēlēties ko citu, tomēr augšdaļa bija tieši laikā - termokrekls un vēju / lietu aizturoša Salomon jaka. Vēl divi buffi - viens ap kaklu un viens uz galvas, kā arī plāni cimdi.
Lukturītis kā vienmēr uzdevuma augstumos, tomēr šādiem skrējieniem gan jau varētu arī izvēlēties ko vieglāku un mazāk jaudīgu.
Bikses gan tika izvēlētas greizas. Šķiet, ka plastmasīgais audums deva papildus aukstuma sajūtu. Pret rītu, kad bija visaukstākais, atklātos laukos bija sajūta, ka nevis vienkārši skrienu plikām kājām, bet kaut kas papildus vēl saldē.
Apavi nekādas problēmas neradīja un bija lieliski. Ņemot vērā, ka divi fotogrāfi paspēja sabildēt manas kājas, gaidu Inov-8 sponsorēšanas piedāvājumus:

Skriešana.
Kaut kā šķiet, ka tempa atšķirība sākumā un beigās tomēr bija pārāk liela. Diemžēl ultras nav skrējieni, ar kuriem var diži eksperimentēt - vai mans rezultāts būtu labāks, ja būtu iesācis prātīgāk? Te gan jāņem vērā, ka R->V nav tas skrējiens, kurā var kontrolēt tempu, ja vēlies cīnīties par rezultātu (t.i, izskriet sakarīgi no Rīgas).

Sajūtas.
Lai gan apzinos, ka daudzi "elites" skrējēji neskrēja, pēc skrējiena radās jautājums - vai turpmāk startā man jābūt vienam no tempa noteicējiem?

Kad ūdens ir par daudz...

Pusnakts. Ciemats netālu no Igaunijas un Krievijas robežas. Sēžam uz vietējās skolas (igauniski - kool, nav brīnums, ka viņiem ir Skype) kāpnītēm. Ja neskaita alu, tad ne tas ierastākais veids kā pavadīt piektdienas vakaru.

Visapkārt miljons knišļu. Jau pēc piecu minūšu sēdēšanas esmu nosēts ar pumpām. Iespējams, šis ir mūsu pēdējais aliņš un jau rīt mēs mirsim - šādi knišļi tomēr spēj nogāzt arī govi. Un mēs esam mazāki. Aptuveni šādas arī ir mūsu sarunas, jo jau rīt (vai šodien) jādodas 24 stundu pārgājienā pa rajonu, meklējot kontrolpunktus. Jau rīt 12:00 (bet patiesībā 10:00) tiks dots starts Eiropas čempionātam rogainingā.

Sestdiena. Ap astoņiem. Šķiet, ka esmu pamodies jau agrāk, bet beidzot arī lienam ārā no guļammaisiem. Nakts pavadīta skolas zālē uz grīdas (5 eiro). Būtu bijis labi pagulēt mazliet ilgāk, bet nekad neesmu radis ilgi gulēt neierastās vietās. Lēnām sākam taisīties. Laika vēl it kā daudz. Paēdam, savācamies. Aiznesam mantas līdz mašīnai. Aizejam uz vietējo tirdziņu (trīs teltis, kurās pārdod dažādus labumus). Iepērkam sev būstu nākamajam rītam - ja nu miegs uznāks. Drīz arī sāk dot kartes.

Dabūju mums paredzētās un dodos pie mašīnas, kur sākam plānošanas darbus. Rēķinām reģionu vērtības.

Saduram adatiņas (kā pamatu izmantojam guļamo paklājiņu - ļoti parocīgi) kontrolpunktos un sākam ar diedziņu vilkt maršrutus. Saplānoju pieticīgi, bet paredzu rezerves variantus. Papildus arī beigās var izvēlēties doties uz finišu pa taisnāku ceļu vai ar apli. Viss ir izdomāts. Vēl tikai pēdējie mēri, lai noteiktu pāris atskaites punktus, pēc kuriem distancē vadīsimies, vai dodamies plānam pa priekšu, iepaliekam vai arī ejam tieši kā plānots.

Pirms starta vēlreiz aizdodamies uz tirdziņu, lai iegādātos sev leikoplastu (zinām, ka noteikti būs tulznas). Un uz startu.

Cilvēku daudzums nesniedzas līdz Nordea Rīgas maratona cilvēku drūzmai (nemaz nerunājot par piecīša distanci), tomēr šis pasākums ir mazliet nopietnāks.

Starts!

Varētu domāt, ka sākam skriet? Nē! Sākam veiklā solī iet.
Pie pirmā punkta, lecot pāri grāvītim, paspēju iemaukties tajā - kājas slapjas, bet nekas, jo tūlīt arī ejam cauri purvainam apvidum, līdz ar to kājas tāpat būtu slapjas.
Nākamos punktus ņemam visai raiti. Tāda sajūta, ka ejam pa priekšu grafikam, tomēr pirmais atskaites punkts ir paredzēts pēc aptuveni piecām stundām, līdz ar to grūti ko spriest.
Paspējam mazliet pamainīt plānu tā, lai paņemtu par 3 punktiem vairāk (protams, ka tas arī prasa mazliet laika). Saprotam arī, ka varbūt vajadzēja plānā iekļaut dzirdināšanas punktus - lai gan par tiem punktus nedod, tomēr no slāpēm mirstošs cilvēks diez ko daudz punktus nesavāks. Par laimi maršruts nav daudz jāpārplāno, lai ietu arī caur dzirdināšanas punktiem. Pirmais (ar pašapkalpošanās sistēmu) ir avotiņš. Mazliet atpūtas ar uzpildīšanos, kas nav ļoti ērta. Pavisam neērtu to padara visi knišļi.
Nav laika atpūsties. Aprunājos ar igauni un dodamies tālāk. Esam savākuši 35 punktus aptuveni 3 stundās. Visu laiku rēķinu, kā mums iet pret plānoto. Pašlaik punktu ziņā ejam mazliet pa priekšu. Tomēr apzinos, ka naktī punktu ņemšanas ātrums varētu kristies.
Nonākam arī līdz Sāremā meteorīta krāterim:

4h 40min. Nonākam pie pirmā laika atskaites punkta. Pēc plāna mums šeit bija jābūt pēc 40 minūtēm. Cool (vai varbūt kool, kā skola, ko tikko izgāju plānošanā?)!
Drīz dosimies purvā. Šo brīdi gaidu ar nepacietību un bailēm. Nav ne jausmas, kāds būs purvs, bet gan jau būs interesanti. Purvs ir arī svarīgs no stratēģijas viedokļa - purvā un tā tuvā apkārtnē savāksim 50 punktus (no mazliet mazāk kā 400 iespējamajiem un no mazliet mazāk kā 250 plānotajiem).
Kad esam purvā, rodas sajūta, ka ne velti organizatori šeit ir ielikuši tik vērtīgus punktus. Vismaz sākumā pārvietojamies pa laipu un izbaudām apkārtni.

Kādā brīdī, nokāpjot no laipas, paveras skats uz absolūtu klajumu - viens vienīgs purvs bez mazākā kociņa. Skats ir iespaidīgs. Diemžēl nav laika to izbaudīt. Jādodas. Dodamies pēc visiem purva punktiem. Tas sevī ietver arī virziena turēšanu purvā aptuveni kilometra garumā. Izrādās, ka es to spēju un pat saprotu, kur mēs beigās iznākam. Nokristu sevi par Orientēšanās monstru.
7h 00min. Pie šī punkta mums pēc plāna bija jābūt pēc stundas. Tad nu metam ieplānoto loku, kura laikā savāksim vēl 10 punktus.
Dodoties pēc tiem un no tiem saprotam, ka kaut kas nav labi ar kājām. Šķiet, ka slapjums ir darījis savu. Piestājam pie dzirdināšanas punkta. Man ir bail, tomēr to daru - novelku zeķi kājai, kas jūtas dīvaini. Skats nav no tiem patīkamākajiem - tā kāja varētu izskatīties līķim, kas ir izvilkts no ūdens pēc 3 dienu peldēšanas tajā. Uzlīmēju leikoplastu jūtīgajam īkšķim un ātri velku zeķi un kedu atpakaļ - odi un knišļi liek par sevi manīt.
Uzpildāmies (man ūdens rezervuārs jau kādu laiciņu bijis tukšs) un dodamies tālāk - šo dienu nevēlamies beigt kā to mēdz darīt govis vasaras depresīvākajās dienās.
Paņemam pēdējos pie-purva kontrolpunktus. Pulkstenis rāda mazliet pēc deviņiem un esam savākuši 100 punktus. Tikai aizmirstam nosvinēt.
Vēl pēdējie punkti pa gaismu. Solis vairs nav tik raits un kāju slapjās pēdas liek par sevi manīt. It kā brienot pa purvu stigām kājas jūtas labāk, bet tas diez vai palīdzēs brīžos, kad nokļūsim atpakaļ uz ceļa.
Jūtu, ka es neesmu vienīgais, kam pēdas nejūtas tik labi kā gribētos. Šķiet, ka izdzirdu vaidu no Ieviņas puses, tomēr viņa turas un uz jautājumu par pašsajūtu nestāsta reālās izjūtas.
Tomēr palēnām mūsu sarunas nonāk tieši pie pēdām. Katrs solis ir sāpīgs. Un tās nav tulznas, ar kurām esam rēķinājušies un kurām esam gatavojušies.
Domāju par mūsu iespējām. Šķiet, ka pirmo reizi mērķtiecīgais "es" piekāpjas saprātīgajam (?) "es". Sākam par to runāt skaļi. Laikam būs jādodas uz finišu. Sākumā tomēr aizstaigāsim līdz tuvējam dzirdināšanas punktam, pārvilksim zeķes un paskatīsimies, kā jūtas kājas pēc tam. Pa ceļam mēģinu pierunāt Ieviņu izmest mazu aplīti līdz vienam punktam, tomēr viņa nav pierunājama... un es ar savām kājām esmu ātri atrunājams.
Mazliet pēc pusdiviem esam dzirdināšanas punktā, kur mūs sagaida fotogrāfs. Sākam dažādas kāju apkopšanas procedūras (diemžēl šeit ar leikoplastu nepietiek).

Salst. Nebiju rēķinājies ar tik ilgu stāvēšanu un tik drastisku ātruma krišanos. Pasēžam, uzpildāmies un dodamies. Laikam jau mums abiem ir skaidrs un nav pat jēgas to skaļi teikt - mēs dodamies uz finišu. Purvi, purviņi un citi slapjumi ir piebeiguši mūsu kājas. Sākas aptuveni 3 stundu pārgājiens. Velkamies un salstam. Pa ceļam paņemam vēl pēdējo kontrolpunktu, kas ir tieši ceļa malā. 140 punktu. Aptuveni 100 mazāk nekā bija plānots. Tomēr nebijām ieplānojuši līķu kājas.
Ejot sāku migt ciet. Vairs nav mērķa, vairs nav jāskatās kartē. Koncentrēšanās krītas, līdz ar to arī nāk virsū miegs. Varētu, protams, iešaut būstu, bet, aizejot galā, plānoju iet gulēt. Fuck it! Izvilkšu. Bet laiks velkas lēnām. Iespējams, lēnāk par mums.
Esam nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka par tualeti izmantojam ceļa malu, nevis pāris metrus tai blakus. Tāpat ir nakts/ agrs rīts, neviens nebrauks garām (lai gan tajā brīdī ejam cauri kaut kādam ciematam vai citai apdzīvotai vietai) un ir pārāk grūti ieiet dziļāk krūmos.
16h 40min. Mēs tuvojamies finišam. Un beidzot parādās saulīte. Žēl, ka jau pēc 5 minūtēm esam finišā.
Lēnām (grūti) pārģērbjamies un ēdam. Dāmas pie katliem ir uzdevuma augstumos - pienāk un apvaicājas, vai nevēlamies kafiju vai tēju. Garšīga zupa. Tāda pati, kā 12h skrējienā Igaunijā. Un atkal esam pie igauņiem un atkal šī zupa. Varbūt biežāk te jābrauc?
Drīz vien ejam uz mašīnu pagulēt.
Vienmēr esmu sevi uzskatījis par cilvēku, kas nespēj aizmigt neierastos apstākļos, piemēram, jebkurā krēslā. Lidmašīnā pēc 24h augšā būšanas? Varbūt uz 5 minūtēm. Mašīnā pēc 24h negulēšanas? Jāpaguļ 15 minūtes, bet ne vairāk - braucam tālāk. Es nespēju pagulēt šādās vietās.
Pēc minūtes vai divām jau krācu un noguļu kādas 2.5 stundas. Jauns sasniegums. Un viss, kas bija vajadzīgs - 17h/ 75km pastaiga.
Pēc pamošanās mēģinu atkal iemigt, tomēr tam laikam vajadzīga vēl kāda garāka pastaiga. Tā nu tur griežos no vieniem sāniem uz otriem, līdz kādā acu atvēršanas momentā saprotu, ka laikam mūsu līdzbraucēji arī ir finišējuši. Tas nozīmē tikai vienu - jāiet brokastīs. Tās (tāpat kā vakariņas, ko baudījām pirms 3 - 4 stundām) nodrošina organizatori. Zupa. Mmmmm...
Dodamies uz mašīnu, krāmējamies un braucam.
Pēdējais selfijs (šoreiz ar konkurentiem/ līdzbraucējiem) jau mašīnā.


Ceļš. Sarunas. Rīga. Mājas.

Secinājumi

1. Vai pietika? Nē! Mazuma piegarša, nepabeigtības sajūta. Jāpiedalās Latvijas čempionātā.
2. Tulznas? Nē, mitrums. Jālieto smēres.
3. Plānošana? Grūti teikt, kas būtu noticis otrajā pusē, ja katrs solis nebūt sāpēm caurvīts. Palikšu pie piesardzīgās plānošanas ar potenciālajiem apļiem. Laika atskaite ir svarīga - atskaites punktus varētu aprēķināt biežāk un ātrāk, lai varētu labāk sekot līdzi, kā ejam salīdzinot ar plānu.
4. Igauņu zirņu zupa? Hell yeah!
5. Novelc apavus! Tā vietā, lai uzreiz pēc sacensībām nomainītu vienus apavus pret nākamajiem, atstāj kājas basas, ļauj tām elpot. Vispār biežāk jāstaigā basām. Šis gan nav pēc-rogaininga secinājums, tomēr pēc padsmit līdz divdesmit stundu pastaigas īpaši noderīgs.
6. Rogainings? JĀ! Hell yeah x2

Darvas karote (xRace Saldus II)

Prieks par paveikto bija arī nākamajā dienā. Tomēr pēcpusdienā šis prieks izplēnēja, kad, apskatoties xrace.lv rezultātos, uzzināju, ka esam saņēmuši 15 minūšu sodu - līdz ar to nokritāmies uz trešo vietu. Trešā vieta, protams, arī ir forši, bet par ko sods? Un kāpēc tik ilgi pēc finiša?
Nācās izveidot tēmu xRace forumā ar nosaukumu "Jautājums par sodiem", kurā rakstīju:

Surikats 01.06.2014 20:07
Līdz šim radusies sajūta, ka šo forumu lasa tikai dalībnieki, bet ne organizatori, tomēr ceru, ka saņemšu kaut kāda veida atbildi.

"5.1.3. Protesti iesniedzami rakstveidā 30 minūšu laikā pēc rezultātu paziņošanas, iemaksājot 30 EUR drošības naudu. Tā tiks atdota, ja protests tiks apmierināts. Protests tiek izskatīts uzreiz, ja nav nepieciešama papildu informācija un izmeklēšana. Par pieņemto lēmumu tiek informētas visas ieinteresētās puses. Galvenā tiesneša lēmums ir galīgs un visiem sacensību dalībniekiem saistošs."

Rezultāti mums tika paziņoti uzreiz pēc finiša - sodu nebija, līdz ar to arī nekādu iebildumu.

"5.2.5. Apstiprinātie sacensību rezultāti tiek publicēti sacensību mājas lapā www.xrace.lv triju dienu laikā pēc sacensībām. Apstrīdēt rezultātus pēc šī laika vairs nav iespējams."

Tagad, kad rezultāti ir nopublicēti mājas lapā, izrādās, ka mums ir piešķirts 15 min sods.

Vai es pareizi izprotu, ka mums vairs nav iespēju apstrīdēt šos rezultātus? Ja jā, tad sanāk, ka tīri teorētiski organizatori var finišā pateikt vienus rezultātus, bet pēc tam mājas lapā nopublicēt mistiskus sodus, bet dalībniekiem vairs nebūs tiesību apstrīdēt šos rezultātus. 
Ja nē, tad kādas ir iespējas apstrīdēt šos rezultātus?

P.S. Lasot nolikumu, atradu arī šādu punktu:
"Ja trūkst SI atzīmes starpfiniša (SF) KP, tad sods komandai 5 min;"
Te nekā nav teikts, ka par katru trūkstošo SI atzīmi ir sods 5 min, līdz ar to arī par 3 trūkstošām atzīmēm vajadzētu dot tikai 5 min sodu. Ievēroju, ka ir vismaz viena komanda, kurai trūkst 3 atzīmes SF, bet tāpat ir piešķirtas 15 soda minūtes.

Sākums varbūt mazliet uzbrūkošs, bet tiešām bija radusies sajūta, ka viņi īpaši savu forumu nelasa (vai vismaz nereaģē uz klientu sūdzībām/ jautājumiem).
Tomēr drīz vien (man par pārsteigumu) saņēmu atbildi:

xRace 01.06.2014 20:49
Forumu mēs lasām un sekojam tam līdzi. Tieši šī tā vieta (un arī oficiālais e-pasts xrace@xrace.lv), kur mēs saņemam ieteikumus/kritiku un atsauksmes, kas, savukārt, ļauj mums veidot sacensības kvalitatīvākas.

Kas attiecas par rezultātiem, tad 3 dienas ir laiks, kad tos var apstrīdēt un pēc šīm dienām tie vairs nav maināmi.

Gaidām Jūsu iebildumus par rezultātu uz epastu xrace@xrace.lv lai varētu uz Jūsu iebildumu atbildēt

Jau sāku rakstīt viņiem e-pastu, tomēr drīz vien saņēmu e-pastu no xRace.

Dārgie Surikāti!

Vēlamies skaidrot situāciju attiecībā uz Jūsu komentāru forumā!

Jums ir mainīts rezultāts, tāpēc, ka Jūs neesat ievērojuši distances apraksta secību un uzsākuši Globālo score-o ātrāk, kā to atļāva distances apraksts. Rezultātu tiesnesis apspriežoties ar mums piedāvāja Jums samazināt 3:30h sodu (kas pienāktos ja noņemtu šo pirmo punktu) un tā vietā pieņemt to, ka neesat atzīmējušies SF4 IN. Tādējādi Jūs esat uzsākuši Blobālo score-o, pēc pēdējā veloleģendas punkta.

Kas attiecas par sodu starpfinišos, tad tas, lai samazinātu sodus dalībniekiem kopumā, no vēsturiskajiem 45min tika samazināts uz 15min, jeb 5 min par katru SI atzīmi uz komandu, kā tas ir rakstīts.

Beigās vēlos piebilsts, ka mūsu vēlme ir pēc iespējas samazināt sodus dalībniekiem, kā arī vēlamies lai dalībnieki veiktu distanci bez tiem. Diemžēl tā ir piedzīvojumu sacensību specifika, ka nav cita kontroles mehānisma, lai nodrošinātu uzdevumu izpildi.  

Būsim pateicīgi, ja šādus jautājumus Jūs risinātu sūtot savus iebildumus uz e-pastu, jo mūsu pārliecība ir tāda, ka mūsu lēmums ir bijis Jums maksimāli pozitīvs – salīdzinot ar to, kāds būtu ja SF atzīme tiktu ieskaitīta.

Šajā sakarā arī vēlamies laipni palūgt, kā mēs varētu samainīt balvas – respektīvi Jūsu dāvanu kartes nodot MADMEN komandai un nodot Jums no viņiem?

Ja rodas vēl kādi jautājumi, droši jautājiet!

Jānis  

Uz šo e-pastu, protams, atbildēju (centos būt draudzīgs):

Sveiki!

Pirmkārt, turpmāk zināsim, ka forums jāizmanto tikai globālām atsaucēm par sacensībām, bet par konkrētiem gadījumiem vērsīsimies uz šo e-pastu. Vēlos arī piebilst, ka vakardienas sacensības mums šķita interesantas (lielā mērā tieši zaļo punktu dēļ).

Otrkārt, ja jūs pieņemsiet galīgo lēmumu atstāt mums 15 soda minūtes, tad varam kādā dienā ienest dāvanu kartes jūsu ofisā (ja nemaldos, tas ir kaut kur VEFā?) vai sarunāt kādu citu tikšanos. Tomēr vispirms vēlētos izklāstīt mūsu viedokli par notikušo.

Sacensību aprakstā par globālo Score-O rakstīts:
"KP šajā uzdevumā var apmeklēt jebkurā laikā un veidā (atbilstoši nolikumam) līdz pat distances beigām."
Nekur nebija rakstīts, ka šos punktus jāapmeklē tikai pēc SF4 apmeklējuma, tieši pretēji - bija norādīts, ka tos drīkst apmeklēt "jebkurā laikā". Līdz ar to uzskatām, ka zaļos punktus drīkstēja apmeklēt arī pirms SF4 un mūsu 15 min sods ir nepelnīts.
Vēlētos arī pieminēt, ka pēc finiša, apspriežot savu stratēģiju ar citām komandām, neviena komanda neteica, ka mūsu stratēģija nebūtu "pēc noteikumiem", līdz ar to pieņemu, ka arī citām komandām šis izpildījums šķita korekts un globālā Score-O nesākšana pirms SF4 bija viņu stratēģija, nevis leģendas izpratne.
Vislielāko sarūgtinājumu rada fakts, ka šis 15 minūšu sods parādījās jau pēc apbalvošanas, ilgi pēc finiša. Ja to būtu uzzinājuši uzreiz pēc finiša, tad arī uzreiz būtu rakstījuši savus iebildumus. Uzskatu, ka sodus pēc apbalvošanas var vai nu anulēt (ja komanda iesniedz iebildumu un viņiem ir taisnība) vai arī piešķirt tikai par tādām lietām, kas nav saistītas ar punktu ņemšanu, bet gan saistīta ar faktiem, kas uzzināti vēlāk (piemēram, par nolikuma pārkāpumu).
Visbeidzot, ceru, ka šo mūsu iebildumu skatīsiet no viedokļa, kā leģendā rakstītais teksts bija izprotams, nevis vadoties no tā, kā tas bija iecerēts.

Paldies!

Ar cieņu,
Pēteris

P.S. Ieteikumu sakarā - globālais Score-O uzdevums būtu bijis vēl interesantāks, ja punkti ar lielākām vērtībām būtu grūtāk pieejami, bet punkti ar mazākām vērtībām vieglāk. Šoreiz uzreiz bija skaidrs, ka nav jēgas mainīt vienu punktu ar vērtību 9 pret trīs punktiem ar vērtību 3.

Uz šo saņēmām atbildi:

Sveiks,

Distances  nolikuma 4.2.1. punkts nosaka kā jāveic distance, jeb tā nosaka secību. Attiecīgi Global posms sākās pēc SF4 IN. Lai dalībniekiem būtu ērtāk, norādījām to ar sarkanu rāmi.

Tas ir labi, ka lasiet distances aprakstu uz priekšu, bet šoreiz tas Jūs iegāza, jo tieši distances apraksts un tā secība nosaka to kā jāveic distance. Visdrīzāk mēs būtu ierakstījuši to pašā sākumā, ka distancē ir Global uzdevums, un ka tas jāveic tā. Tieši drošības dēļ aizvedām Jūs uz laivām un tad to sākām.

Varbūt pamanījāt, ka uzdevumu skaidrojumi ir palikuši stipri garāki ar piemēriem. Un mēs redzam, ka tas labi ietekmēja, ka kļūdu un attiecīgi sodu skaists strauji samazinājās. Tagad mēs visus tekstus arī testējām uz citiem cilvēkiem, lai pārliecinātos, ka tekstus maksimāli saprot tā, kā mēs sagaidām.
Gribam arī akcentēt, ka jebkura soda piešķiršana sagādā rūgtumu arī mums, jo sacensību mērķis ir sagādāt prieku un labas emocijas ikkatram, nevis kādu sodīt.

Kas attiecas uz dāvanu kartēm (arī medaļām – atvainojos, ka tās nepieminēju), tad varam sazvanīties un sarunāt samainīties.
Vēlējos arī pajautāt vai varam pagaidīt informāciju par to, vai Madmen piedalās D-Pilī un tad iespējams visu to maiņu izdarīt tieši pirms sezonas garākā posma?

Cerot uz sapratni,
Jānis Vanags

Šoreiz piestrādājām pie e-pasta kārtīgāk, cerot, ka visu faktu izklāsts liks organizatoriem apdomāties un saprast savu kļūdu:

Sveiki!

Vēlreiz atgriežoties pie nolikuma 4.2.1 punkta, kurā rakstīts, ka distance "jāveic distances aprakstā norādītajā secībā un veidā". Kā jau minēju iepriekšējā meilā distances aprakstā bija rakstīts "jebkurā laikā", ko arī uztvērām kā "distances aprakstā norādīto secību un veidu". Ja šajā aprakstā būtu teksts "no šī brīža" vai kas tamlīdzīgs, tad tiešām viss būtu viennozīmīgi saprotams un nebūtu nekādu iebildumu (par soda faktu, ne par tā piešķiršanas kārtību). Savukārt, par šī uzdevuma apraksta atrašanās vietu distances aprakstā - to uztvērām drīzāk kā priekšrocību komandām, kas aprakstu lasa tālāk par tekošo posmu, nevis tikai brutāli skrien. Attiecībā uz sarkano rāmi - nekur aprakstā vai kur citur nav teikts, kā būtu jāuztver sarkans rāmis, šajā gadījumā paļāvāmies uz tekstu, kur viss skaidri un gaiši rakstīts, nevis uz rāmi, ko nezinājām kā interpretēt.

Pieņemot, ka sods tomēr tiek piešķirts, joprojām paliek neskaidra nolikuma 5.1.1. punkta piemērošana: „Laika sods tiek piešķirts šādos gadījumos: 
(...)Ja trūkst SI atzīmes starpfiniša (SF) KP, tad sods komandai 5 min."
Ja mūsu iebildumi par sodu un soda piešķiršanas kārtību netiek pieņemti, tad uzskatām, ka mums nedrīkst piešķirt vairāk par 5 minūšu sodu (jo pēc nolikuma 5 minūšu sodu komanda saņem par iztrūkšanas faktu, nevis par katru trūkstošo atzīmi).

Un kopumā vēlamies norādīt, ka šoreiz lielākais rūgtums nav tik daudz par pašu sodu kā tādu, bet gan tieši par tā piešķiršanas veidu. Nolikuma 5.1.3. punktā teikts: "Protesti iesniedzami rakstveidā 30 minūšu laikā pēc rezultātu paziņošanas, iemaksājot 30 EUR drošības naudu. Protests tiek izskatīts uzreiz, ja nav nepieciešama papildu informācija un izmeklēšana. Par pieņemto lēmumu tiek informētas visas ieinteresētās puses." Tālāk punktā 5.2.5. noteikts, ka "apstiprinātie sacensību rezultāti tiek publicēti sacensību mājas lapā triju dienu laikā pēc sacensībām. Apstrīdēt rezultātus pēc šī laika vairs nav iespējams."

Pēc finiša nododot identus, tika nolasīts mūsu rezultāts. Tā kā līdz apbalvošanai nedz kāda komanda, nedz tiesneši neapstrīdēja nolasīto rezultātu, mums, atbilstoši nolikumam bija tiesības uzskatīt, ka nekas vairs nemainīsies. Nolikumā diemžēl nav precizēts, kurš brīdis ir uzskatāms par "rezultātu paziņošanu", taču loģiski gribētos pieņemt, ka tas ir identu nodošanas/rezultātu lapas izdrukāšanas brīdis, kurš arī ir pirms apbalvošanas. Tāpat pieņēmām, ka apbalvošana uzskatāma par rezultātu apstiprināšanu. Līdz ar to, principā sanāk, ka sacensību dalībniekiem saistošais nolikums tiesnešiem tāds īsti nav. Turklāt, jāatzīmē arī tas, ka "par pieņemto lēmumu" (lai kad tas arī būtu ticis pieņemts) ieinteresētās puses netika informētas tieši.

Lai jau lēmums ir kāds tas ir, taču ļoti žēl, ka tas ir pieņemts šādā dīvainā veidā, situāciju padarot ļoti nepatīkamu un pat mazliet pazemojošu. Mūsuprāt, šāda rīcība grauj uzticību. Acīmredzot, nākamajos posmos jebkurus rezultātus nāksies pieņemt ar lielu piesardzību, jo tie varēs mainīties jebkurā brīdī nākamo dienu laikā pēc sacensībām.


Vēlamies arī ieteikt mainīt iebildumu risināšanas kārtību. Raid.lv sacensībās tiek noteikti 6 dalībnieki, no kuriem 3 (neieinteresētie) vajadzības gadījumā izskata iebildumus. Varbūt līdzīga prakse jāievieš xRace? Jo tikai tā jūs varēsiet garantēt, ka iebildumi tiks izskatīti objektīvi un balstoties uz sacensību aprakstu, nevis to, ko ar šo aprakstu bija domājuši tiesneši (vēlreiz vēlos uzsvērt, ka tās ir divas dažādas lietas).


Visbeidzot, lai gan šis incidents mums (un laikam arī jums) šķiet nepatīkams, tomēr vēlos atzīmēt, ka esam pateicīgi par xRace ieguldījumu piedzīvojumu sacensību attīstībā Latvijā. Pēdējos pāris gados ne tikai jūs esat auguši, bet, lielā mērā pateicoties jums, arī mēs. Tomēr, attīstot pasākumu, jāatcerās arī attīstīt nolikumu - gan nolikumā, gan distances aprakstā svarīgākais ir tas, kā tas ir uzrakstīts, nevis ko ar to ir domājuši tiesneši. No mūsu puses varam uzreiz ieteikt pamainīt punktu par trūkstošām atzīmēm SF.

Pēteris

Vēl joprojām centos e-pastu nobeigt draudzīgi, lai norādītu savus labos nodomus. Tomēr piespiest sevi beigt e-pastu ar "ar cieņu" gan vairs nespēju.
Drīz vien saņēmu atbildi:

Pēteri,

 

Paldies par komentāriem un atvainojamies vēlreiz par radušos situāciju!

 

j.

Tieši tik vienkārši. Piedrāzt jūsu argumentus un ejiet dirst.

Un pēc šī mēs sapratām, ka nav jēgas turpināt "diskusiju".

Medus muca (xRace Saldus)

Kad sākām savas xRace piedzīvojumu gaitas, mēdzām pārdzīvot, ka mūs nekad sacensību laikā nefotografē - cīnījāmies pa beigām, bet fotografēti tiek uzvarētāji. Nācās trenēties un tikt līdz labākajām komandām, lai arī mūs noķertu bildēs. Tomēr izrādījās, ka arī tad mūs lielākoties neviens nefotografē. Vai nu bija pamainījusies taktika (vajag bildēt masas), vai arī tas tā vienmēr bija bijis.
Bet vismaz mums sāka parādīties pjedestālu bildes:


Viss sākās piektdienā, kad gribējās palikt kāzu svinībās un zvanīt Snadim un teikt, ka negribam sestdienā nekur braukt. Tomēr saņēmāmies un laicīgi devāmies mājās...

Sestdienā ieradāmies Saldū. Pēdējo reizi (varbūt arī vienīgo) te biju bijis, lai atrastu pāris kešus un vietu, kur tirgo Saldalu (Rainiņam ļoti vajadzēja).
Sataisījāmies. Viss kā parasti. Starts un skrienam. Šoreiz nešķiet, ka cīnāmies par vietām - Ieviņa tikko vēl bija traumēta, es arī tāds pustraumēts. Vai mēs šādi spējam kaut ko sasniegt?
Pirmais standarta posms pa pilsētu - sameklē vērtības un uzzini, kur atrodas kontrolpunkti. To arī samērā veikli izdarījām. Es starpfinišā ierados kā pēdējais un uzzināju, ka ir globālais uzdevums, kur jāsavāc kontrolpunkti 170 punktu vērtībā (dažādiem punktiem dažādas vērtības) visu sacensību laikā. Fiksi izplānoju, kurus punktus ņemsim un dodamies veloleģendā. Šoreiz, mēģinot nogriezt kādu stūri, sapinos meistarībā. Tomēr domāju, ka izbraucam mazliet ātrāk nekā to būtu izdarījuši braucot visu veloleģendu. Visi punkti savākti un pieņemam lēmumu sākt ar globālā uzdevuma tālākajiem punktiem. Izrādās, ka esam gandrīz vai vienīgā komanda, kas tā ir rīkojusies (izskatās, ka vēl viena komanda ir braukusi pirms mums). Braukājam gar ezeriņiem un vācam punktus. Apskatām dzērves. Pāri laukam aizlec zaķis. Varētu pabaudīt vairāk, bet nav laika - jāmin. 140 punkti kabatā un dodamies uz laivu posmu. Pretī sāk mīties pirmās komandas, kas tikko beigušas laivu posmu. Nav ne jausmas, kur attiecībā pret viņām esam.
Pa ceļam izdomājam stratēģiju. Pie laivām sanāk mazliet pastresot, jo izskatās, ka nav nevienas brīvas. Tomēr tieši airējas ārā viena komanda, kuras laivu paņemam. Esam izdomājuši, ka līdz pirmajam punktam aizdosimies visi kopīgi, tad 3 nākamos punktus (kuros jāatzīmējas tikai diviem dalībniekiem) ar Snadi savāksim peldus (no vienas saliņas uz otru), kamēr ļausim Ieviņai vienai cīnīties ar laivu un aizairēties uz mūsu tikšanās vietu. Tā arī darām. Izskatās, ka plāns ir bijis pareizs, jo visus punktus savācam gana veikli. Satiekam Ieviņu, savācam tuvējo globālo punktu (149 kabatā), airējamies pēc pēdējiem 3 punktiem un tad krastā.
Kārtējais pārbrauciens ar velo. Paņemam pāris punktus, kā arī vienu globālo (nu jau 152).
Nākamais uzdevums ir mežā. Mazliet dalīšanās. Palaižam garām, ka uz dažiem kontrolpunktiem ir sarakstītas vērtības, kas vēlāk noderēs, tad nu jāskrien atpakaļ. Tomēr attālumi ir mazi un neko daudz nezaudējam. Apskraidām pārējos punktus un no meža ārā. Pa ceļam redzu vienu no potenciālajām MIX līderu komandām. Tātad laikam esam kaut kur priekšgalā.
Pārbrauciens uz nākamo posmu. Pa ceļam savācam vienu kontrolpunktu un kārtējo globālo (159, vēl tikai 11 jāsavāc).
Nākamais uzdevums ir ar kājām. Izskatās, ka baigā mežģīšanās. 15 kontrolpunkti, kuros atzīmējoties jāzīmē trīsstūri. Fiksi izplānojam maršrutu un skrienam. Mazliet kalniņi. Redzu, ka Ieviņa besās. Visu laiku mierinām viņu ar domu, ka pēdējos divus tālos kontrolpunktus jāapmeklē tikai 2 dalībniekiem, līdz ar to viņa varēs atpūsties.
Apkārt skraida vēl vismaz 3 MIX komandas. Drīz parādās arī ceturtā. Spriežu, ka tieši ar šīm 4 komandām mēs cīnāmies par pjedestālu.
Viena, šķiet, ir gabaliņu priekšā mums. Divas ir aptuveni tur pat kur mēs (izbrauc no šī posma par aptuveni minūti ātrāk nekā mēs). Par vienu savukārt nav skaidrības - it kā no mums iepaliek, bet uzzinām, ka globālo uzdevumu jau izpildījuši.
Sekojam tām divām, kas izbraukušas mirkli pirms mums. Savācam pēdējos 11 punktus globālajā uzdevumā un dodamies uz nākamo posmu.
Bet vispirms ir speciālais uzdevums. Vienam dalībniekam jāvelkas (un pārējiem viņš jāvelk) skurstenī. Nav ne jausmas, cik tur ir augstu - man jau šķiet, ka apmēram 20 metri, bet varētu būt arī mazāk. Tiesneši iesaka, ka jāvelk augšā dalībnieks ar stiprākajām rokām. Varētu būt, ka tas ir Snadis, varbūt arī es... Bet tā kā man augstums galīgi nav stihija, tad ļauju šo prieciņu izbaudīt. Bet laikam jau vajadzēja vilkt Ieviņu. Kaut kā izmocām šo uzdevumu, bet viegli tas nav.
Izskatās, ka MIX konkurentiem Gandram tā ir bijusi kā pastaiga, savukārt otra komanda, kas ar mums ir līdzīgās pozīcijās, arī pacīnās, tomēr mežā (Saldus parkā) ieiet pāris minūtes pirms mums. Kad mēs jau ejam mežā, parādās arī ceturtie mūsu konkurenti.
Esam izlēmuši, ka Ieviņa viena aizdosies pēc vienpunktīgā kontrolpunkta, kamēr mēs ar Snadi aizskriesim pakaļ 8 un 11 punktu vērtajiem kontrolpunktiem (kopā jāsavāc 20 punktus).
Skrienot no viena punkta uz otru, ieraugām vienus konkurentus. Man jau šķiet, ka viņi mums ir krietni priekšā, tomēr vēlāk izrādās, ka globālajā uzdevumā viņiem trūka vēl ļoti daudz punktu.
Savācam pēdējo kontrolpunktu un skrienam lejā no kalna, lai pēc tam atkal varētu skriet augšā. Gandrīz pie starpfiniša satiekam vienu konkurentus, kas izrādās tikai tagad dodas parkā (viņiem skurstenis ir bijis ļoti liels izaicinājums).
Sēžamies uz velo un laižam. Vēl pēdējie divi punkti gar upīti un finiša spurts.
Finišs.


Čipu nolasīšana. Kļūdas?
NAV!
2. vieta MIXā.
Prieks un laime. Uz pjedestāla gan nākas kāpt divreiz - pirmajā reizē reālajā apbalvošanā, kad organizatori negrib sagaidīt Ieviņu, kas vēl dušojas, bet otrajā reizē jau kopā ar Ieviņu, kad sarunājam ar pārējām MIX komandām uztaisīt pilno pjedestāla foto.

Brauciens mājās un alus. Tērvetnieks. Garšīgi. Un pelnīti.